Vēstule Dr. Polsonam (St. Helena, California, June 14, 1906)
Dārgais brāli!
Tava vēstule pie manis nonāca, kad atrodos Dienvidkalifornijā.
Vairākas nedēļas visu manu laiku un spēkus paņēma rūpes par tur esošās
mūsu sanatorijas darba attīstību un man atklāto zemestrīces skatu un no
tiem izrietošo mācību pierakstīšana.
Bet tagad jāatbild uz vēstulēm, kuras saņēmu no Tevis un citiem. Tu rakstot piemini savu agrāko audzināšanu nešaubīgi ticēt Liecībām un saki: “Mani mācīja pieņemt un stipri ticēt, ka katrs vārds, ko Tu jebkad esi teikusi atklātībā vai personiski, un katra vēstule, ko Tu esi rakstījusi jebkuros apstākļos, - viss ir tikpat inspirēts kā desmit baušļi.”
Mans brāli, Tu taču esi uzcītīgi pētījis manus rakstus, bet vai Tu tur jelkad esi atradis, ka es būtu kaut ko tamlīdzīgu prasījusi, vai arī ka tādas prasības būtu izvirzītas mūsu darba celmlaužiem?
Ievadā grāmatai Lielā cīņa tu, protams, esi lasījis manu paziņojumu par desmit baušļiem [25] un Bībeli, kam vajadzēja tev palīdzēt pareizi saprast šo jautājumu. Es to citēšu:
“Bībele par savu Autoru nosauc Dievu, tomēr to uzrakstījušas cilvēku rokas, un dažādo grāmatu atšķirīgajā stilā parādās rakstītājiem piemītošās iezīmes. Visas atklātās patiesības ir devusi dievišķā inspirācija (2. Tim. 3:16), tomēr tās ir izteiktas cilvēku vārdos. Bezgalīgais ar savu Svēto Garu ir ielējis gaismu savu kalpu prātā un sirdī. Viņš ir devis sapņus un atklāsmes, simbolus un tēlus, un tie, kam patiesība tika atklāta šādā veidā, domu iemiesoja cilvēciskā valodā.
Desmit baušļus izteica pats Dievs, un Viņš tos uzrakstīja ar savu roku. To sastādīšana ir dievišķa un nevis cilvēciska. Bet pārējā Bībelē Dieva sniegtās patiesības izteiktas cilvēku valodā, dievišķais apvienots ar cilvēcisko. Tāda savienība pastāvēja arī Kristus dabā, kurš bija Dieva Dēls un Cilvēka Dēls. Patiesība par Kristu, ka “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jāņa 1:14), attiecas arī uz Bībeli.
Svēto Rakstu grāmatas, ko dažādos laikmetos uzrakstījuši cilvēki ar ļoti atšķirīgu sabiedrisko stāvokli un nodarbošanos, atšķirīgām prāta un gara spējām, atklāj lielus kontrastus stilā, kā arī dažādību apskatīto tematu būtībā. Dažādi rakstītāji ir lietojuši dažādas izteiksmes formas, un bieži to pašu patiesību viens ir izteicis daudz spilgtāk nekā otrs. Tā kā rakstītāji attiecīgo tematu apskata dažādās sakarībās, vadoties no atšķirīgiem viedokļiem, tad paviršs, bezrūpīgs un aizspriedumains lasītājs var saskatīt arī nesaskaņas un pretrunas tur, kur uzmanīgs, godbijīgs pētnieks ar skaidru izpratni redzēs pilnīgu harmoniju.
Atšķirīgu personu sniegumā patiesība ir parādīta tās daudzveidīgajos aspektos. Vienu rakstītāju spēcīgāk ietekmējusi temata viena fāze, un viņš uzsver tos punktus, kas atbilst viņa piedzīvojumiem vai viņa uztveres un izpratnes spējām, otrs [26] skatās no citas puses, un ikviens, Svētā Gara vadīts, parāda to, kas visvairāk iespaidojis viņa prātu – katrs kādu atsevišķu patiesības aspektu, kopumā radot pilnīgu, vienotu saskaņu. Un tādā kārtā visas atklātās patiesības veido vienu pilnīgu kopēju domu, kas atbilst cilvēku vajadzībām visos dzīves apstākļos un pārdzīvojumos.
