Kungs man ir rādījis, ka no draudzes kārtības par daudz baidās un to neievēro. No formālisma un ārišķībām vajadzētu sargāties, bet tas nenozīmē, ka nav vajadzīga organizācija. Debesīs valda kārtība, un, kad Kristus bija virs Zemes, arī draudzē bija kārtība, kuru pēc Viņa aiziešanas stingri centās ievērot visi mācekļi. Tāpat tagad, pēdējās dienās, kad Kungs Savu tautu grib novest pie vienotas ticības pārliecības, kārtība ir nepieciešama vairāk nekā jebkad agrāk. Kamēr Dievs savus bērnus vēlas apvienot, sātans ar ļaunajiem eņģeļiem pūlas šo vienotību izjaukt un izpostīt. Tāpēc darbā visai steidzīgi ir izgājuši vīri, kam trūkst gudrības un veselīga sprieduma spēju, kas pārsvarā nevar pārvaldīt pat savu namu, lai ieviestu kārtību un disciplīnu starp tiem nedaudzajiem, kurus Dievs uzticējis viņu aizgādībai; tomēr tie jūtas spējīgi uzņemties rūpes par visu ganāmpulku. Viņi pieļauj daudz kļūdu, un tie, kas nav pazīstami ar mūsu ticību, domā, ka visi vēstneši ir līdzīgi šiem sevi izvirzījušajiem vīriem. Līdz ar to Dieva darbs tiek apkaunots un daudzi neticīgie, kas citādi par patiesību būtu vaļsirdīgi interesējušies un to rūpīgi meklējuši, tagad no tās izvairās.
Draudzes un brāļu neaicināti, darbā iesaistās cilvēki bez svētas dzīves, nesagatavoti mācīt mūsu laika patiesību, kā rezultātā rodas nevienprātība un sajukums. (98) Daži zina patiesības teoriju un var sniegt pierādījumus, bet tiem trūkst garīguma, veselīga sprieduma un piedzīvojumu. Tiem trūkst daudz kā tāda, ko vispirms nepieciešams pašiem saprast, lai varētu mācīt patiesību ļaudīm. Citi nespēj argumentēt, bet, tā kā daži brāļi ir dzirdējuši tos labi lūdzam un laiku pa laikam izsakām kādu pamudinājumu, tad tie ir izsūtīti darīt darbu, kuru Dievs tiem nav paredzējis un kura veikšanai tiem trūkst nepieciešamās pieredzes un izpratnes. Dvēselē iezogas garīgs lepnums, tie jūtas ievēroti un rīkojas saskaņā ar maldīgo pieņēmumu, ka ir īsti strādnieki; bet tie paši sevi nepazīst. Viņiem trūkst skaidras izpratnes un apdomības, kaut gan paši par sevi tie izsakās lielīgi un apgalvo daudzas lietas, ko nevar pamatot ar Bībeli. Dievs to zina, tāpēc šajā bīstamajā laikā nav tos aicinājis darbā, un arī brāļiem vajadzētu būt piesardzīgiem un neizsūtīt uz misijas laukiem darbiniekus bez Kunga piekrišanas.
Pārsvarā tieši tie, kurus Dievs nav aicinājis, ir vispārliecinātākie par savu sūtību un domā, ka viņu paveiktais ir ļoti svarīgs. Tie ķeras pie darba un parasti neatstāj nekādu labu iespaidu. Ja atsevišķās vietās viņiem ir zināmi panākumi, tas vēl nav drošs pierādījums par Kunga aicinājumu, kaut arī tā domātu viņi paši vai citi. Jāņem vērā tas, ka Dieva eņģeļi aizkustina uzticīgo bērnu sirdis, apgaismo un iepazīstina ar patiesību, ka tie to pieņem un īsteno dzīvē. Un pat ja tādi neaicināti vīri, izliekoties par sludinātājiem, dodas turp, kur Dievs tos nav sūtījis, un dvēseles, viņos klausoties, pieņem patiesību, tad tas nav pierādījums, ka Dievs tos ir aicinājis. Vēlāk, redzot, ka tie nerīkojas pēc Dieva prāta, šīs dvēseles nonāk apjukumā un (99) šaubās. Daži patiesību var pieņemt pat tad, ja to sludina bezdievīgi cilvēki, bet tas šos sludinātājus nedara Dievam tuvākus. Bezdievīgie tā arī paliks bezdievīgi. Tie saņems sodu atbilstoši maldiem, kuros ieveda Dieva mīļotos, un atbildēs par sajukumam, ko radīja draudzē. Viņu grēki nepaliks apslēpti, bet tiks atklāti Kunga dusmu izliešanās dienā.
