Savos uzskatos par Sabatu, Džeimss un Elena Vaiti pamatojās vienīgi uz Svēto Rakstu pierādījumiem, ar kuriem tie iepazinās Beitsa izdotajā traktātā. Tikai vēlāk, 1847. gada pirmā aprīļa Sabatā, septiņus mēnešus pēc tam, kad viņi sāka ievērot un sludināt patiesību par septīto nedēļas dienu, Kungs Elenai Topšemā, Menas štatā, deva atklāsmi, kurā tika uzsvērta Sabata svarīgā nozīme. Viņa Debesu svētnīcas Vissvētākajā vietā redzēja Dieva likumu akmens plāksnes un spožu gaismu, kas oreola veidā ietvēra ceturto bausli. (skat. 32-35.lpp.) Līdz ar to tika apstiprināts lēmums, pie kura tie nonāca, pamatojoties uz Rakstiem. Turklāt šī atklāsme ticīgajiem adventistiem palīdzēja patiesību par Sabatu izprast daudz plašāk, jo Elenai Vaitai atklāsmē tika norādīts uz pēdējām dienām, kad Sabats kļūs par ticīgo ļaužu lielo (22) pārbaudes akmeni. Sabats parādīs, kuri no ticīgajiem vēlas kalpot Dievam un kuri „grēka cilvēkam”. Atceroties šo atklāsmi, viņa 1874. gadā rakstīja: „Patiesību par Sabatu es pieņēmu vēl pirms tam, kad Kungs man par to deva atklāsmi. Es to jau biju ievērojusi vairākus mēnešus, līdz Kungs man parādīja nedēļas septītās dienas svarīgo nozīmi un tās vietu trešajā eņģeļa vēstī.” (Vēstule 2., 1874)