Līdz ar šiem citātiem no jauna izpēti rakstu Liecību būtība un iespaids, Liecībās draudzei V sējumā 654.- 691. lpp.
Paziņojums, ko Tu citē no Liecības Nr. 31. (V sējums, 67. lpp), ir pareizs: “Šajās vēstulēs, kurās rakstīju liecības, es jūs esmu iepazīstinājusi ar to, ko Kungs man sniedza. Es neesmu devusi laikrakstam nevienu rakstu, kas izteiktu tikai manas domas. Tos Dievs man ir devis atklāsmēs kā dārgus gaismas starus no Viņa Troņa.” – Tā ir patiesība attiecībā uz rakstiem mūsu laikrakstos un manu grāmatu daudzajos sējumos. Es esmu pamācīta saskaņoties ar Vārdu, ar Dieva likumu priekšrakstiem. Man ir doti norādījumi izvēlēties Kristus mācības, un vai tad manos rakstos izteiktais viedoklis nesaskan ar Jēzus Kristus mācību?
Briesmas no maldinošiem priekšstatiem
Uz dažiem Taviem jautājumiem neatbildēšu ne ar jā, ne ar nē. Man jāsargās no izteicieniem, kurus būtu iespējams iztulkot nepareizi. Es redzu un izprotu [30] briesmas, kas, kā man rādīts, apņem cilvēkus, kuri apdraud savas dvēseles, dažreiz klausoties maldinošos attēlojumos par vēstīm, kuras Dievs man ir sniedzis. Ar daudziem izkropļojumiem un sagrozījumiem, un nepareiziem prātojumiem par to, ko esmu rakstījusi, tie mēģina attaisnot savu personīgo neticību. Es skumstu par saviem brāļiem, kuri ir staigājuši aizdomu, skepticisma un kļūdainu spriedumu dūmakā. Es zinu, ka padomus sniedzošās vēstis dažiem no tiem nāktu par svētību, ja vien tiktu izklīdināti mākoņi, kas aptumšo viņu garīgo redzi, un tie uz visu varētu paskatīties pareizā gaismā. Bet tie nespēj skaidri izprast. Tāpēc es neuzdrošinos daudz ar tiem runāt. Kad Dieva Gars izkliedēs misticisma miglu, tad vēstīs, ko esmu pamācīta dot, viņi no jauna atradīs tieši tikpat pilnīgu prieku, ticību un cerību kā aizgājušajos gados.
Patiesība noteikti uzvarēs. Tas, kurš nodeva savu dzīvību, lai cilvēku atbrīvotu no sātana maldiem, neguļ, bet ir nomodā. Kad Viņa avis novērsīsies no svešinieka izteiktajiem aicinājumiem, kam tās nepieder, tad tās atkal priecāsies par balsi, kurai agrāk mīlestībā bija klausījušas.
Pārdomājot Jēzus dzīvi, mēs varam apgūt dārgas mācības. Skaudīgie farizeji nepareizi sprieda par Kristus vārdiem un rīcību, kas, pareizi uzņemti, būtu dziedinājuši viņu garīgo izpratni. Kur tiem vajadzēja apbrīnot Jēzus laipnību, tie mācekļu klātbūtnē Viņu apvainoja godbijības trūkumā, sakot: “Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” (Mat. 9:11) Tā vietā, lai grieztos tieši pie mūsu Pestītāja, kura atbildes uzreiz būtu atklājušas viņu ļaunprātību, tie runāja ar mācekļiem, izsakot savas apsūdzības tur, kur šis ļaunuma raugs varēja nodarīt vairāk posta. Ja Kristus nebūtu godbijīgs, Viņš būtu zaudējis ietekmi uz savu sekotāju sirdīm. Bet tā kā mācekļi Jēzum uzticējās, tie tūlīt novērsās no ļauno apsūdzētāju aplinkus izteiktajiem mājieniem.
Un, cenzdamies nopelt mācekļus, šie ļaunie apsūdzētāji, savukārt, atkal un atkal gāja pie Kristus ar jautājumu: “Kāpēc Tavi mācekļi dara to, kas nav saskaņā ar bauslību?” Bet, baušļu pārkāpšanā apsūdzot mūsu Kungu, tie [31] nerunāja ar Viņu pašu, bet gan ar mācekļiem, lai Kristus sekotāju sirdī sētu neticību.
