Es redzēju, ka vēstnešiem ir laiks doties ceļā, tur kur tiem paveras iespējas. Dievs ies viņiem pa priekšu un liks dažam labam vēsti uzklausīt. Darbs jāsāk jaunās vietās un, kur tas tiek uzsākts, būtu labi, ja to veiktu pa diviem kopā, lai viens otru varētu atbalstīt. Man tika ieteikts rīkoties tieši šādi – uz tumšām vietām, kur milzīga pretestība, kur nepieciešams liels darbs, brāļiem jādodas divatā, lai ar vienotām pūlēm un stipru (104) ticību nestu patiesību tiem, kas to vēl nepazīst. Vēlāk, ja kļūst redzams, ka, atsevišķi apmeklējot daudzas vietas, var padarīt vairāk, var darboties pa vienam. Taču strādniekiem bieži jāsatiekas, lai viens otru ticībā stiprinātu un atbalstītu viens otra rokas. Tāpat tiem jāapspriežas par jaunām vietām un iespējām. Tiem jāizšķiras, kura no viņu garīgajām dāvanām ir visnepieciešamākā un kā iespējams mantot sirdis ar lielākiem panākumiem. Pēc tam, kad tie atkal būs vieni, viņi ar atjaunotu drosmi un enerģiju varēs stāties pretī opozīcijai un tumsai; tie strādās ar iejūtīgām sirdīm un glābs pazudušās dvēseles.
Es redzēju, ka Dieva kalpiem nevajadzētu atkal un atkal doties uz vieniem un tiem pašiem darba laukiem, bet meklēt dvēseles jaunās vietās. Tiem, kas patiesībā jau ir nopamatojušies, nevajadzētu pieprasīt, lai šie strādnieki tik daudz pūlas viņu labā, jo tiem jau vajadzētu pastāvēt vieniem pašiem un vēl stiprināt citus, kamēr Dieva vēstneši apmeklē tumšās un atstātās vietas, nesot gaismu tiem, kas vēl nav pazīstami ar mūsu laika patiesību.