Es redzēju, ka ir tādi, kuriem nav īstas izpratnes par patiesības svarīgo lomu un tās iespaidu. Tie rīkojas, vadoties no acumirkļa izraisītām iedomām un satraukuma, bieži vien tie seko savām jūtām un neņem vērā kārtību draudzē. Tādi domā, ka reliģija pārsvarā saistās ar trokšņa un nemiera radīšanu (skat. pielikumu). Ļaudis, kas tikai nesen pieņēmuši trešā eņģeļa nesto vēsti, gatavi celties un mācīt tos, kas jau gadiem ilgi nopamatojušies patiesībā, kas par to ir cietuši un izjutuši tās pārveidojošo spēku. Tādiem, kurus ienaidnieks ir darījis tik lepnus, vispirms vajadzētu atzīt patiesības svētojošo iespaidu. Tiem jāizprot stāvoklis, kādā patiesība tos atradusi; tie ir „nelaimīgi, nožēlojami, nabagi, akli un kaili”. Kad patiesība tos sāks šķīstīt, attīrot no visiem sārņiem – kas noteikti notiek – ja tā tiek mīlestībā pieņemta, tad, šim svarīgajam darbam viņu dzīvē norisinoties, tie nejutīsies bagāti, it kā tiem nekas nebūtu vajadzīgs.
Kas, atzīstot patiesību, iedomājas, ka jau visu zina, pirms vēl ir apguvuši tās pirmos pamatlikumus, kas steidzīgi cenšas ieņemt pamācītāju vietu, lai norātu tos, kuri gadiem ilgi stingri aizstāvējuši tās (119) principus, ar to skaidri pierāda, ka viņiem nav izpratnes par šo patiesību, ka tie nepazīst tās iespaidu. Ja viņi būtu izjutuši patiesības svētdarošo spēku, tad savā dzīvē uzrādītu taisnības miera mīlošos augļus; tās spēcīgajā iespaidā tie kļūtu daudz pazemīgāki. Viņi nestu augļus Dievam par godu un, atzīstot, ko patiesība viņu labā darījusi, cienītu citus vairāk par sevi.
Es redzēju, ka Dieva tautas „atlikušie” nav sagatavoti priekšā stāvošajiem notikumiem, kas drīz piemeklēs Zemi. Šķiet, ka vairākumam no tiem, kas apliecina ticību pēdējā laika vēstij, prātu līdzīgi letarģiskam miegam pārņēmusi zināma apmātība. Mani pavadošais eņģelis izteicās ārkārtīgi svinīgi: „Sagatavojieties! Sagatavojieties! Sagatavojieties! Drīz Zemi piemeklēs Kunga bargās dusmas. Tās izliesies bez kādas žēlastības, bet jūs vēl neesat gatavi. Saplēsiet savas sirdis un ne drēbes! Atlikušajiem ir jāpaveic liels darbs. Daudzi no tiem pārāk daudz uzmanības velta pavisam niecīgiem pārbaudījumiem.” Pēc tam viņš turpināja: „Jūs apņem ļauno eņģeļu leģioni, cenšoties ievilināt savā briesmīgajā tumsā, sagūstīt un pārvarēt. Jūs ciešat zaudējumus, labprāt atļaujot sevi novērst no nepieciešamajiem sagatavošanās darbiem un pēdējo dienu vissvarīgākās patiesības. Jūs kavējaties pie nenozīmīgām lietām, visai sīki iztirzājot nelielus sarežģījumus, lai tādā veidā vienu vai otru apmierinātu.” Ja brāļu sirdis nav skārusi Kunga žēlastība, to savstarpējās diskusijas izvērtīsies stundām ilgas; tā rezultātā tiks izšķiests ne tikai viņu laiks, bet arī Dieva kalpi būs spiesti to visu uzklausīt. Taču, ja egoisms un lepnums tiktu nolikts pie malas, tad lielāko daļu grūtību varētu nokārtot dažās minūtēs. Ar stundām, kas ir veltītas, lai sevi attaisnotu, bieži vien tiek apbēdināti eņģeļi un apkaunots Dievs. Es redzēju, ka Kungs nenolieksies, lai uzklausītu garas attaisnošanās runas. Arī no saviem kalpiem Viņš neprasa, to, lai (120) tie vienkārši tāpat izšķiestu savu dārgo laiku; tiem šo laiku vajadzētu veltīt, uzrādot pārkāpējiem viņu vainas un kļūdas, tiem būtu jāglābj dvēseles no samaitātības.
