23. septembrī Kungs man rādīja, ka Viņš jau otru reizi ir izstiepis savu roku, lai mantotu savas tautas atlikušos; taču šīs pulcēšanās laikā ir jāuzupurējas divreiz vairāk. (skat. pielikumā) Izkaisīšanas laikā Israēls bija satriekts un ievainots, taču tagad, sapulcināšanas laikā, Dievs grib savu ļaužu brūces pārsiet un dziedināt. Izkaisīšanas laikā visām pūlēm izplatīt patiesību bija pavisam maz panākumu, tie bija niecīgi vai arī vispār izpalika. Tagad, sapulcināšanas laikā, kad Dievs izstiepis Savu roku, lai pulcinātu Savus ļaudis, centieniem izplatīt patiesību būs vajadzīgais spēks. Visiem vajadzētu būt vienprātīgiem un dedzīgi nodoties darbam. Taču man tika rādīts, ka tagad, sapulcināšanas laikā, daži rīkojās nepareizi. Tie atsaucās uz vadības piemēriem izkaisīšanas laikā un domāja, ka tagad Dievs mūsu labā nedarīs vairāk kā toreiz; ja Dievs neizstieptu Savu roku un nesniegtu vajadzīgo spēku, tad Israēls nekad netiktu sapulcināts. Man tika rādīts, ka pravietiskās tabulas izveidi attiecībā uz 1843. gadu vadīja Kunga roka. Tā nebija jāmaina, jo aprēķini bija tādi, kā Viņš to vēlējās. Tā bija Viņa roka, kas aizklāja skaitļos ieviesto kļūdu un neviens to nespēja saskatīt, tik ilgi, kamēr Kungs Savu roku atvilka. (skat. pielikumā)
Pēc tam man tika paskaidrots par „dienišķo upuri” (Dan. 8:12). Vārdu „upuris” šeit pievienojusi cilvēciskā gudrība. Šis vārds nepieder pie šī teksta, un tiem, kas pasludināja (75) tiesas laiku, Kungs šajā sakarā devis pareizu izpratni. Pastāvot vienprātībai, pirms 1844. gada, gandrīz visiem bija vienota pareiza izpratne par vārdu „dienišķais”. Taču tad, sakarā ar piedzīvoto vilšanos, radās arī citi uzskati, kas izraisīja neizpratni un sajukumu. Pravietotais laiks, sākot ar 1844. gadu, vairs nav pārbaudes punkts un nekad tāds arī nebūs.
Kungs man atklāja, ka trešā eņģeļa vēstij jāiet uz priekšu un jātiek pasludinātai Viņa bērniem, kas izkaisīti pa visu pasauli, taču tai nav jābūt saistītai ar noteiktu laika periodu. Es redzēju, ka, nosakot laiku, daži sacēla viltus trauksmi, taču trešā eņģeļa vēsts ir spēcīgāka par jebkuru noteiktu laiku. Šī vēsts var stāvēt uz sava pamata un to nav nepieciešams pastiprināt, nosakot laiku. Tā izplatīsies ar milzīgu spēku, paveiks savu darbu un tiks taisnībā saīsināta.
Man tika rādīts, ka daži atrodas lielos maldos. Tie tic, ka to pienākums ir doties uz seno Jeruzalemi (skat. pielikumu) un tur veikt darbu, pirms atgriežas mūsu Pestītājs. Šie uzskati radušies, lai novērstu domas un interesi no pašreiz trešā eņģeļa vēsts ietvaros veicamā uzdevuma. Tie, kas pieņem, ka viņiem jāiet uz Jeruzalemi, būs aizņemti ar domām par pārcelšanos; viņu līdzekļi tiks atrauti no mūsu laika patiesības pasludināšanas. Es redzēju, ka šāds misijas darbs nedos reālu labumu. Būs nepieciešams ilgs laiks, lai daži jūdi sāktu ticēt Kristus Pirmajai nākšanai un, vēl daudz vairāk, lai tos pārliecinātu par Otro adventi. Man tika atklāts, ka sātans šajā ziņā dažus ievedis lielos maldos. Viņu apkārtnē ir ļaudis, kuriem tie varēja palīdzēt, pamācot ievērot Dieva likumus, taču viņi par tiem nedomāja un ļāva aiziet bojā. Es redzēju, ka senā Jeruzaleme vairs nekad netiks atjaunota, taču sātans dara visu iespējamo, lai Dieva bērnu domas, tagad – sapulcēšanas laikā, pievērstu (76) šīm lietām. Tādējādi viņu uzmanība, veltīt visu Kunga tiešajam darbam, tiek kavēta un viņi novārtā atstāj nepieciešamo sagatavošanos Viņa atnākšanai.
Dārgo lasītāj, pienākuma apziņa pret maniem brāļiem un māsām un dziļas ilgas, lai dvēseļu asinis netiktu atrastas pie manām drēbēm, pamudināja mani uzrakstīt šo nelielo darbu. Es labi apzinos ļaužu vairākuma neticību šīm atklāsmēm. Daudzi no tiem, kas sludina Kristu un māca, ka mēs dzīvojam „pēdējās dienās”, tās piedēvē sātanam. Es no viņiem sagaidu lielu pretestību, taču ja nebūtu jutusi, ka Kungs man pavēl šīs atklāsmes uzrakstīt, es tās nebūtu tādā veidā publicējusi. Iespējams, tās dažos pamodinās naidu un izsmieklu, taču es, Dievu bīstos vairāk nekā cilvēkus.
