Es bieži redzu, ka Dieva bērni nevērtē lūgšanas, it īpaši klusās lūgšanas vienatnē; daudzi neparāda ticību, kaut gan viņiem ir priekštiesība un pienākums to darīt; tie gaida uz jūtām, taču tās nāk vienīgi ticības rezultātā. Jūtas nav ticība; tās ir divas dažādas lietas. Parādīt ticību ir mūsu darbs, bet dot priecīgas jūtas un svētības ir Dieva darbs. Kunga žēlastība dvēselē ieplūst pa dzīvas ticības kanālu, un mūsu spēkos ir šo ticību attīstīt un stiprināt.
Īsta ticība satver un manto apsolītās svētības, pirms tās ir piepildītas un sajūtamas. Savas lūgšanas mums ticībā jāsūta aiz otrā priekškara. Mums ticībā jāsatver apsolītās svētības un jāprasa tās kā savējās. Tikai tad mēs varam ticēt, ka esam saņēmuši svētību, jo, kad mūsu ticība to satvērusi tad tā ir mūsu, saskaņā ar Dieva vārdu. “ Visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticiet, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks.” (Marka 11:24) Šeit ir vajadzīga patiesa ticība, lai spētu ticēt, ka esam saņēmuši svētību, pat pirms to ieraugām. Kad nu apsolītā svētība ir nākusi, tad ticība ir piepildīta. Taču daudzi uzskata, ka viņu ticība ir liela tikai tad, kad tie ir saņēmuši daudz Svētā Gara; tie domā, ja nejūt Gara spēku, tad nav arī ticības. Tādi ļaudis ticību sajauc ar ticībā saņemamo svētību. Īstais laiks parādīt ticību ir tieši tad, kad izjūtam Gara trūkumu. Kad šķiet, ka prātu pārņem biezi tumsas mākoņi, tad dzīvai ticībai ir laiks izlauzties caur tumsu un izklīdināt mākoņus. Īsta ticība pamatojas uz Dieva Vārdā sniegtajiem brīnišķajiem apsolījumiem. Tos pieprasīt var tikai tie, kas (73) paklausa Vārdam. „Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.” (Jāņa 15:7) „Un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa, jo mēs turam Viņa baušļus un darām to, kas Viņam patīkams.” (1.Jāņa 3:22)
Mums vajadzētu daudz laika veltīt klusām lūgšanām vienatnē. Kristus ir vīnakoks, mēs esam zari. Un, ja mēs gribam augt un nest augļus, mums pastāvīgi jāsaņem barība no Dzīvā Koka; šķirtiem no vīnakoka mums nebūs spēka.
Es jautāju eņģelim, kāpēc Israēlam nav lielākas ticības un lielāka spēka. Viņš atbildēja: „Jūs pārāk ātri atlaižat Kunga roku. Sūtiet savus lūgumus augšup pie troņa un pastāviet stipri ticībā! Apsolījumi ir droši. Ticiet, ka jūs saņemsiet to, ko lūdziet, un jūs to dabūsiet!” Tad man tika norādīts uz Eliju. Viņš bija cilvēks ar tādām pašām vājībām kā mēs, bet lūdza ļoti nopietni. Viņa ticība pārvarēja grūtības. Septiņas reizes tas griezās pie Kunga, līdz beidzot parādījās mākonis. Es redzēju, ka mēs apšaubām Dieva drošos apsolījumus un ar savu ticības trūkumu apbēdinām Glābēju. Eņģelis sacīja: „Apvelciet visas Dieva bruņas, bet pāri visam satveriet ticības vairogu, jo tas jūsu sirdi un visu dzīvi pasargās no ienaidnieka ugunīgajām bultām.” Ienaidniekam izdodas grēcinieku acis novērst no Glābēja. Tā vietā, lai grūtsirdībā nonākuši cilvēki raudzītos uz Jēzus godību, uz Viņa mīlestību, uz Viņa nopelniem un Viņa lielo žēlastību, tie domās kavējas pie sevis. Tie nevar rast mieru un mokās, apzinoties savu nevērtību. Lielais krāpnieks tiem atņem ticības vairogu un sasniedzis savu mērķi pakļauj tos nežēlīgām kārdināšanām. Nespēcīgajiem vajadzētu raudzīties un paļauties uz Jēzu; tādā veidā tie stiprinās savu ticību. (74)