Vēl pirms šo pētījumu rezultāti kļuva zināmi plašākām ticīgo aprindām, Elenai Hārmonai Menas štata austrumu daļā tika dota atklāsme, kurā viņa redzēja, kā Kristus kalpošana 2300 dienu beigās Debesu svētnīcā pāriet no Svētās vietas uz Vissvētāko vietu. Dotās atklāsmes apraksts ietverts grāmatā „Agrīnie raksti”, no 54. līdz 56. lappusei.
Attiecībā uz otro atklāsmi, kas sekoja īsi pēc šīs, Elena 1847. gada aprīlī savā atskaitē paziņo: „Dievs man jau vairāk kā pirms gada atklāsmē parādīja, ka brālim Krouzīram par svētnīcas šķīstīšanu ir patiesa gaisma un tas šos secinājumus saskaņā ar Viņa prātu publicēja 1846. gada 7. aprīlī, speciāla izlaiduma „Day-Star” numurā. Tāpēc es uzskatu par savu pienākumu Kunga vārdā šo žurnāla numuru ieteikt katram ticīgajam.” (A Word to Thelittle Flock, 12. lpp.) Līdz ar to Bībeles pētnieku atrastās atziņas visā pilnībā tika apstiprinātas ar Dieva vēstneses redzēto atklāsmi.
Vēlākajos gados Elena Vaita par svētnīcu un tās nozīmi rakstīja visai daudz un bieži vien atsaucās uz darbu „Agrīnie raksti”; īpašu vērību vajadzētu veltīt nodaļai „Svētnīca”, 250. lappusē. Izpratne par Kristus kalpošanu Debesu svētnīcā kļuva par atslēgu piedzīvotās vilšanās noslēpuma atklāšanai. Septītās dienas adventistu celmlauži skaidri saprata, (20) ka 1844. gada notikumi cieši saistīti ar pravietojumu par tiesas stundas sākumu, kad Kristus pirms nākšanas uz šo Zemi iesāka kalpošanu Debesu svētnīcas Vissvētākajā vietā.
Tādā veidā, sludinot vēsti par Kristus Otro atnākšanu, izskanēja pirmā un otrā eņģeļa vēsts un pēc tam sāka skanēt arī trešā eņģeļa vēsts. Šajā vēstī atskanēja septītās dienas – Sabata, lielā nozīme.