Arī atrodoties Austrālijā, mēs [ šeit domāti darbabiedri, jo Džeimss Vaits nomira 1881. gadā] strādājām par ārstnieciskajiem misionāriem. Reizēm savu namu Kūranbongā es pārvērtu par patversmi slimajiem un cietējiem. Mana sekretāre, kura bija praktizējusies Betlkrīkas sanatorijā, šajā darbā palīdzēja un strādāja par misionāri – slimnieku kopēju. Par viņas kalpošanu neko nemaksāja, bet ar slimajiem un cietējiem parādītajām rūpēm mēs iemantojām ļaužu uzticību. No šīs nastas mēs varējām justies brīvi tikai tad, kad Kūranbongā ar laiku uzcēla slimo patversmi.
Nekādas lielīgas prasības
Es nekad neesmu pretendējusi uz pravietes vārdu. Ja citi mani tā sauc, es ar viņiem nestrīdos. Bet mans darbs ir bijis tik daudzveidīgs, ka es sevi varu uzskatīt tikai par vēstnesi, kuru Kungs ar īpašiem ziņojumiem sūtījis pie saviem ļaudīm, liekot man uzņemties ikvienu darbu jebkurā nozarē, ko Viņš norāda. [35]
Kad pēdējo reizi biju Betlkrīkā, tad lielas sanāksmes priekšā apliecināju, ka neprasu, lai mani sauc par pravieti. Es divas reizes pievērsos šim jautājumam, atkārtoti uzsverot, ka nepretendēju būt par pravieti. Ja arī kādreiz varbūt esmu runājusi citādi, tad lai tagad visi zina - es nepieprasu sev pravieša vai pravietes titulu.
Es sapratu, ka daži ļoti vēlējās zināt, vai Vaitas kundzei vēl arvien ir tādi paši uzskati kā pirms daudziem gadiem, kad tie viņu dzirdēja runājam sanatorijas birzī, Betlkrīkas lūgšanas namā un tās priekšpilsētās noturētajās telts sanāksmēs. Tāpēc es tiem apliecināju, ka šodien viņa nes to pašu vēsti, ko ir nesusi visos savas atklātās kalpošanas sešdesmit gados. Viņa strādā tajā pašā Kunga darbā, kuru Viņš tai uzticēja vēl jaunībā. Padomus viņa saņem no tā paša Skolotāja ar īpašiem norādījumiem: “Dari zināmu citiem to, ko Es tev esmu atklājis. Uzraksti vēstis, kuras Es tev dodu, lai ļaudis tās varētu saņemt.” – Un tieši to viņa ir centusies vienmēr darīt.
Esmu uzrakstījusi daudz grāmatu, un tās ir plaši izplatītas. Pati es šajos darbos nebūtu varējusi izklāstīt visu patiesību, bet Kungs man sniedza Svētā Gara palīdzību. Šīs minētās grāmatas ar tur ietvertajām pamācībām, kuras Kungs man devis pagājušajos sešdesmit gados, ir gaisma no Debesīm, un tās savu pārbaudi izturēs.
Septiņdesmit astoņu gadu vecumā es vēl joprojām daudz strādāju. Mēs visi atrodamies Kunga rokās. Es Jēzum uzticos, jo zinu, ka Viņš nekad neatstās un nepametīs tos, kas uz Viņu paļaujas. Es sevi esmu nodevusi Viņa aizgādībai.
“Esmu pateicīgs Tam, kas mani darījis spēcīgu – Kristum Jēzum, mūsu Kungam, ka Viņš atzinis mani par uzticamu un iecēlis kalpošanai.” (1.Tim. 1:12) – [The Review and Herald, July 26, 1906.]
Pravieša darbs, un vēl vairāk...
Uzrunā es sacīju, ka neprasu, lai mani sauc par pravieti. Dažus šis paziņojums pārsteidza, un, tā kā [36] par to ir daudz runāts, es vēlētos paskaidrot, kā mani vārdi jāsaprot. Citi mani tā ir saukuši, bet es nekad neesmu pretendējusi uz šo titulu, jo neesmu jutusi, ka man būtu pienākums sevi tā apzīmēt. Bieži vien tie, kas mūsu dienās sevi uzskata par praviešiem, patiesībā Kungam dara negodu.
Mans darbs ietver daudz vairāk, nekā var izteikt šis vārds. Es sevi uzskatu par vēstnesi, kurai Kungs uzticējis nest vēsti Viņa tautai. [Letter 55,1905.]
