Cenšoties atrast vēsturiskas liecības, kā pirmie adventisti sāka ievērot Sabatu, mēs nonākam pie nelielas draudzes Vašingtonas pilsētas tuvumā, Ņūhempšīras štatā, kas austrumos robežojas ar Menas štatu, bet rietumos 60 jūdžu garumā stiepjas gar Ņujorkas štatu. Būdami ļoti nopietni neatkarīgas kristīgas draudzes locekļi, šie ļaudis ar adventes vēsti iepazinās 1843. gadā un sāka to arī sludināt. Viņiem pievienojās kāda septītās dienas baptiste, Reičela Ouksa, kura izplatīja brošūras ar paskaidrojumiem par ceturtā baušļa saistošajām prasībām. 1844. gadā daži draudzes locekļi šo Bībeles patiesību saprata un arī pieņēma. Kāds vīrs, Viljams Fārnsvorts, piedaloties svētdienas rīta dievkalpojumā, pēkšņi piecēlās un paziņoja, ka viņš ir nolēmis ievērot Kunga Sabatu, par kuru tik skaidri runā ceturtais bauslis. Viņam pievienojās vēl citi divpadsmit cilvēki, nostājoties par visu Dieva likumu ievērošanu. Tie bija pirmie septītās dienas adventisti.
Drīz Sabata patiesību pieņēma arī šo vietējo draudzi apkalpojošais darbinieks Vīlers Frederiks, kļūstot par pirmo sludinātāju, kas ievēroja nedēļas septīto dienu. To atzina arī kāds cits tajā pašā štatā dzīvojošs adventistu sludinātājs T.M. Prebls, kurš 1845. gada februārī žurnālā „Hope of Israel” (Israēla cerība) publicēja (21) rakstu, kurā paskaidroja ceturtā baušļa prasības. To izlasīja Fērheivenā, Masačūsetsas štatā dzīvojošais pazīstamais adventistu sludinātājs Džozefs Beitss, piekrītot Prebla minētajiem argumentiem par labu Sabata ievērošanai. Beitss drīz vien pēc tam devās uz Vašingtonu, Ņūhempšīras štatā, lai šo jaunatklāto patiesību vairāk izpētītu, kopā ar tur dzīvojošajiem adventistiem. Atgriežoties mājās, viņš par Sabatu jau bija pilnīgi pārliecināts un pēc neilga laika izdeva traktātu, kurā izklāstīja ceturtā baušļa saistošās prasības. Viņa 48 lappuses biezais traktāts tika publicēts 1846. gadā, un viens no tā eksemplāriem nonāca Džeimsa un Elenas Vaitu rokās, tieši pirms viņu laulībām, kas notika augusta mēneša pēdējās dienās. Traktātā minētie pierādījumi par patieso Sabatu, kas bija pamatoti uz Svētajiem Rakstiem, viņus pārliecināja, ka tā ir Kunga svētā diena, un no tā laika viņi to sāka ievērot. Par to Elena Vaita vēlāk rakstīja: „1846. gada rudenī mēs sākām turēt Bībeles Sabatu, mēs to aizstāvējām un mācījām arī citiem.” (Liecības 1.sēj., 75.lpp.)