(“Review and Herald”, 1853. gada 17. februāris)
Dārgie brāļi un māsas, vai mēs no visas sirds ticam, ka Kristus drīz nāks un ka mēs grēkā vainīgajai pasaulei nesam pēdējo žēlastības vēsti? Vai mūsu piemērs ir tāds, kādam tam vajadzētu būt? Vai mēs ar savu dzīvi un nevainojamo valodu apkārt esošajiem ļaudīm rādām, ka gaidām mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus krāšņo ierašanos; ka Viņš pārvērtīs mūsu iznīcīgo miesu, padarot to līdzīgu Savas godības miesai? Es baidos, ka mēs tomēr neticam un visu neapzināmies tā, kā tas būtu vajadzīgs. Tiem, kas tic mūsu paustajai svarīgajai patiesībai, savu pārliecību vajadzētu īstenot dzīvē. Ir vērojama pārāk liela tieksme pēc izpriecām un tādām lietām, kas piesaista pasaules uzmanību; prāts tiek aizņemts, domājot par apģērbu, un mēle bieži vien iesaistās vieglprātīgās, nekam nederīgās sarunās. Tādējādi mēs aizliedzam savu ticību, jo nedomājam par to, kas ir Debesīs, no kurienes gaidām atnākam savu Glābēju.
Eņģeļi par mums rūpējas un mūs apsargā, bet mēs tos bieži apbēdinām, nododoties tukšām sarunām, vieglprātībai un jokiem, vai arī izvēlamies bezrūpīgu dzīves veidu. Lai gan mēs laiku pa laikam pieliekam zināmas pūles, cenšoties panākt uzvaru, tomēr, ja to nenostiprinām, bet atkal ieslīgstam tajā pašā bezrūpīgajā vienaldzības stāvoklī, kļūstot nespējīgi pretoties kārdinājumiem un ienaidnieka uzbrukumiem, tad savu ticības pārbaudi neesam uzturējuši , kaut gan tā ir dārgāka par zeltu. Mēs neciešam Kristus dēļ un nespējam priecāties bēdās.
Mums ļoti pietrūkst kristīgās izturības, lai kalpotu Kungam, ņemot vēra pamatlikumus. Mums nevajadzētu censties (112) izpatikt sev, bet ar vārdiem un darbiem vienmēr tiekties pagodināt Dievu. Mēs nekad tik viegli nepadotos kārdinājumam un mūsu valoda būtu daudz tīrāka un izmeklētāka, ja vienmēr paturētu prātā un ļautu savu sirdi iespaidot vārdiem: „Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” „Par katru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild soda dienā.” „Tu, Dievs, mani redzi.”
Mēs reizē nevaram domāt par šīm nopietnajām atziņām, ka, pieminot Jēzus ciešanas un pateicoties Viņa dārgajām asinīm, kā nabaga grēcinieki saņemam piedošanu no Dieva, un vienlaicīgi neizjust svētu iespaidu un dziļas ilgas kļūt labākiem un ciest Tā dēļ, kurš tik daudz ir cietis un darījis mūsu labā. Ja mēs domās kavēsimies pie šiem tematiem, tad mūsu mīļais, tik augstu vērtētais „es” tiks pazemots un tā vietu ieņems bērnišķa vienkāršība, kas spēs panest citu izteiktos pārmetumus un tik viegli nepadosies provokācijai. Tad pār mums vairs nevaldīs agrākais ietiepīgais un stūrgalvīgais gars.
