Kārdinājums ir vilinājums grēkot, kas nenāk no Dieva, bet sātana un mūsu pašu sirds ļaunuma. "Ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina." (Jēk. 1:13).
Sātans cenšas mūs ievest kārdināšanā, lai visu eņģeļu un ļaužu priekšā atklātu mūsu rakstura ļaunumu un, pateicoties tam, apgalvotu, ka mēs piederam viņam. [117] Cakarijas simboliskajā pravietojumā sātans stāv Kunga eņģelim pie labās rokas un apvaino augsto priesteri Jozuu, kas ģērbts netīrās drēbēs, pretodamies tam, ko eņģelis nodomājis darīt ar viņu. Tas skaidri attēlo sātana attieksmi pret katru dvēseli, ko Kristus velk pie sevis. Ienaidnieks mūs ieved grēkā, un pēc tam pats apvaino visa Universa priekšā kā Dieva mīlestības necienīgus. Bet "tas Kunga eņģelis sacīja sātanam: "Tas Kungs lai norāj tevi, sātan! Jā, tiešām, lai liek tev klusēt tas Kungs, kas izredzējis Jeruzalemi! Vai šis vīrs nav no uguns izrauta apdegusi pagale?" Un Jozuam viņš teica: "Redzi, Es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās!" (Cak. 3:1-4).
Kungs savā lielajā mīlestībā cenšas attīstīt mūsu sirdīs sava Gara dārgās dāvanas. Viņš pieļauj mums sastapties ar šķēršļiem, paciest grūtības un vajāšanas ne tāpēc, lai tās mums būtu par lāstu, bet gan par svētību. Katrs izturēts pārbaudījums, katra drosmīgi pārvarēta grūtība pavairo mūsu piedzīvojumus un palīdz audzināt raksturu. Dvēsele, kas pretojas kārdināšanai ar dievišķu spēku, atklāj debesīm un zemei Kristus žēlastības darbu.
Kaut arī mēs nedrīkstam baidīties no kārdināšanām, lai cik lielas tās būtu, tomēr mums vajadzētu lūgt, lai Dievs mums neļauj nonākt tādā stāvoklī, kādā mēs varētu nokļūt, sekojot savas sirds ļaunajām vēlmēm. Lūdzot Kristus doto lūgšanu, mēs atdodamies Dieva vadībai un lūdzam Viņu vest mūs pa drošu ceļu. Ir pilnīgi neiespējami pienest Dievam šo lūgšanu un tai pašā laikā izšķirties iet pa pašizvēlētu ceļu. [118] Mēs gaidīsim, lai Viņa roka mūs vada; mēs klausīsim Viņa balsij: "Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!" (Jes. 30:21).
Ir bīstami vilcināties un apsvērt sātana piedāvātos priekšlikumus. Grēks katrai dvēselei, kas ar to ielaižas, atnes nelaimi un negodu, turklāt grēkam ir viltīga un apžilbinoša daba, kas vilina mūs ar glaimojošiem ieteikumiem. Ja mēs dodamies sātana teritorijā, tad mums nav nekādas garantijas tikt pasargātiem no viņa varas. Cik vien iespējams, mums vajadzētu aizvērt kārdinātājam katru pieeju pie mūsu dvēselēm.
Lūgšana "Neieved mūs kārdināšanā" ietver sevī arī apsolījumu. Kad mēs nododamies Dievam, tad mūsu rīcībā ir apsolījums: "Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest." (l. Kor. 10:13).
Vienīgais aizsargs pret ļaunumu ir Kristus, kuru mēs uzņemam sirdī, ticot Viņa taisnībai. Kārdinājumam ir vara pār mums tādēļ, ka sirdīs mājo patmīlība, bet, kad ieraugām Dieva mīlestību, tad patmīlība mums atklājas savā neglītajā, pretīgajā gaismā, un mēs vēlēsimies to attālināt no savas dvēseles. Kā Svētais Gars apskaidroja Kristu, tā arī mūsu sirdis tiks mīkstinātas, kārdināšanas pazaudēs pār mums savu spēku un Kristus žēlastība pārveidos raksturu.
Kristus nekad neatstās nevienu dvēseli, par kuru Viņš nomira. Cilvēks, kārdināšanu pārvarēts, var aiziet projām no Pestītāja, bet Kristus nekad nenovērsīsies no tiem, par kuriem Viņš maksāja izpirkšanas maksu ar savu dzīvību. [119] Ja mūsu garīgais skatiens būtu asāks, mēs ievērotu dvēseles, kuras ir rūpju apkrautas, bēdu sagrauztas, dzīvē vīlušās un ilgojas nomirt. Mēs ieraudzītu arī eņģeļus, kas steidzas palīgā šīm bezdibeņa malā stāvošajām, kārdinātām dvēselēm. Debesu eņģeļi atspiež atpakaļ ļaunā pūļus, kas ielenc šīs dvēseles, un vada viņu kājas uz drošu pamatu. Cīņa starp šīm divām neredzamajām armijām ir tikpat reāla kā sadursme starp armijām šajā pasaulē, un no šīs garīgās cīņas iznākuma atkarīgs mūžīgais liktenis.
Pēterim sacītie vārdi: "sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus, bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos" (Lūkas 22:31,32) attiecas arī uz mums. Gods Dievam, mēs neesam atstāti vieni. Tas, kurš "tik ļoti pasauli mīlējis, ka Viņš savu vienpiedzimušo Dēlu devis, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību" (Jāņa 3:16), nav nodomājis mūs atstāt vienus cīņā ar Dieva un cilvēku ienaidnieku. Viņš saka: "Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skarpijiem, un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs." (Lūkas 10:19).
Dzīvojiet vienoti ar dzīvo Dievu, un Viņš jūs stipri turēs pie rokas un neatstās. Atzīstiet un ticiet mīlestībai, kāda Dievam ir uz mums, un jūs būsiet neapdraudēti. Šī mīlestība visiem sātana plāniem un uzbrukumiem ir neieņemams cietoksnis. "Tā Kunga vārds ir stipra pils; taisnais dodas turp un top pasargāts." (Sal. pam. 18:10). [120]