1850. gada 7. septembrī Osvegā (Ņujorkas štatā) Kungs man rādīja, ka Viņa tautas labā ir jādara liels darbs, lai tā varētu pastāvēt Kunga dienā. Man tika norādīts uz tiem, kas saucās adventisti, bet tajā pašā laikā atmeta tagadējo patiesību. Es redzēju, ka adventistu starpā ienāca nevienprātība. Pār tiem tika pacelta Kunga roka, kura tos izsijāja, un, starp viņiem esošās, dārgās dvēseles, kas tika maldinātas atvēra acis un ieraudzīja savu patieso stāvokli. Kad tās dzirdēja dārgo patiesību, kuru tiem atklāja Dieva vēstneši, tad tās saprata patiesības skaistumu un harmoniju. Tie atstāja savus agrākos maldus, pieņēma dārgo patiesības vēsti un bija spējīgas sniegt savas cerības un paļāvības izskaidrojumu.
Es redzēju, ka tie, kas nostājas pret Kunga Sabatu, nevar balstoties uz Bībeli mums pierādīt, ka mēs maldāmies. Tādēļ tie mēģina nomelnot [70] to Dieva bērnu dzīves un raksturus, kas tic un māca patiesībai. Daudzi, kādreiz bija taisnprātīgi un mīlēja Dievu un Viņa vārdu, taču atmezdami patiesības gaismu tie kļuva apcietināti. Tie bez sirdsapziņas pārmetumiem uzbrūk un nepatiesi apvaino savus brāļus un māsas, kas meklē patiesību un mēģina sagraut viņu autoritāti. Šīs lietas Dieva darbu neaizstāvēs. Gluži otrādi, to rīcība, kas ienīst patiesību, bieži ļauj citiem atšķirt patiesību no maldiem. Dārgās dvēseles tiks aicinātas un savāktas kopā, jo Kungs ir nolēmis izglābt atlikumu un brīnumainā veidā pabeigtu savu darbu uz zemes.
Mums, kas ticam patiesībai, vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem, jo mēs nedrīkstam dot nevienu iemeslu runāt par mums ļaunu. Mums vajadzētu domāt par to, lai katrs solis, ko speram, saskanētu ar Bībeli; tie, kas neciena Dieva baušļus, gavilēs par mūsu kļūdām un pārkāpumiem tā kā to darīja bezdievīgie 1843. gadā.
1851. gada 14. maijā es redzēju, cik brīnišķi skaists un mīlīgs ir Jēzus. Kad redzēju Viņa godību, nespēju iedomāties, ka kaut kad varētu tikt šķirta no Viņa klātbūtnes. No godības, kurā bija tērpts Tēvs, es redzēju nākam gaismu. Kad šī gaisma tuvojās man, es drebēju kā lapa vējā. Domāju, ka ja tā nāktu vēl tuvāk, tad es mirtu, taču gaisma pagāja man garām. Es sajutu cik varens un spēcīgs ir Dievs, taču redzēju, cik nepilnīgi uzskati par Dieva svētumu ir dažiem no mums. Cik bieži daži Viņa svēto un cienīgo vārdu nelietīgi valkā! Tie nemaz neapdomā, ka piemin vareno un spēcīgo Visuma Radītāju. Aiz nevērības, daži lūgšanās lieto negodbijīgus izteicienus, kas apbēdina lēnprātīgo Kunga Garu un debesīs viņu lūgšanas netiek pieņemtas. [71]
Es redzēju, ka daži neatzīst to, kādiem tiem jākļūst, lai bēdu laikā pastāvētu Dieva vaiga priekšā. Bēdu laikā Augstais priesteris izies no Vissvētākās vietas, tādēļ tiem, kas saņem Dzīvā Dieva zīmogu patvērums ir jāatrod pirms bēdu laika, un pilnīgi jāatstaro Jēzus līdzība.
Es redzēju, ka daudzi aizkavēja tik ļoti vajadzīgo sagatavošanos. Tie gaidīja uz “atspirdzināšanās” laiku un “vēlo lietu”, kas viņus sagatavotu Kunga dienā pastāvēt Viņa vaiga priekšā. Ak, cik daudzus es bēdu laikā redzēju bez aizsardzības! Tie bija aizkavējuši vajadzīgo sagatavošanos, tāpēc nevarēja saņemt atspirdzināšanu, kura vajadzīga visiem, kuri vēlās pastāvēt un dzīvot Svētā Dieva priekšā. Tie, kas neļaujas praviešu pamācībām, kas kavējas šķīstīt savas dvēseles un nepaklausa visai patiesībai, kas savu stāvokli uzskata par labāku, nekā tas ir patiesībā, laikā, kad nāks mocības, pamodīsies. Tie atzīs, ka nepieciešams ļaut sevi aptēst un sagatavoties, lai tie būtu derīgi būvei. Taču, to darīt vairs nebūs laika, jo tad nebūs neviena Vidutāja, kas viņus aizstāvētu Tēva priekšā. Pirms tam izskanēs svinīgais un nopietnais paziņojums: “Kas netaisnību dara, tas lai joprojām netaisnību dara un, kas ir apgānīts, tas lai joprojām ir apgānīts un, kas ir taisns, tas lai joprojām ir taisns un, kas ir svēts, tas lai joprojām ir svēts.” Es redzēju, ka nevienam, kas nebūs panācis uzvaru pār ikkatru grēku – lepnumu, patmīlību, mīlestību uz pasauli un pār ikkatru netaisnu vārdu un rīcību, nebūs dalības pie „atspirdzināšanās”. Mums nopietni jānāk tuvāk Jēzum un neatlaidīgi jācenšas panākt vajadzīgo sagatavošanos; tas mūs darīs spēcīgus izturēt cīņu un pastāvēt Tā Kunga dienā. Atcerēsimies, ka Dievs ir Svēts, un tikai svētas būtnes var mūžīgi dzīvot Viņa klātbūtnē. [72]