Patiesam kristīgam priekam un mierinājumam vienmēr jābūt saistītam ar Debesīm. Ilgu pilnās dvēseles, kas būs iepazinušās ar nākamās pasaules labumiem un izjutušas tur Augšā valdošo līksmību, vairs nebūs mierā ar šīs Zemes lietām. Tas vienmēr atradīs, ko darīt brīvajā laikā. Tas tieksies pēc Dieva. Kur būs viņu manta, tur būs arī viņu sirds — priecīgā, līksmā savienībā ar Dievu, kuru tās mīl un kuram kalpo. Tādi cilvēki labprāt domās par apsolīto mantojumu — par svēto Pilsētu, Jauno Zemi un mūžīgajām mājām. Un tā, kavējoties pie visa, kas šķīsts, taisns un svēts, Debesis tiem kļūs arvien tuvākas. Viņi izjutīs Svētā Gara (113) spēku un līdz ar to vairāk un vairāk novērsīsies no pasaules; mierinājumu un patiesu prieku tie meklēs pārdomās par tālo, krāšņo Dzimteni. Dieva un Debesu pievilkšanas spēks būs tik liels, ka viņu prātu nekas vairs nespēs saistīt tik ļoti kā savas dvēseles glābšana un slava un pateicība Dievam.
Kad es sāku aptvert, cik daudz ir darīts, lai mūs uzturētu uz pareizā ceļa, man neviļus jāizsaucas: Ak, kas par mīlestību, kas par brīnišķu Dieva Dēla mīlestību pret mums, nabaga grēciniekiem! Vai mums tā arī jāpaliek vienaldzīgiem un bezrūpīgiem, ja cilvēku glābšanas labā ir paveikts viss iespējamais? Par to interesējas visas Debesis. Mums vajadzētu būt modriem un rosmes pilniem, lai teiktu, slavētu un pielūgtu Visaugstāko. Mūsu sirdīm vajadzētu plūst pāri mīlestībā un pateicībā pret To, kurš mums dāvājis tik daudz mīlestības un līdzjūtības. Viņu vajadzētu pagodināt ar visu dzīvi un ar skaidru un nevainojamu valodu vienmēr apliecināt, ka esam piedzimuši no augšienes, ka šī pasaule nav mūsu mājas, bet mēs te esam tikai viesi un svešinieki un atrodamies ceļā uz labāku Zemi.
Daudzi, kas piesauc Kristus vārdu un stāsta, ka viņu Kungs drīz atkal atnāks, nemaz nezina, ko nozīmē Viņa dēļ ciest. To sirdis žēlastībā vēl nav kļuvušas klusākas. Tie nav sev nomiruši, kā to bieži vien var redzēt no viņu uzvedības, kaut gan tajā pašā laikā tie runā par dažādiem pārbaudījumiem. Tomēr šo grūtību galvenais iemesls slēpjas viņu nepakļāvīgajā garā, kā rezultātā paša „es” ir kļuvis tik jūtīgs, ka visai bieži apvainojas. Ja vien tie spētu saprast, ko nozīmē būt pazemīgam Kristus sekotājam, ko nozīmē būt īstam kristietim – tad tie daudz nopietnāk sāktu pūlēties sevis labā. Tad viņi sev nomirtu jau pašā sākumā. Viņi kļūtu pastāvīgi lūgšanās un valdītu pār sirds ļaunajām tieksmēm. Ak, brāļi un māsas, atsakieties taču reiz no savas pašpaļāvības un iedomātās neatkarības; sekojiet pazemīgajai Priekšzīmei! Atcerieties, ka Jēzus ir jūsu Piemērs, ka jums jāiet (114) Viņa pēdās! Uzlūkojiet Jēzu Kristu, savas ticības Iesācēju un Piepildītāju. Viņš sagaidāma prieka vietā krustu ir panesis un par kaunu nav bēdājis! Viņš pacieta visus grēcinieku izteiktos pārmetumus. Viņš mūsu grēku dēļ reiz kļuva par sodīto, sasisto, ievainoto, mocīto un nokauto Dieva Jēru.
Tāpēc priecīgi pacietīsim kaut ko Kristus dēļ arī mēs. Sitīsim sevi krustā ikdienas. Kļūsim par līdzdalībniekiem Viņa ciešanās, lai varētu piedalīties Viņa godībā un saņemt nemirstību un mūžīgu dzīvību!