Šie neaicinātie vēstneši ir lāsts Dieva darbam. Godīgi ļaudis tiem uzticas, domādami, ka tie rīkojas saskaņā ar Dievu un draudzi. Ļaudis pieņem no viņiem Kunga vakarēdienu un, kad vēlās noslēgt ar Kungu derību piekrīt, ka tie viņus kristī. Bet kad viņu acis atveras (kas noteikti pēc tam notiek) un viņi saprot, ka šie cilvēki nav Dieva aicinātie un izredzētie vēstneši, tie piedzīvo vilšanos un sāk apšaubīt atzīto patiesību, un sāk domāt, ka tā viņiem jāmācās no jauna. Ienaidnieks radīs satraukumu un nedrošību par agrākajiem piedzīvojumiem. Zudīs agrākā pārliecība, ka tos vadījis Dievs. Ļaudis nevarēs atrast mieru, kamēr nebūs no jauna kristīti. Patiesiem Dieva vēstnešiem ir daudz grūtāk darboties vietās, kur iepriekš izplatīts nepareizs iespaids, nekā doties uz jauniem laukiem. Kunga kalpiem jāuzvedas vienkārši un jārīkojas atklāti. Tie nedrīkst apslēpt netaisnību, jo viņi stāv starp dzīvajiem un mirušajiem. Tiem būs jāatbild par savu uzticību, padarīto darbu un iespaidu, kādu tie ir atstājuši uz viņu uzraudzībā nodoto ganāmpulku.
Tie, kas tādā veidā pieņēmuši patiesību un nonākuši grūtībās, Kristu būtu atraduši tāpat, ja arī šie vīri nebūtu pie tiem nākuši, bet palikuši savā vietā un darījuši to vienkāršo darbu, (100) ko Kungs tiem norādīja. Dievs ir nomodā par saviem izredzētajiem un pie tiem būtu sūtījis patiesi aicinātus vēstnešus — vīrus, kas rīkotos apzinīgi. Patiesības gaisma būtu atspīdējusi un atklājusi dvēselēm to patieso stāvokli, un tās būtu to saprātīgi pieņēmušas un varētu priecāties par šīs gaismas skaidrību un skaistumu. Izjūtot šīs patiesības pārveidojošo spēku, tās kļūtu stipras un izplatītu svētu iespaidu.
Tad man atkal tika rādītas briesmas, kas draud no cilvēkiem, kuri ceļo, Dieva neaicināti. Ja arī viņi gūst kādas sekmes, vienmēr jūtams kvalifikācijas trūkums. Ar neapdomīgu rīcību un gudrības trūkumu dažas dārgas dvēseles var tikt novestas stāvoklī, kur tām nekad vairs nebūs iespējams palīdzēt. Es redzēju, ka draudzei vajadzētu izjust atbildību un rūpīgi un uzmanīgi pārbaudīt to cilvēku dzīvi, sagatavotību un vispārējo uzvedību, kas sevi uzskata par sludinātājiem. Ja nav nekļūdīgu pierādījumu par Dieva aicinājumu (tad tādā gadījumā to tālākā kalpošana tiem nāks par sliktu) tad draudzei ir pienākums rīkoties un paziņot, ka viņi netiek atzīti par patiesības pasniedzējiem. Tas ir vienīgais veids, kā draudzei izturēties, lai šajā lietā varētu izpildīt tai uzlikto pienākumu.
Es redzēju, ka durvis, pa kurām ienāk ienaidnieks un rada sajukumu un grūtības draudzē, var tikt aizvērtas. Es jautāju eņģelim, kā to izdarīt, un tas atbildēja: „Draudzei ir jāķeras pie Dieva Vārda un jāatjauno kārtība, kas nav ievērota un ir pamesta novārtā.” Tā ir obligāta nepieciešamība, ja draudze vēlās nonākt pie vienotas ticības. Es redzēju, ka arī apustuļu dienās šāda veida viltus mācītāju dēļ draudzei draudēja briesmas nonākt maldos un sajukumā. Tieši tāpēc brāļi izvēlējās vīrus, kas bija pierādījuši, ka spēj labi pārvaldīt (101) paši savas mājas, uzturot kārtību savās ģimenēs, un var apgaismot tos, kas vēl atrodas tumsā. Par tiem jautāja Dievam un tad saskaņā ar draudzes un Svētā Gara lēmumu, viņi tika nošķirti, tiem uzliekot rokas. Saņēmuši šādu uzdevumu no Kunga kopā ar draudzes apstiprinājumu, viņi izgāja, lai kristītu Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Viņi pārzināja pasākumus Kunga namā. Tie bieži kalpoja svētajiem un pasniedza krustā piesistā Glābēja lauztās miesas un izlieto asiņu simbolus, kas Dieva bērnu atmiņā kā svaigi saglabāti notikumi, saistījās ar Pestītāja ciešanām un nāvi.
Es redzēju, ka mēs no viltus skolotājiem neesam vairāk pasargāti kā ticīgie apustuļu dienās. Ja mēs savas drošības labā nedarām vairāk kā viņi, tad, lai saglabātu ganāmpulka mieru un saskaņu, vajadzētu izmantot vismaz tos pašus līdzekļus, kurus izmantoja apustuļi. Mums tagad ir viņu piemērs, un mums tam vajadzētu sekot. Paklausot Dieva Vārda ieteikumiem un Svētā Gara vadībai, piedzīvojušiem, ar veselīgu spriedumu apveltītiem brāļiem, Kungu piesaucot, vajadzētu uzlikt rokas tiem, kuri snieguši drošus pierādījumus par Dieva aicinājumu, lai viņus nošķirtu pilnībā svētīties Dieva darbam. Tāda rīcība apliecinātu, ka draudze šos vīrus izsūta nest vissvinīgāko vēsti, kāda jebkad uzticēta cilvēkiem.
