Kungs man ir rādījis, ka Sabata ievērotājiem jābūt lielai interesei par savām sanāksmēm. Tās jāpadara pēc iespējas saturīgākas. Šis darbs prasa daudz pūļu un enerģijas. Ikvienam vajadzētu kaut ko uzņemties Kunga labā, jo, to darot, tie tiktu vairāk svētīti. Par tiem, kas neatstāj novārtā kopējās sapulces, bet viens otru pamāca, Debesīs tiek izdarītas atzīmes Piemiņas grāmatā. Atlikušie iegūs uzvaru, pateicoties Jēra asinīm un savas liecības vārdam. Daži domā, ka pietiek vienīgi ar Jēra asinīm un nav vajadzīgas nekādas īpašas personīgas pūles. Es redzēju, ka Dievs Savā žēlastībā mums devis spējas izteikties. Viņš katram cilvēkam piešķīris mēli, un mēs esam atbildīgi, kā to lietojam. Mums Kungu vienmēr vajadzētu pagodināt, godbijīgi stāstot par patiesību, Viņa neierobežoto žēlastību un tādā veidā, Jēra asins spēkā tiks gūta uzvara ar savas liecības vardu. (115)
Mums nav jānāk kopā, lai klusētu; Kungs piemin tikai tos, kas sapulcējas, lai, liecinot par Dieva spēku, Viņu paaugstinātu un pagodinātu. Tie saņems svētības un tiks atspirdzināti. Ja viss notiktu tā, ka tam vajadzētu būt, tad dārgais laiks netiktu izšķiests velti. Atkristu aizrādījumi par garām lūgšanām, nebūtu vajadzīgi pastāvīgi pamudinājumi; katrs brīdis tiktu izlietots īsām, mērķtiecīgām liecībām un pielūgsmei. Pieprasiet, ticiet un saņemiet! Mēs pārāk bieži Kungu aizvainojam, izsakot tik garas lūgšanas, kas nemaz neatbilst šim nosaukumam, kas ar savu pārmērīgo tukšumu un sīkumainību nogurdina eņģeļus un rada nepatiku Dievam. Vispirms mums vajadzētu izjust savu vajadzību un tad lūgt to, kas nepieciešams, ticot, ka Kungs mums jau piešķir, kamēr mēs vēl lūdzam. Līdz ar to pieaugs ticība, visi kļūs atziņām bagātāki — vājie stiprāki, un mazdūšīgie un izmisušie varēs pacelt galvas pārliecībā, ka Dievs ir tas, kas atmaksā ikvienam, kurš no sirds un patiesi Viņu meklē.
Daži kopējās sanāksmēs izvairās no lūgšanām, jo tiem nav nekā jauna ko sacīt un atkārtot to pašu, ko lūguši iepriekš, tie uzskata par nevajadzīgu. Es redzēju, ka šādas rīcības patiesais iemesls ir pašlepnums. Dievs un Viņa eņģeļi ar prieku uzklausa svēto liecības; tās Viņam patīk un ikdienas To pagodina, lai arī tiek atkārtotas katru nedēļu. Kungs vērtē vienkāršību un pazemību, bet, ja tie, kas uzskata, ka ir vienoti ar Dievu un Jēzu, ļauj dārgajam laikam savās sanāksmēs paiet bez kāda ieguvuma, tas Viņam nepatīk un apbēdina eņģeļus.
Ja brāļi un māsas vienmēr apzinātos savu uzdevumu, tiem netrūktu, ko sacīt par godu Jēzum, kurš viņu grēku dēļ cieta pie Golgatas krusta. Ja viņi censtos vairāk saprast Dieva labvēlību, kas par mūsu pārkāpumiem un grēkiem upura nāvē nodeva savu vienīgo Dēlu, un pārdomātu, cik daudz Jēzum nācās ciest, lai sagādātu iespēju cilvēkiem izglābties, lai tiem tiktu piedots, tad viņi (116) būtu gatavi daudz vairāk Jēzu slavēt un pagodināt. Tie vienkārši nespētu klusēt, bet atzinības un pateicības pilnos vārdos runātu par Viņa godību un stāstītu par Viņa spēku. To darot, pār tiem nāktu Dieva svētība. Un, ja arī tiktu atkārtots iepriekšējais stāsts, Kungs tomēr ar to tiktu paaugstināts. Eņģelis man norādīja uz būtnēm, kas dienu un nakti nepārstāj saukt: „Svēts, svēts, Kungs Dievs Visaugstākais!” „Lai arī pastāvīgi tiek atkārtoti vieni un tie paši vārdi”, sacīja eņģelis, „tomēr Dievs tiek pagodināts.” Kaut arī mēs atkārtoti atstāstām vienu un to pašu notikumu, tas vairo Dieva godu un rāda, ka mēs neesam nejūtīgi pret Viņa laipnību un žēlastību.