Man tagad ir norādīts, ka es nedrīkstu pieļaut, lai manu darbu kavētu tie, kuri nododas dažādām hipotēzēm par tā raksturu, kuru prāts cīnās ar daudzām neskaidrām problēmām, ko izraisa viņu uzskati par pravieša pienākumiem. Manas pilnvaras ietver pravieša darbu, bet ar to vien vēl nebeidzas. Tās nozīmē daudz vairāk, nekā spēj saprast tie ļaudis, kas sēj neticības sēklu. – [Letter 244, 1906. – Addressed to elders of Battle Creek church]
Gaismas saņemšana un nodošana tālāk
Tā kā bieži tiek jautāts par manu stāvokli atklāsmju laikā un pēc tam, es vēlos paskaidrot, ka tad, kad Kungs atrod par nepieciešamu sniegt atklāsmi, es tieku uzņemta Jēzus un eņģeļu klātbūtnē un pilnīgi šķirta no Zemes lietām. Es nevaru redzēt tālāk par to, ko eņģelis man rāda. Bieži vien mana uzmanība tiek pievērsta notikumiem virs Zemes.
Dažreiz man ir atļauts ieskatīties tālu uz priekšu nākotnē, citreiz atkal tiek atklāti pagātnes notikumi. Kad atklāsme beidzas, es ne vienmēr visu uzreiz atceros un ne viss vēl ir pilnīgi saprotams, bet, kad sāku rakstīt, tad atklāsmē redzētie skati no jauna ataust atmiņā, un es varu izteikties pavisam brīvi. Reizēm dažas lietas, ko esmu redzējusi, pēc atklāsmes beigām man tiek apslēptas, un es tās nevaru atcerēties, līdz nonāku sabiedrībā, uz kuru atklāsme attiecās, - tad viss redzētais tiek atgādināts ar īpašu spēku. Atklāsmi atstāstot vai uzrakstot, es no Kunga Gara esmu atkarīga tikpat lielā mērā kā tās saņemšanas brīdī. Man nav iespējams [37] atcerēties visu, kas tiek rādīts, ja Kungs man to īstā laikā neatgādina, lai es to varētu atstāstīt vai uzrakstīt. [Spiritual Gifts (1860), vol. 2, pp. 292,293.]
Lai gan, atklāsmes pierakstot,es esmu tikpat atkarīga no Kunga Gara, kā tās saņemot, tomēr rakstot lietotie vārdi ir mani, ja vien tos nav teicis eņģelis, ko es parasti lieku pēdiņās. [The Review and Herald, oct. 8, 1867.]
Tiek spriests par to, kā māsa Vaita zina, ka jautājumos, par
kuriem viņa tik noteikti runā, tai ir pilnvaras tā izteikties. Es runāju
tāpēc, ka šīs atziņas manā apmulsušajā prātā uzliesmo līdzīgi zibenim
tumšos mākoņos trakojošas vētras laikā. Daži pirms vairākiem gadiem
rādītie skati kādreiz nav saglabājušies manā atmiņā, bet, kad dotā
pamācība ir vajadzīga, reizēm pat stāvot ļaužu priekšā, es acumirklī
visu atceros tik skaidri un precīzi, it kā uzliesmotu zibens, atgādinot
tieši tad nepieciešamās atziņas. Tādos brīžos es nevaru atturēties, to
nepasacījusi, ne tāpēc, ka būtu redzējusi jaunu atklāsmi, bet tāpēc, ka
tas, kas man, iespējams, rādīts jau vairākus gadus iepriekš, tiek
spēcīgi atsaukts atmiņā. [The Writing and Sending Out of the
Testimonies, p. 24]
Nekādu pretenziju uz nemaldīgumu
Mums jāapgūst daudz mācību un daudz, daudz arī jāaizmirst. Vienīgi Dievs un Debesis ir nemaldīgi. Kas ir pārliecināti, ka viņiem nekad nevajadzēs atsacīties no iemīļotiem uzskatiem, ka nebūs iemesla mainīt savas domas, tie pievilsies. Kamēr vien mēs ar apņēmīgu neatlaidību turēsimies paši pie savām idejām un uzskatiem, tikmēr noteikti nebūs tās vienprātības, par kuru lūdza Kristus. [The Review and Herald, July 26, 1892]
Es nekad neesmu pretendējusi uz nemaldīgumu, jo vienīgi Dievs ir nemaldīgs. Viņa Vārds ir patiess, un Viņā nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas. [Letter 10, 1895.] [38]
Svētais un parastais
(Sanatorijā, Kalifornijā, 1909.gada 5. martā)
Esmu noraizējusies par brāli A, kurš jau vairākus gadus strādā Kalifornijas dienvidos. Viņš ir izteicis savādus apgalvojumus, un man ir sāpīgi dzirdēt, kā viņš pilnīgi noliedz liecības, tāpēc ka saskatījis pretrunas manā paziņojumā par istabu skaitu Paradīzes ielejas sanatorijā. Brālis A uzsver, ka vēstulē, kuru rakstīju vienam no darbiniekiem Dienvidkalifornijā, es esot teikusi, ka šai sanatorijai ir 40 istabas, kamēr patiesībā tur ir tikai 38. Tas, kā brālis A paskaidro, esot iemesls, kāpēc viņš pazaudējis ticību liecībām...