Dievam ir paticis savu patiesību darīt zināmu pasaulei ar cilvēku starpniecību, un Viņš pats ar savu Svēto Garu ir sagatavojis atsevišķus vīrus un darījis tos spējīgus veikt šo darbu. Viņš vadījis prātu, izvēloties, ko runāt un ko rakstīt. Lielā bagātība tika uzticēta māla traukiem, bet tā tomēr ir nākusi no Debesīm. Liecība ir nodota ar cilvēciskās valodas nepilnīgajiem izteiksmes līdzekļiem, tomēr tā ir Dieva liecība; un paklausīgais, pakļāvīgais Dieva bērns tajā ierauga dievišķā spēka godību, pilnu žēlastības un patiesības.”
Liecību godīgums
Pilnīgā saskaņā ar tikko teikto ir mani paziņojumi rakstā
“Noniecinātās Liecības”, kas tapa 1882. gada 20. jūnijā un publicēts
Liecībās draudzei V sējumā, 31. nodaļā, no 62. līdz 84. lappusei. No tā
Tev pārdomām citēšu vairākas rindkopas:
“Daudzi pašapmierināti skatās uz ilgajiem gadiem, kuros aizstāvējuši patiesību, un tagad domā, ka tiem par saviem pagātnes pārbaudījumiem un paklausību ir tiesības saņemt atalgojumu. Bet šī patiesā pieredze Kunga lietās pagātnē vēl vairāk palielina viņu vainu Dieva priekšā, tāpēc ka viņi nav saglabājuši savu godīgumu un nav gājuši pretī pilnībai. Pagājušo gadu uzticība nekad neizpirks tagadējo nolaidību. Cilvēka patiesīgums vakar neattaisnos viņa melus šodien.
Daudzi atvaino liecību neievērošanu, sacīdami, ka māsa Vaita ir sava vīra iespaidota, ka liecības veidojis viņa gars un spriedums. Citi savukārt ir mēģinājuši no manis iegūt kaut ko tādu, ko varētu izmantot tā, lai attaisnotu savu rīcību vai pastiprinātu iespaidu. Tāpēc es nolēmu, ka vairs nekas nenāks no manas spalvas, [27] pirms draudzē nebūs redzams Dieva pārveidojošais spēks. Tomēr Kungs manai dvēselei uzlika nastu. Es nopietni strādāju jūsu labā. Cik daudz tas prasījis no mana vīra un manis, to rādīs Mūžība. Vai es varētu zināt draudzes stāvokli, ja Kungs pagājušajos gados man atkārtoti to nebūtu darījis zināmu? Atkal un atkal ir atskanējuši brīdinājumi, tomēr nav notikusi nekāda izšķiroša pārmaiņa...
Tomēr arī tagad, kad es jums sūtu šo brīdinošo un norājošo liecību, daudzi no jums paziņo, ka tur esot tikai māsas Vaitas domas. Tā jūs apvainojat Dieva Garu. Jūs zināt, ka Kungs ir atklājies caur Pravieša Garu. Manu acu priekšā kā vīzijā ir garām slīdējusi pagātne, tagadne un nākotne. Man ir rādītas sejas, kuras nekad vēl nebiju redzējusi, bet, kad vēlākos gados tās ieraudzīju, es tās atpazinu. Esmu uzmodināta no miega, skaidri izprotot lietas, kas man iepriekš bija parādītas, un tad esmu pusnaktī rakstījusi vēstules, kas ceļojušas pāri kontinentiem un, nonākot pie adresātiem kritiskā brīdī, paglābušas Dieva lietu no lielas nelaimes. Tas ir bijis mans darbs daudzus gadus. Esmu pamudināta un spiesta atklāt un norāt nepareizības, kad par to nemaz nebiju domājusi. Vai šis pēdējo 36 gadu darbs ir Debesu vai Zemes izcelsmes?...
Dodoties uz Kolorādo, es jūsu dēļ jutos tik nospiesta, ka savā nespēkā uzrakstīju daudzas lappuses nolasīšanai telts sanāksmē. Lai rakstītu, es vāja un dreboša piecēlos pulksten trijos no rīta. Dievs runāja caur mālu. Jūs varat sacīt, ka šī vēsts bija tikai vēstule, bet tā tika rakstīta, paklausot Dieva Gara skubinājumam, lai jums atklātu lietas, kā tās man tika parādītas. Šajās vēstulēs, kurās rakstīju liecības, es jūs esmu iepazīstinājusi ar to, ko Kungs man sniedza. Es neesmu devusi laikrakstam nevienu rakstu, kas izteiktu tikai manas domas. Tos Dievs man ir devis atklāsmēs kā dārgus gaismas starus no Viņa Troņa...