Es redzēju, ka Dieva ļaudis atrodas uz apburtas zemes, un daži no tiem ir zaudējuši jebkādu izpratni par laika īsumu un dvēseļu vērtību. Sabata aizstāvju rindās ir iezadzies lepnums – mīlestība uz drēbēm un ārēju izrādīšanos. Eņģelis sacīja: „Sabata ievērotājiem vajadzētu nomirt sev, nomirt lepnībai un augstprātībai.”
Tumsībā nīkstošajiem ļaudīm ir jāsniedz glābjošā patiesība. Es redzēju, ka daudzi no Dieva lūdz, lai Viņš tos darītu pazemīgus. Ja Dievs šīs lūgšanas paklausītu, un uzlūkotu viņus pēc Savas taisnības, tad viņi saņemtu briesmīgu sodu. Viņu pienākums ir – nevis gaidīt, kad pazemība nāks no augšas, bet pazemināt pašiem sevi. Es redzēju, ka ļaujot sirdī ienākt augstprātībai, tā droši vedīs pretī postam un nepārvarēta beigsies ar dvēseles bojāeju. Ja kāds pats savās acīs kļūst arvien lielāks un domā, ka pats jau kaut ko spēj paveikt, tad Dieva Gars tiek atņemts; tas turpina iet savā spēkā, līdz tā arī pazūd. Es redzēju, ka viens pats taisnībā staigājošs svētais var aizkustināt Dieva roku, kad liels pulks bezdievīgo tajā pašā laikā ir par vājiem un nevar panākt it neko.
Daudziem ir ietiepīga, lepna sirds un tie ir vairāk norūpējušies par savām sīkajām nepatikšanām un grūtībām, nekā par grēcinieku dvēselēm. Ja tie domātu par Dieva godu, tad nebūtu tik vienaldzīgi pret bojā ejošajiem cilvēkiem savā apkārtnē. Ja tie saprastu grēcinieku bēdīgo stāvokli, tad ticībā uz Dievu enerģiski dotos uz priekšu; tie stiprinātu rokas Viņa kalpiem, lai tie drosmīgi, tomēr mīlestībā, pasludināt patiesību un aicinātu ļaudis to pieņemt, pirms žēlastības maigā balss ir apklususi uz visiem laikiem. Eņģelis sacīja: „Tie, kas sauc sevi Viņa vārdā, vēl nav gatavi.” Es redzēju, ka tad, kad pār bezdievīgo neaizsargātajām galvām nāks septiņas pēdējās mocības, viņiem pazīstamie ticīgie (121) dzirdēs rūgtus pārmetumus, kas dziļi skars viņu sirdis.
Eņģelis sacīja: „Jūs esat kavējušies pie niekiem, pie mazsvarīgiem sarežģījumiem un tā rezultātā grēciniekiem jāiet bojā.” Dievs vēlas palīdzēt mums mūsu sanāksmēs – Viņam ir prieks to darīt! Taču sātans piebilst: „Es darbu kavēšu,” un viņa aģenti to apstiprina ar savu „Āmen!” Patiesības apliecinātāji ir aizņemti ar daudziem niecīgiem pārbaudījumiem un grūtībām, kuras velns viņu iztēlē arvien palielina. Tiek pazaudēts laiks, ko vairs nekad nebūs iespējams atsaukt. Ienaidnieki redz mūsu vājumu, Dievs tiek apbēdināts un Kristus atkal ievainots. Sātana nodomi ir piepildījušies, viņa plāni gūst sekmes, un viņš gavilē.