Cilvēka cenšanās nopelnīt mūžīgu dzīvi ar personīgiem darbiem neizbēgami noved pie tā, ka aizsardzībai pret grēku tie izveido cilvēku likumu barjeru. Redzot, ka viņi nespēj izpildīt bauslību, tie ierobežos sevi ar pašu noteikumiem un priekšrakstiem, kas spiež paklausīt. Tas viss novērš domas no Dieva uz paša "es". Dieva mīlestība sirdī izdziest, un līdz ar to iznīkst mīlestība uz līdzcilvēku. Cilvēcīgo iedomu sistēma ar daudzajām prasībām novedīs tās sekotājus pie visu to ļaužu notiesāšanas, kas pārkāpj šos iedibinātos standartus. Egoisma un sīkumainās kritikas atmosfēra noslāpēs cēlās un augstsirdīgās jūtas un novedīs cilvēku patmīlīgā tiesāšanā un sīkumainā izsekošanā.
Farizeji piederēja tieši šai šķirai. Pēc reliģiskās kalpošanas viņi nejutās ne pazemīgi savas nespēcības apziņā, ne arī pateicīgi Dievam par tiem piešķirto augsto privilēģiju.
Tie iznāca pildīti ar garīgo augstprātību, un viņu sarunu tēmas bija — es pats, manas jūtas, manas zināšanas, mani ceļi. Viņu personīgais viedoklis kļuva par mērauklu citu tiesāšanai. Tērpti paštaisnības drēbēs, viņi ieņēma soģa vietu, kritizēja un tiesāja citu rīcību un izturēšanos.
[124] Tauta pa lielākai daļai bija pildīta ar tādu pašu garu, iejaucoties citu sirdsapziņas lietās un tiesājot viens otru attiecībās, kuras pastāv starp dvēseli un Dievu. Ņemot vērā šo valdošo garu un paradumu, Kristus sacīja: "Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti." Tas nozīmē, nelieciet sevi citiem par standartu. Nepadariet savus personīgos uzskatus, domas par pienākumiem un personīgos Svēto Rakstu skaidrojumus par kritēriju citiem un netiesājiet savās sirdīs tos, kas nesasniedz jūsu ideālus. Nekritizējiet citus, iedomājoties viņu motīvus un izsakot savu spriedumu par tiem.
"Tātad netiesājiet priekšlaikā, tiekams tas Kungs atnāks; tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā, un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva" (1. Kor. 4:5).
Mēs nespējam lasīt to, kas sirdī. Tā kā mēs esam grēcīgi, tad nevaram būt par tiesnešiem citiem. Mirstīgs cilvēks var spriest tikai pēc ārējā izskata. Vienīgi Dievs, kurš zina katras darbības slepenos motīvus un ar neaprakstāmu maigumu un līdzjūtību nolūkojas uz ikvienu, var izšķirt katras dvēseles lietu. "Tāpēc tu, cilvēka bērns, ikviens, kas spriedi tiesu, ne ar ko nevari aizbildināties, jo, spriezdams tiesu par otru, tu tiesā pats sevi, jo, tiesnesis būdams, tu dari to pašu." (Rom. 2:1). Tie, kas kritizē un notiesā citus, pasludina par vainīgiem paši sevi, jo dara to pašu. Tiesājot citus, viņi paši par sevi izsaka spriedumu, kuru Dievs atzīst par pareizu. Kungs piekrīt viņu spriedumam par sevi. [125]