(„Review and Herald” 1852. gada 10. jūnijs)
Nesen pavēros apkārt un gribēju ieraudzīt pazemīgā un lēnprātīgā Jēzus sekotājus, taču jutos visai satraukta. Daudzi, kas apliecināja, ka gaida uz drīzu Kristu nākšanu, ir kļuvuši līdzīgi pasaulei un vairāk meklē sabiedrības atzinību, nekā Dieva labvēlību. Viņi ir vēsi un oficiāli; līdzīgi to formālo draudžu kristiešiem, no kuru vidus tie pirms neilga laika izgāja. Viņu pašreizējo stāvokli precīzi raksturo Laodiķejas draudzei rakstītie vārdi. (skat. Atkl. 3:14-20) Viņi nav „ne auksti ne karsti”, bet (108) „remdeni”. Ja tie neņems vērā „uzticīgā un patiesīgā liecinieka” padomu, dedzīgi nenožēlos savu stāvokli un nepirks „uguns kvēlē kausētu” zeltu, „baltas drēbes” un „acu zāles”, tad Viņš tos izspļaus no Savas mutes.
Pienācis laiks, kad daļa no tiem, kas reiz priekā gavilēja, gaidot uz Kunga nākšanu, atrodas tādā pašā stāvoklī kā tās draudzes un pasaule, kas viņus par šo cerību izsmēja un izplatīja visdažādākos melus, lai radītu pret tiem aizspriedumus un izpostītu viņu iespaidu. Tāpēc tagad, ja kāda sirds ilgojas pēc dzīvā Dieva; ja tā alkst un slāpst pēc Viņa taisnības un ja Dievs tai ļauj izjust savu spēku, apmierinot tās ilgas un bagātīgi aplaimojot ar Savu mīlestību, līdz tā sāk slavēt un pagodināt Kungu, tad šie vārda kristieši un kādreizējie Kunga gaidītāji to uzskata par pieviltu, hipnozes vai kāda ļauna gara iespaidā nonākušu dvēseli.
Daudzi no šiem vārda kristiešiem ģērbjas, runā un izturas tieši tāpat kā pasaule. Vienīgais, ar ko tie atšķiras, ir viņu ticības apliecība. Lai gan tie izliekas, ka gaida Kristu, tomēr visas sarunas norisinās nevis par Debesu, bet Zemes lietām. Cik stipriem tad „svētā dzīvē un dievbijībā” jābūt tiem, kas apgalvo, ka „gaidot un pasteidzinot Dieva dienas nākšanu”? (2.Pēt. 3:11,12) „Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts.” (1.Jāņa 3:3) Tomēr fakts paliek fakts, ka daudzi, kas saucas par adventistiem, tā vietā, lai no Dieva Vārda mācītos, kā iegūt Kunga labvēlību, vairāk rūpējas par to, kā izgreznot savu miesu un kā izskatīties pasaules priekšā.
Kā būtu, ja mūsu Priekšzīme Jēzus pēkšņi ierastos pie visiem šiem kristīgās reliģijas apliecinātājiem kā savas Pirmās adventes laikā? Viņš taču (109) piedzima kūtī. Padomājiet tikai par Kristus dzīvi un kalpošanu Viņš bija sāpju un ciešanu vīrs. Šiem vārda kristiešiem vienkārši būtu kauns no lēnprātīgā un pazemīgā Pestītāja, kurš valkāja parastu apģērbu un kuram nebija kur savu galvu nolikt. Viņa nevainīgā, pašaizliedzīgā dzīve tos visu laiku it kā notiesātu; svētā un nopietnā izturēšanās būtu sāpīgs pārmetums šo ļaužu vieglprātībai un tukšajiem smiekliem. Pestītāja neliekuļotā valoda liktu apklust to pasaulīgajām, alkatīgajām sarunām, un Viņa neizskaistinātie, tiešie patiesības paziņojumi atklātu to patieso raksturu, tā ka tie no šīs lēnprātības priekšzīmes, no mīlestības pilnā Jēzus vēlētos pēc iespējas ātrāk atbrīvoties. Tie būtu pirmie, kas uzmanītu katru Viņa vārdu, un pirmie, kas sāktu saukt: „Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!”
Atcerieties, cik pazemīgi Jēzus iejāja Jeruzalemē, kad „viss mācekļu pulks skaļā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu” un saukt: „Slavēts mūsu Ķēniņš, kas nāk tā Kunga vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā.” Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: „Mācītāj, apsauc savus mācekļus!” Bet Viņš atbildēja: „Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.”
Liela daļa no tiem, kas šodien izliekas, ka gaida Jēzu Kristu, būtu gatavi, līdzīgi farizejiem, apklusināt Viņa mācekļus un bez mazākajām šaubām sauktu: „Fanātisms! Hipnoze!” Redzot, kā mācekļi uz ceļa izklāj savas drēbes un palmu zarus, tie viņus uzskatītu par neprātīgiem un nepieklājīgiem ļaudīm. Tomēr Dievs nevēlas, lai Viņa tauta virs Zemes būtu tik vēsa un nedzīva. Viņš vēlās, lai tā savu Kungu slavētu un pagodinātu. Tādi ļaudis noteikti būs, un ja pat Viņa izredzētie, kas tur Dieva baušļus, cietīs klusu, tad brēks akmeņi. (110) Jēzus drīz atnāks, tomēr ne tā kā savas Pirmās adventes laikā, kā bērns Betlēmē; ne tā kā iejājot Jeruzalemē, kad mācekļi slavēja Dievu un skaļā balsī sauca „Ozianna”. Viņš nāks Sava Tēva godībā un pavadot uz Zemi, Viņu apņems svēto eņģeļu pulks. Tad visi eņģeli uz brīdi atstās Debesis, bet gaidošie svētie pasaulē pacels savus skatus un cieši vērsies augšup kā kādreiz Galilejas vīri, Jēzum uz Eļļas kalna no viņiem šķiroties. Un tikai tie, kas būs svēti, kas pilnībā būs sekojuši savai pazemīgajai Priekšzīmei, Viņu ieraugot, varēs līksmi izsaukties: „Redzi, šis ir mūsu Dievs, uz Viņu esam gaidījuši, ka Viņš mūs atpestī!” Tie tiks pārvērsti, „piepeši, vienā acumirklī, pie pēdējās bazūnes skaņas”, kas uzmodinās arī dusošos svētos, pieceļot tos no viņu apbedījumu vietām, tērptus godības pilnā nemirstībā un skaļi saucot: „Uzvara! Uzvara pār nāvi un kapu!” Pārvērstie svētie kopā ar eņģeļiem tiks aizrauti Kungam pretī gaisā, lai nekad vairs netiktu šķirti no Tā, ko viņi mīl.
Vai tiešām mēs varam palikt vienaldzīgi, ņemot vērā tādu nākotnes perspektīvu, tādu brīnišķu cerību, tādu izglābšanās iespēju, kuru Kristus mums sagatavojis, izlejot Savas asinis? Vai arī mums nepienāktos skaļā balsī slavēt Dievu, kā to savā laikā darīja mācekļi, Jēzum iejājot Jeruzalemē? Vai mūsu izredzes nav daudz krāšņākas nekā viņiem? Kurš gan mūs varētu kavēt, pat visiem dzirdot, teikt un pagodināt Dievu, ja mums ir tāda godības pilna cerība uz nemirstību? Mēs jau esam izjutuši nākamās pasaules spēku un ilgojamies to baudīt vēl vairāk. Visa mana būtne alkst pēc dzīvā Dieva, un es nebūšu mierā, līdz netikšu piepildīta ar visu Viņa pilnību. (111)