Es redzēju, ka formālās draudzes ir kritušas. Viņu vidū valda vienaldzība un nāve. Ja tie sekotu Dieva Vārdam, tas tos darītu pazemīgus, bet viņi paaugstinās pār Kunga darbu. Tiem šķiet pazemojoši savās sanāksmēs vienmēr atkārtot vienkāršos stāstus par Dieva labvēlību, tāpēc tie meklē kaut ko jaunu, kaut ko pārsteidzošu, lai viņu izmeklētie vārdi būtu patīkami cilvēku ausīm; bet Dieva Gars tos atstāj. Ja mēs iesim pa Bībelē norādīto pazemības ceļu, mūs vadīs Viņa Gara spēks. Ja sekosim vienkāršajiem patiesības norādījumiem, pilnībā paļaujoties uz Kungu, valdīs patīkama saskaņa un nedraudēs briesmas, ka ļaunie eņģeļi mums varētu kaitēt. Sargeņģeļi par mums pārtrauc rūpēties un mēs nonākam sātana uzbrukumu krustugunīs vienīgi tad, ja paaugstināmies pār Dieva Garu un izvēlamies dzīvot savā spēkā.
Svētajos Rakstos ir izklāstīti pienākumi, kurus ievērojot, Dieva ļaudis sevi saglabātu pazemīgā un no pasaules atšķirtā stāvoklī. Tad tiem tiktu izslēgta iespēja atkrist līdzīgi formālajām draudzēm. Daudz biežāk vajadzētu praktizēt kāju mazgāšanu un Kunga piemiņas mielastu. Jēzus ir atstājis piemēru un pavēlējis mums darīt tā, kā Viņš darīja. Es redzēju, ka šim piemēram pienācās (117) sekot tik precīzi, cik vien iespējams, tomēr kāju mazgāšanas iestādījumā brāļi un māsas ir izturējušies ne visai saprātīgi; tā rezultātā ir radies zināms sajukums. Jaunos apgabalos to vajadzētu ieviest ar lielu rūpību un gudrību. Sevišķi par to jādomā vietās, kur ļaudis nav pietiekoši informēti par šo Kunga mācību un izturas pret to ar aizspriedumiem. Daudzas godīgas dvēseles savu agrāko mācītāju iespaidā, kuriem tās uzticējās, pret šo vienkāršo pienākumu izturas visai piesardzīgi, tāpēc tām lietu patieso stāvokli vajadzētu savlaicīgi un pareizā veidā paskaidrot.
Dieva Vārdā nav piemēra, ka brāļiem vajadzētu mazgāt kājas māsām (skat. pielikumu), bet ir kāds piemērs, ka sieviete mazgā kājas vīrietim. Marija ar asarām mazgāja Jēzus kājas, pēc tam tās nožāvējot ar saviem matiem (skat. 1.Tim. 5:10). Es redzēju, ka ir gadījumi kad Kungs pamudinājis māsu mazgāt kājas brālim; tas saskan ar Evaņģēlija kārtību. Vajadzētu rīkoties saprātīgi un kāju mazgāšanu nepārvērst par garlaicīgu ceremoniju.
Arī svēto sveicienus, ko, atsaucoties uz Jēzus Kristus Evaņģēliju, piemin apustulis Pāvils, vajadzētu praktizēt, izprotot tā patieso raksturu. Tas ir svēts skūpsts. (skat. pielikumu) To vajadzētu uzskatīt par kristīgu draugu tuvu attiecību apliecinājumu; kad tie šķiras vai atkal satiekas pēc vairāku nedēļu vai mēnešu prombūtnes. 1.Tes. 5:26 Pāvils saka: „Sveiciniet visus brāļus ar svētu skūpstu!” Un tajā pašā nodaļā viņš vēl uzsver: „Atraujieties no visa, kas ļauns!” Tāpēc, ja tāds svēts sveiciens tiek lietots īstā laikā un vietā, tad tur nevar būt nekāds ļaunums.
Es redzēju, ka ienaidnieks ar lielu spēku ir vērsies pret Dieva darbu, tādēļ ikvienam, kurš mīl patiesību, būtu jāveltī savi spēki un jāsniedz palīdzība kopējā cīņā. Ar lielu ieinteresētību jāstiprina rokas tiem, kas šo patiesību aizstāv, (118) lai ar pastāvīgu modrību atvairītu ienaidnieka uzbrukumus. Visiem, darbā vienotiem, vajadzētu stāvēt kā vienam virām, ziedojot Dieva lietai visu dvēseles enerģiju, jo tas, kas vēl darāms – jāpaveic ātri.
Pēc tam es redzēju trešo eņģeli. Mani pavadošais eņģelis par to sacīja: „Viņa darbs ir briesmīgs. Tam uzticēts šausmas iedvesošs uzdevums. Viņš ir tas eņģelis, kurš izlasa kviešus no nezālēm. Viņš apzīmogo un sasien tos Debesu noliktavām. Šim jautājumam vajadzētu veltīt visu uzmanību, un ar to jānodarbina visas mūsu domas.”