Sākumā, kad Kungs man uzticēja nodot vēstis Saviem ļaudīm, man bija grūti tās viņiem paziņot. Es, baidoties kādu sāpināt, bieži vien visu teikto padarīju maigāku un cik vien iespējams saudzīgāku. Nodot vēstis tieši tā, kā Kungs man tās atklāja, bija smags pārbaudījums. Es nesapratu, ka tā ir neuzticība, un nesaskatīju tādā rīcībā grēku vai briesmas, taču tad, kādā atklāsmē nonācu Jēzus tuvumā. Viņš mani uzlūkoja ar drūmu skatu un tad novērsās. Nav iespējams aprakstīt tās izbailes un izmisumu, ko tajā brīdī jutu. Es nokritu Viņa priekšā uz sava vaiga, bet nespēju izteikt nevienu vārdu. Ak, kā tad vēlējos paslēpties no šī caururbjošā skata! Tajā brīdī, kaut nedaudz spēju saprast, kā jutīsies bezdievīgie, kad tie sauks uz kalniem un klintīm: „Krītiet pār mums un paslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd uz goda krēsla, un no Jēra dusmām!”
Tūlīt kāds eņģelis pavēlēja man piecelties. Skats, ko es ieraudzīju, ir grūti aprakstāms. Manā priekšā (77) stāvēja ļaužu pulks ar izplūkātiem matiem un saplēstām drēbēm. Viņu sejas izteiksme liecināja par neizsakāmu izmisumu un šausmām. Tie pienāca man klāt un berzēja savas drēbes pie manējām. Kad paskatījos uz savu apģērbu, tad ievēroju, ka tas ir aptraipīts ar asinīm un šīs asinis tajā bija izēdušas caurumus. Es kā mirusi pakritu pie mani pavadošā eņģeļa kājām. Man nebija, ar ko aizbildināties. Mēle pretojās jebkādiem centieniem kaut ko teikt; vienīgi ļoti ilgojos tikt prom no šīs svētās vietas. Tad eņģelis mani piecēla kājās un sacīja: „Tu vēl neesi nonākusi tādā stāvoklī, taču lai tu saprastu visu nopietnību, tev tika atklāts kā būs, ja nevēlēsies ļaudīm godīgi atklāt to, ko Kungs tev rādījis. Ja tu būsi uzticīgi līdz galam, tad varēsi ēst no dzīvības koka un dzert ūdeni no dzīvības upes. Tev būs daudz jācieš, bet Dieva žēlastība ir pietiekoša.” Pēc tam es biju labprātīga darīt visu, ko Kungs no manis prasīja. Es vēlējos iegūt Viņa atzinību un domāju par to, kaut nebūtu jāpiedzīvo šis šausmas iedvesošais skats.
Es bieži tiku nepatiesi apsūdzēta, ka izplatot spiritismam raksturīgus uzskatus. Tomēr, pirms laikraksta „Day-Star” (skat. pielikumu) redaktors nonāca maldos un pievienojās šīm apsūdzībām, Kungs man deva atklāsmi. Man tika atklātas cik bēdīgi šie uzskati ietekmēs Kunga ganāmpulku. Atklāsmēs, kuras man dāvāja Kungs es bieži redzēju, ka Jēzus ir Personība. Vienā no atklāsmēs es Viņam jautāju, vai arī Dievs Tēvs ir tāds pat kā Viņš, Jēzus atbildēja: „Es esmu pilnīgi līdzīgs sava Tēva Personai.”
Man bieži tika rādīts, ka spiritistu izpratnē Debesu varenība un godība zaudē savu patieso jēgu un nozīmi. Dāvida tronis un Jēzus pievilcīgā persona izzūd šo atziņu ugunī. Es redzēju, ka daži no pieviltajiem, kuri nonākuši šajos maldos, var tikt atgriezti pie patiesības gaismas, tomēr pilnībā atbrīvoties no spiritisma (78) samaitājošā iespaida viņiem būs gandrīz neiespējami. Tādiem nepieciešamas milzīgas pūles, lai atzītu savas kļūdas un tās atstātu uz visiem laikiem.
Dārgo lasītāj, praktiskai dzīvei un ticībai kā vadoni tev iesaku Dieva Vārdu, jo saskaņā ar šo Vārdu mēs visi reiz tiksim tiesāti. Dievs šajā Vārdā ir apsolījis „pēdējās dienās” dot atklāsmes — ne tādēļ, lai ieviestu kaut ko jaunu ticībā, bet Savu ļaužu labklājībai un to cilvēku atgriešanai, kas novērsušies no Bībeles patiesības. Līdzīgi Dievs rīkojās ar Pēteri, kad to gribēja sūtīt sludināt pagāniem. (Ap.d. 10. nod.)
Tiem, kas šo nelielo darbu grib izplatīt, es vēlētos sacīt, ka tas ir domāts vienīgi nopietniem ļaudīm un nevis tādiem, kuri Dieva Gara darbību padara smieklīgu.