Tā viņi centās izraisīt šaubas un šķelšanos. Tika izmēģināta ikkatra metode, lai šajā nelielajā kolektīvā ieviestu neuzticību, un tie vienmēr būtu aizņemti ar kaut ko citu, kas aizkavētu Jēzus Kristus Evaņģēlija labo un žēlastības pilno darbu.
Līdzīgs darbs pret patiesajiem ticīgajiem tiek veikts arī mūsu dienās. Bet Kungs Jēzus pārzina sirdis; Viņš prot atšķirt visu interešu un domu nolūkus, kas skar Viņu pašu un Viņa mācekļus. Kristus šiem kļūdu meklētājiem atklāj viņu pašu domas: “Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem.” (Mat. 9:12) Nekaunīgie farizeji, vienmēr būdami gatavi nopelt citu dzīvi, tajā pašā laikā savu dievbijību vērtēja ļoti augstu. [Letter 206, 1906.]
Kunga vēstnese
Pagājušās nakts atklāsmē es stāvēju kādas mūsu ļaužu sanāksmes priekšā, sniedzot izšķirošu liecību par mūsu laika patiesību un pašreizējiem pienākumiem. Pēc uzrunas daudzi pie manis griezās ar jautājumiem. Viņi vēlējās uzreiz tik daudz paskaidrojumu par vienu, otru un vēl trešo lietu, ka es sacīju: “Lūdzu, tikai lēnām un visu pēc kārtas, lai jūs mani neievestu apmulsumā!”
Un tad es tos uzrunāju, sakot: “Gadiem ilgi jūs esat saņēmuši pietiekoši daudz pierādījumu, ka šo darbu man ir uzticējis Kungs. Ko gan vēl vairāk Dievs varēja darīt? Vai jūs visus šos pierādījumus gribat noslaucīt kā kādu zirnekļa tīklu, vienīgi tāpēc, ka to darīt liek cilvēciskā neticība? Man sāp sirds, jo daudziem no tiem, kas tagad jūtas apmulsuši un tiek kārdināti, ir bijis pietiekoši daudz piedzīvojumu un izdevību pārdomāt, lūgt un visu pareizi saprast; tomēr viņi nesaskata viltīgo mācību dabu, kas tos mudina atraidīt Dieva brīdinājumus, kuri doti viņu glābšanai no šiem pēdējo dienu maldiem.”
Daudzi ir piedauzījušies pie izteiciena, ka es neprasu, [32] lai mani uzskatītu par pravieti. [ Pieminēts uzrunā Betlkrīkā, 1904. gada 2. oktobrī, kad viņa sacīja: “Es neprasu, lai mani atzīst par pravieti.” – Pilnvaroto padome] Viņi ir jautājuši: “Kāpēc tā?”
Man nekad nav bijis nekādu prasību. Vienīgi ir dots norādījums, ka esmu Kunga vēstnese, jo Viņš mani jaunībā ir aicinājis par savu vēstnesi – uzklausīt Viņa teikto un skaidras, noteiktas vēsts veidā Kunga Jēzus vārdā nodot to tālāk citiem.
Agrāk, jaunībā, man bieži jautāja: Vai tu esi praviete? Un es vienmēr atbildēju, ka esmu Kunga vēstnese. Es zinu, ka daudzi mani ir saukuši par pravieti, tomēr es šo titulu neesmu pieprasījusi. Mans Pestītājs mani nosauca par savu vēstnesi. “Tavs darbs,” Viņš sacīja, “ir Manis teiktos vārdus pavēstīt citiem. Notiks savādas lietas, tāpēc jau jaunībā Es tevi esmu nošķīris nest maldos esošiem cilvēkiem vēsti, runāt uz neticīgajiem un ar spalvu un balsi Dieva Vārda gaismā norāt katru nepareizu rīcību. Pārliecini ar Vārdu, kuru Es tev atvēršu. Tas nebūs kā sveša valoda. Patiesā un vienkāršā daiļrunībā ar balsi un spalvu Manis dotās vēstis pasludinās cilvēks, kas skolās nekad nav mācījies. Mans Gars un Mans spēks būs ar tevi.
Nebīsties no cilvēkiem, jo Mans vairogs tevi aizsargās. Tā nebūsi tu, kas runās, tas būs Kungs, kas dos brīdinājumus un rājienus saturošas vēstis. Nekad un nekādos apstākļos neizvairies no patiesības. Sniedz tālāk gaismu, ko Es tev došu. Vēstis šīm pēdējām dienām jāuzraksta grāmatās un jāsaglabā, lai tās liecinātu pret cilvēkiem, kuri kādreiz priecājušies gaismā, bet ļaunā pavedinošajā iespaidā no tās atsacījušies.”
