Mīļie brāļi un māsas! Tā kā maldi ātri izplatās, tad mums vajadzētu censties Dieva darbā būt modriem un pazīt laiku, kurā mēs dzīvojam. Tumsība apklāj zemi un krēsla ļaudis. Un tā kā gandrīz visi ap mums ir ietērpti maldu un viltus biezā tumsā, tad mūsu pienākums ir aizdzīt nezināšanu un dzīvot Dieva tuvumā. Tikai tur mēs varam saņemt Jēzus vaiga dievišķos gaismas un godība starus. Jo vairāk sabiezē tumsa un vairojas maldi, jo pamatīgāk mums vajadzētu iepazīties ar patiesības atziņu, (105) lai būtu gatavi savu pārliecību aizstāvēt ar Rakstiem.
Mums jātiek patiesībā svētotiem. Mums pilnībā jānododas Dievam, lai pēc savas svētās pārliecības dzīvotu tā, ka Kungs pār mums varētu izliet arvien vairāk gaismas, un mēs Viņa gaismā redzētu gaismu un kļūtu stiprāki Viņa spēkā. Ikkatru brīdi, kad neesam nomodā, mēs esam pakļauti ienaidnieka uzbrukumiem. Mums draud briesmas tikt tumsības spēku pārvarētiem. Sātans saviem eņģeļiem pavēl būt modriem un liek pārmeklēt visu iespējamo, lai uzzinātu to cilvēku vājības un apslēptos grēkus, kas apliecina patiesību. Viņš liek tos apņemt ar tumsu, lai tie zaudētu uzmanību un ar savu rīcību apkaunotu iemīlēto patiesības lietu, tā apbēdinot visu draudzi. Tādas maldos nonākušas, modrību zaudējušas dvēseles apņem arvien lielāka tumsa, un Debesu gaisma tām pakāpeniski izzūd. Tas vairs nespēj saskatīt, ka pastāvīgi piekopj kādu grēku, bet sātans savus tīklus ap tām izmet tik ilgi, kamēr beidzot pilnīgi pārņem savā varā.
Dievs ir mūsu stiprums. Pēc vadības un gudrības mums jāraugās uz Viņu. Paturot prātā Viņa godu, draudzes labklājību un savas dvēseles pestīšanu, ir jāuzvar visi uzmācīgie grēki. Mums katru dienu jācenšas gūt jauni personīgi panākumi. Mums jāiemācās pastāvēt vienatnē un būt pilnīgi atkarīgiem vienīgi no Dieva. Jo ātrāk mēs to spēsim, jo labāk. Lai ikviens sevi pārmeklē, kur tas kļūdās. Lai ikviens patur prātā, ka nevis grēks, bet viņš cīņā ar to gūst uzvaru! Tikai tad mēs varēsim paļauties uz Dievu, un draudze tiks pasargāta no lielām grūtībām.
Dieva vēstneši, kas atstājuši savas mājas, lai izietu glābt dvēseles, daudz laika tērē, darbojoties to labā, kuri jau gadiem ilgi ir patiesībā, bet vēl jūtas vāji. To vājums ir tāpēc, ka tie nevajadzīgi atlaiduši grožus, pārstājuši sevi uzmanīt (106) un, kā es domāju, dažreiz izaicina ienaidnieku tos kārdināt. Tie nonāk dažādās niecīgās nepatikšanās un grūtībās, bet Kunga kalpu laiks tiek tērēts, lai tos apmeklētu. Viņi šo cilvēku mājās spiesti uzturēties stundām, pat dienām ilgi; viņu dvēseles tiek ievainotas un apbēdinātas, uzklausot tās nelielās grūtības un bēdas, kuras katrs no stāstītājiem cenšas attēlot pēc iespējas drūmākās krāsās, baidoties, ka Dieva kalpi tās varētu atstāt bez ievērības. Tā vietā, lai grūtību pārvarēšanai meklētu palīdzību pie sludinātājiem, tiem vajadzēja krist ceļos Kunga priekšā, gavēt un lūgt, līdz problēmas tiek atrisinātas.
Daži, kā šķiet, domā, ka Dievs savus vēstnešus darbā sūtījis tikai tāpēc, lai tos uzklausītu un uz rokām nēsātu. Ka vissvarīgākais viņu pienākums ir nokārtot niecīgos dzīves sarežģījumus, kuros tie nonākuši paši savas neapdomīgās rīcības dēļ. Tie ir piekāpušies ienaidniekam un ļāvuši izpausties nepiekāpīgam, kļūdas meklējošam garam pret apkārtējiem ļaudīm. Bet kas šajā laikā notiek ar izsalkušajām avīm? Tās cieš badu dzīvības maizes trūkuma dēļ. Ļaudis, kas zina patiesību un ir jau nopamatoti, bet tomēr tai nepaklausa (jo, ja tie paklausītu, tad tiktu pasargāti no daudzām grūtībām), aizkavē vēstnešus. Īstais mērķis, kādēļ Dievs tos aicināja iziet darbā, netiek sasniegts. Ja draudzē notiek tādas lietas, Kunga kalpi tiek apbēdināti un zaudē drosmi. Draudzei jācenšas nepadarīt smagākas viņu nastas, bet ar iedrošinošiem vārdiem un paļāvības pilnām lūgšanām tos atbalstīt. Cik daudz brīvāki tie varētu būt, ja visi, kas atzīst patiesību, iejustos viņu stāvoklī un tā vietā, lai pieprasītu tik daudz palīdzības sev, mēģinātu rūpēties par citiem. Tomēr ir tā, ka, ieejot tumšos apgabalos, kur patiesība vēl nav pasludināta, Dieva kalpiem darbs jāuzsāk ar sāpošu sirdi, jo viņi ir norūpējušies par brāļu niecīgajām grūtībām. (107) Turklāt tiem vēl jāsastopas ar pretinieku neticību un aizspriedumiem, kas viņus grib pazemot.
Cik daudz vieglāk būtu iespaidot sirdis un cik daudz vairāk Dievs tiktu pagodināts, ja Viņa kalpi būtu brīvi no mazdūšības un dažādām nastām. Tad tie līksmā garā varētu atklāt patiesību visā tās skaistumā! Tiem, kas ir vainīgi, pieprasot tik daudz pūļu no Dieva kalpiem un apgrūtinot tos ar problēmām, kuras pašiem vajadzēja risināt, nāksies atskaitīties Kungam par visu to laiku un līdzekļiem, kas tika izlietoti, lai apmierinātu sevi un līdz ar to sagādātu gandarījumu ienaidniekam. Draudzes locekļiem jābūt gataviem savstarpējai palīdzībai. Tiem ar savām nastām un problēmām nekad nevajadzētu apgrūtināt visu kopējo sanāksmi vai arī gaidīt uz vēstnešiem, lai tie nāk un nokārto viņu lietas. Tiem pašiem vajadzētu pareizi staigāt Dieva priekšā, un pašiem tikt galā ar visiem sarežģījumiem, atbalstot un nevis vājinot darbinieku rokas, kad tie pie viņiem ierodas.