Informācija par istabu skaitu Paradīzes ielejas sanatorijā nav atklāsme no Kunga, bet vienkāršs cilvēcisks vērtējums. Man nekad nav atklāts precīzs istabu skaits kādā no mūsu sanatorijām, bet zināšanas par šīm lietām iegūtas, jautājot cilvēkiem, kas domāja, ka viņi tās labi pārzina. Runājot par šiem parastajiem tematiem, manos vārdos nav bijis nekā tāda, kas liktu domāt, ka savas zināšanas esmu saņēmusi atklāsmē no Kunga un tādā veidā tās nododu tālāk...
Kad Svētais Gars atklāj kaut ko par iestādēm, kas saistītas ar Kunga darbu, vai arī par Dieva darbu pie cilvēku sirds un prāta, kā Viņš man to ir darījis zināmu pagātnē, tad sniegtā vēsts ir jāuzskata par ļaudīm nepieciešamo Dieva gaismu. Bet katrs, kas sajauc svēto ar parasto, pieļauj lielu kļūdu. Centienos tā rīkoties mēs varam saskatīt ienaidnieka pūles iznīcināt dvēseles.
Katram cilvēkam, ko Dievs ir radījis, Viņš arī ir devis spējas kalpot Viņam, bet sātans ar savām pastāvīgajām kārdināšanām, cenšoties ievest maldos, šo kalpošanu mēģina padarīt pēc iespējas grūtāku. Ienaidnieks aptumšo garīgo uztveri, lai ļaudis nevarētu atšķirt parasto no tā, [39] kas ir svēts. Visu laiku kalpojot savam Kungam un Meistaram, esmu iemācījusies izprast šo atšķirību...
Es saņēmu vēsti: Nododies visaugstākajam darbam, kāds jebkad mirstīgajiem uzticēts, tad Es tev došu cēlas tieksmes un spējas, un pareizu izpratni par Kristus darbu. Tu nepiederi sev, jo ar Dieva Dēla dzīvi un nāvi esi dārgi atpirkta. Kungs vēlas, lai tu savu bērna sirdi un kalpošanu pakļautu Viņa Gara svētojošajam iespaidam.
Tad es nodevu sevi un visu savu būtni Dievam, lai it visur paklausītu Viņa aicinājumam, un no tā laika mana dzīve ir veltīta vēsts pasludināšanai gan ar spalvu, gan runājot lielās sanāksmēs. Tādās reizēs es savus vārdus un rīcību vairs pati nepārvaldu.
Bet reizēm jāpārrunā parastas lietas, prātam jārisina parastas domas, jāuzraksta vienkāršas vēstules un jāsniedz tālāk informācija, kas saņemta ar vairāku citu strādnieku starpniecību. Tādus vārdus un tādu informāciju Svētais Gars nav inspirējis. Bieži esmu lūgta atbildēt uz jautājumiem, kas nemaz neskar reliģiskus tematus, tomēr es nevaru neatsaukties. Mēs sarunājamies par namiem un zemes gabaliem, tirdznieciskiem darījumiem un mūsu iestāžu izvietojumu, to priekšrocībām un zaudējumiem.
Es saņemu vēstules, kurās man lūdz padomu daudzos savādos jautājumos, un es atbildu atbilstoši saņemtajai gaismai. Cilvēki atkal un atkal ir pretojušies padomiem, ko esmu pamācīta tiem dot, jo tie nav vēlējušies pieņemt gaismu, tomēr tādi piedzīvojumi mani spieduši vēl sirsnīgāk meklēt Kungu. [Manuscript 107, 1909.] [40]