Ko jūs atzīsiet par Dieva balsi? Tiešām, kāds spēks Kungam vēl ir atlicis, [28] lai labotu jūsu maldus un parādītu jums jūsu rīcību tādu, kāda tā ir? Kāds spēks lai vēl strādātu draudzē? Ja jūs atsakāties ticēt, kamēr būs atņemta katra iespēja šaubīties, tad jūs nekad neticēsiet. Šaubas, kas prasa pilnīgu izpratni, nekad nepakļausies ticībai. Ticība balstās uz pierādošām liecībām, bet ne uz uzskatāmiem faktiem. Kungs prasa, lai mēs paklausītu pienākuma balsij, kad visapkārt skan citas balsis, kas aicina uz pretējo pusi. Lai atšķirtu balsi, kas runā Dieva Vārdā, mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Mums jāpretojas tieksmēm un tās jāuzvar, un bez liekas spriedelēšanas vai kompromisa jāklausa sirdsapziņas balsij, citādi tā mitēsies skubināt, un tad valdīs griba un impulsi. Dieva Vārds nāk pie mums visiem, kas nepretojamies Viņa Garam, neapņemoties nedzirdēt un neklausīt. Šī balss ir dzirdama brīdinājumos, padomos un rājienos. Tā ir Kunga gaismas vēsts Viņa ļaudīm. Ja mēs gaidīsim uz skaļākiem aicinājumiem un labākām izdevībām, tad gaisma var tikt atrauta un mēs paliksim tumsā...
Man ir sāpīgi sacīt, mani brāļi, ka jūsu grēcīgā nolaidība staigāt gaismā jūs ir ietinusi tumsā. Jūs tagad varbūt esat godīgi, lai gan nepazīstat gaismu un tai nepaklausāt, jo auklētās šaubas, nolaidība Dieva prasību ievērošanā ir tā notrulinājušas jūsu uztveri un spējas, ka tumsa tagad šķiet kā gaisma, bet gaisma kā tumsa. Dievs jums ir pavēlējis iet uz priekšu pretī pilnībai, jo kristietība ir progresīva reliģija. Gaisma no Dieva ir pilnīga un pietiekoša, un gaida, lai jūs to prasītu. Lai arī kādas svētības Kungs jau būtu devis, Viņam vēl ir bezgalīgs krājums, neizsmeļams daudzums, no kura var ņemt un ņemt. Skepticisms var zoboties par svētajām Evaņģēlija prasībām, var tās izsmiet un arī noliegt. Pasaulīguma gars var daudzus aptraipīt un dažus pat pārvaldīt; pamats Dieva lietai var tikt likts tikai ar lielu piepūli un nemitīgu upuri; tikai tā tiks svinēta uzvara.
Kunga aicinājums skan: “Dodieties uz priekšu! Izpildiet katrs savu personīgo pienākumu, visas sekas atstājot Dieva rokās!” Ja iesim uz priekšu, kur Jēzus mūs ved, tad būsim ar Viņu kopā uzvarā un piedalīsimies Viņa priekā. Lai reiz valkātu [29] uzvaras vainagu, mums jādalās ar Viņu Viņa cīņās. Līdzīgi Jēzum, mums jākļūst pilnīgiem ciešanās. Ja Kristus dzīve būtu bijusi viegla, tad mēs droši varētu padoties kūtrumam. Bet, tā kā Viņa dzīvi raksturoja pašaizliedzība, ciešanas un uzupurēšanās, tad, ja mums ir kaut kāda daļa ar Viņu, nesūdzēsimies. Ja mūs vada Pasaules Gaisma, mēs varam droši iet pa vistumšāko taku...
Kad Kungs pēdējo reizi man rādīja jūsu gadījumu un atklāja, ka jūs neesat ņēmuši vērā jums doto gaismu, tad man pavēlēja runāt Viņa vārdā skaidri un noteikti, jo pret jums bija iedegušās Viņa dusmas. Man tika teikti šādi vārdi: “Tavu darbu tev nozīmēja Dievs. Daudzi tevi neuzklausīs, jo tie atsakās uzklausīt Lielo Skolotāju, daudzi nevēlēsies laboties, jo to ceļi viņu pašu acīs ir taisni. Tomēr nes tiem rājienus un brīdinājumus, ko Es tev došu, vienalga, vai tie uzklausa, vai arī atsakās uzklausīt.”