Kāpēc es neesmu prasījusi, lai mani atzīst par pravieti? – Tāpēc ka šajās dienās daudzi, kas lepni apgalvo, ka viņi ir pravieši, Kristus lietu būtībā apkauno; un tāpēc ka mans darbs sevī ietver daudz vairāk, nekā to izsaka vārds pravietis.
Kad man pirmo reizi uzticēja šo pienākumu, es lūdzu Kungu, lai Viņš nastu uzliek kādam citam. Darbs šķita tik liels, plašs un dziļš, ka es baidījos, vai spēšu to paveikt. Bet ar [33] Svēto Garu Kungs mani ir darījis spējīgu izpildīt Viņa doto uzdevumu.
Daudzpusīgs darbs
Kungs man ir atklājis dažādus veidus, kādos Viņš vēlas mani lietot, lai virzītu uz priekšu īpašu darbu. Atklāsmes man tiek dotas ar apsolījumu: “Ja tu uzticīgi nodosi vēstis un izturēsi līdz galam, tad ēdīsi no dzīvības koka augļiem un dzersi no dzīvības upes ūdens.”
Dievs man deva lielu gaismu par veselības reformu. Kopā ar vīru man vajadzēja kļūt par ārstnieciskās misijas darbinieci. Man vajadzēja rādīt draudzei priekšzīmi, uzņemot mājās slimniekus un par tiem rūpējoties. Un es to esmu darījusi, drosmīgi ārstējot sievietes un bērnus. Kā Kunga vēstnesei man vajadzēja runāt arī par kristīgo sātību. Es sirsnīgi nodevos šim darbam un lielās sanāksmēs sludināju par atturību visplašākajā un patiesākajā izpratnē.
Man tika norādīts pastāvīgi skubināt patiesības apliecinātājus, lai viņi šo patiesību īsteno dzīvē. Tas nozīmē svētīšanos, un svētīšanās nozīmē katras spējas izkopšanu un attīstīšanu kalpošanai Kungam.
Man pavēlēja neatstāt bez ievērības un nepaiet garām tiem, kam nodarīta pārestība. Es saņēmu īpašu norādījumu protestēt pret jebkuru patvaļīgu vai valdonīgu rīcību no autoritatīvu personu puses pret Evaņģēlija sludinātājiem. Lai cik nepatīkams arī nebūtu šis pienākums, es esmu norājusi apspiedējus un aicinājusi tos rīkoties taisnīgi. Man ir bijis jārunā par taisnīgas un objektīvas rīcības nepieciešamību visās mūsu iestādēs.
Ja es redzu cilvēkus atbildīgos amatos nevērīgi izturamies pret gados veciem sludinātājiem, tad mans pienākums ir griezties pie ļaudīm, kuriem pienākas par tiem rūpēties. Uzticīgi savu darbu veikušos sludinātājus, kad tiem kļuvusi vājāka veselība, nedrīkst aizmirst vai pamest novārtā. Mūsu savienības nedrīkst neievērot to vajadzības, kas nesuši darba nastas. Apustuli Jāni, kad viņš Kunga darbā jau bija novecojis, izsūtīja trimdā uz Patmas salu, bet šajā [34] vientuļajā vietā viņš saņēma vairāk informācijas no Debesīm nekā visā pārējā dzīves laikā.
Pēc laulībām tiku pamācīta īpašas rūpes veltīt bērniem, kas palikuši bez mātes un tēva, dažus no tiem uz laiku pieņemot savā aizgādībā un pēc tam sameklējot tiem mājas. Tā es ar savu priekšzīmi citiem varēju rādīt, ko arī viņi var darīt.
Lai gan man bieži nācās ceļot un vajadzēja daudz rakstīt, es pieņēmu 3 līdz 5 gadus vecus bērnus un rūpējos par tiem, audzinot un sagatavojot viņus dzīvē ieņemt atbildīgas vietas. Reizēm es savā namā pieņēmu zēnus no 10 līdz 16 gadu vecumam, veltījot tiem mātes gādību un audzinot viņus kalpošanai. Es izjutu pienākumu norādīt mūsu ļaudīm uz darbu, ko ar atbildības sajūtu vajadzētu veikt ikkatrā draudzē.
Austrālijā es turpināju to pašu darba līniju, uzņemot savā namā bāreņus, kam draudēja briesmas nonākt kārdināšanās, kas varētu pazudināt viņu dvēseli.