Rūpes par savu dārgo ganāmpulku Dievs nevēlas uzticēt cilvēkiem, kuru prāts un spriedums ir ticis novājināts ar tādiem, agrāk lolotiem maldiem kā garīgās pilnības sasniegšana (skat. pielikumu) vai spiritisms un kuri pievēršoties šiem maldiem, ir degradējuši paši sevi un apkaunojuši patiesības lietu. Lai gan viņi no tā jūtas atbrīvoti un jūtas spējīgi nest pēdējo vēsti, Dievs (102) tomēr viņu darbu nevar pieņemt. Viņš dārgās dvēseles neuzticēs šo vīru aizgādībai, jo viņu spriešanas spējas tika samaitātas, atrodoties maldos; tagad tās ir kļuvušas vājas. Lielais, Visvarenais ir greizsirdīgs Dievs. Viņš grib, lai patiesību izplatītu svēti vīri. Sinaja kalnā pasludinātie svētie baušļi ir daļa no Viņa paša, un, mācot citus, Viņu pagodināt var vienīgi tie, kas tos strikti ievēro.
Dieva kalpiem, kas māca patiesību, jābūt saprātīgiem vīriem. Tiem jābūt ļaudīm, kas neuztraucoties var panest pretestību. Cilvēki, kas nostājas opozīcijā, tiem uzbruks. Lai pretotos patiesībai, tie visus iebildumus, ko vien var atrast, attēlos vissliktākajās krāsās. Tādēļ vēsts nesējiem, Dieva kalpiem, jābūt gataviem pacietīgi un mierīgi šos iebildumus noraidīt, tiem jāatklāj vienīgi patiesības gaisma. Bieži vien pretinieki rīkosies izaicinošā veidā. Tie centīsies viņos pamodināt tādu pašu neiecietības garu, lai pēc tam, kā to darījuši iepriekš, par Dieva likumu aizstāvjiem varētu nodot pēc iespējas sliktāku liecību. Tie citiem varēs stāstīt, cik tie ir bargi un rūgtuma pilni ļaudis. Es redzēju, ka mums jābūt gataviem sastapties ar iebildumiem pacietīgi, mierīgi un izprotoši. Mums jāparāda nepieciešamā uzmanība, nevis vienkārši tos jānoraida vai jāapgāž ar pārliecinošiem apgalvojumiem. Mēs nedrīkstam pazemot iebildumu cēlāju un izturēties pret viņu cietsirdīgi. Labāk ir atstāt iebildumus spēkā un atklāt gaismu un patiesību, lai tā izkliedē un likvidē radušos maldus. Tā tiks atstāts labs iespaids, un katrs godīgs pretinieks būs spiests atzīt, ka ir kļūdījies un sapratīs, ka bauslības aizstāvji nav tādi, kā par tiem tiek sacīts.
Kas sevi uzskata par dzīvā Dieva kalpiem, tiem jābūt labprātīgiem kalpot nevis jācenšas paaugstināties pār brāļiem. Viņiem jādarbojas (103) laipnā, pieklājīgā garā un, ja iznāk kļūdīties, jābūt gataviem nepareizo rīcību atzīt. Nevienu grēku nevar aizbildināt ar labiem nodomiem. Atklāta sludinātāja nožēla nemazinās draudzes uzticību viņam. Tā kalpos kā labs piemērs, jo tā varētu pamosties patiesa nožēla visā draudzē, kā rezultātā iestātos patīkama vienprātība. Tiem, kas sevi uzskata par skolotājiem, jābūt par piemēru dievbijībā, lēnprātībā un pazemībā. Parādot laipnu garu, tiem jāmanto dvēseles Jēzum un Bībeles patiesībai. Kristus pārstāvim jābūt šķīstam sarunās un visā savā izturēšanās veidā. Tam vienmēr jāpatur prātā, ka viņš lieto inspirētus vārdus – svētā Dieva vārdus. Jāatceras, ka viņam uzticēts rūpēties par ganāmpulku, ka tam ļaužu vajadzības lūgšanā jāpienes Jēzum un jāaizlūdz par tiem, kā Jēzus par mums visiem aizlūdz pie Dieva. Man norādīja uz Izraēla bērniem senatnē, un es redzēju, cik skaidriem un svētiem vajadzēja būt svētnīcas priesteriem, jo tie savā darbā nonāca tuvās attiecībās ar Dievu. Sludinātājiem jābūt svētiem, tīriem un nevainojamiem, pretējā gadījumā Kungs tos izdeldēs. Dievs nav mainījies. Viņš ir tikpat skaidrs un svēts, tikpat noteikts kā vienmēr. Tiem, kas uzdodas par sludinātājiem, jābūt piedzīvojušiem dziļas pārliecības vīriem, tad tie visos laikos un visās vietās varēs atstāt svētu iespaidu.