Es redzēju, ka svētajiem draud briesmas no pārmērīgām pūlēm, gatavojoties lielām sanāksmēm. Tajās daudzus apgrūtina neskaitāmi pienākumi, apkalpojot citus, taču ēstgribu ir jāmācās savaldīt. Daži mūsu sanāksmes apmeklē „maizes un zivju” dēļ.
Man tika rādīts, ka visiem, kas izdabā savām iegribām, lietojot kaitīgo tabaku, vajadzētu to atstāt un līdzekļus izlietot labākiem mērķiem. Tie, kas izšķiras neapmierināt savas ierastās vēlmes un naudu, kuru agrāk izlietoja izdabājot apetītei, nodod Kunga mantu namā, ar to pienes Viņam upuri. Dievs to novērtē līdzīgi nabaga atraitnes divām artavām. Šīs summas var būt pat nelielas, taču, ja tā darītu visi, tad līdzekļu netrūktu. Ja visi apsvērtu, kā pēc iespējas taupīgāk ģērbties, kā atsacīties no lietām, kas nav obligāti nepieciešamas, ja pārtrauktu izdot naudu kaitīgajām (122) tējām un kafijai, savukārt līdzekļi tiktu ziedoti Dieva darbam, tad viņi saņemtu daudz vairāk svētību jau šeit un savu algu Debesīs. Daudzi domā, ka apstākļos, kur Dievs tiem devis līdzekļus, tie var tērēt vairāk, nekā vajadzīgs. Tie domā, ka var atļauties bagātīgu uzturu un dārgas drēbes, ka pašaizliedzība vairs nav nekāds tikums, ja visu lietu ir papilnam. Tādi cilvēki neko neupurē. Ja tie sevi mazliet ierobežotu un palīdzētu Dieva darbam, lai izplatītu patiesību, tad no viņu puses tas būtu pilnvērtīgs upuris, un Dievs neaizmirstu par viņu labajiem darbiem Savas atnākšanas dienā.