Pēdējais lūgšanas teikums līdzīgi pirmajam norāda uz Tēvu, kuram ir visa augstākā vara, autoritāte un vārds, kāds vien nosaukts. Pestītājs redzēja mācekļiem priekšā stāvošos gadus, — ne bagātībā un godā mirdzošus, kā viņi bija sapņojuši, bet gan tītus cilvēku naida un sātana dusmu tumsā. Nacionālo nemieru un nekārtību vidū mācekļi būs briesmu ielenkti, un viņu sirdis bieži nospiedīs baiļu smagums. Viņiem būs jāpieredz Jeruzalemes izpostīšana, līdz zemei nolīdzinātais dievnams, kurā dievkalpošana uz visiem laikiem būs pārtraukta, un Izraēls, kurš līdzīgi sadragāta kuģa gabaliem izkaisīts pa visām zemēm. Jēzus teica: "Jūs dzirdēsiet karus un karu daudzināšanu. (..) Tauta celsies pret tautu, valsts pret valsti, un būs bada laiki un zemes trīce dažās vietās. Bet tas viss būs tikai lielo bēdu iesākums." (Mat. 24:6-8). Tomēr Kristus sekotāji šādos brīžos nedrīkst baidīties, ka viņu cerības veltīgas vai ka Dievs jau atstājis zemi. Viņam, kura lielie plāni nepārtraukti tuvojas piepildei, pieder spēks un godība.
Lūgšanā, kurā izteiktas ikdienas vajadzības, Kristus mācekļi tika mudināti raudzīties pāri visa ļaunā spēkam un varai uz Kungu, viņu Dievu, kura valstība „valda pār visiem” (Ps. 103:19) un kas ir viņu Tēvs un mūžīgais Draugs.
Jeruzalemes izpostīšana aino pēdējo postu, kas reiz piemeklēs visu pasauli. Pravietojums, kas daļēji piepildījās Jeruzalemes izpostīšanas laikā, tieši attiecas uz pēdējo laiku. [121] Mēs pašlaik atrodamies uz lielu un svinīgu notikumu sliekšņa, — mūsu priekšā krīze, kādu pasaule vēl nav piedzīvojusi. Tomēr Dieva laipnība šodien, kā reiz mācekļiem, liek mūsu sildīs ieskanēties pārliecībai, ka Dieva valstība valdīs pār visu un visiem. Gaidāmo notikumu kārtība atrodas Radītāja rokās. Debesu Majestāte personīgi vada kā atsevišķo tautu, tā arī savas draudzes lietas. Dievišķais skolotājs saka katram, kas sadarbojas ar Viņu Dieva plāna īstenošanā, tāpat kā Viņš teica Kīram: "Es tevi apbruņoju, jebšu tu Mani nepazini." (Jes. 45:5).
Pravietis Ecēhiēls atklāsmē redzēja roku zem ķeruba spārniem. Dieva kalpiem no šī piemēra būtu jāsaprot, ka panākumi ir atkarīgi no Dieva spēka darbības. Tie, kurus Kungs lieto kā vēstnešus, nekad nedrīkst domāt, ka Dieva darbs atkarīgs no viņiem. Mirstīgas būtnes nevar nest atbildību par dievišķo dabu. Dievs, kas neguļ un nesnauž, kas vienmēr pilda savus nodomus, pats vada savu darbu. Viņš atvairīs ļauno cilvēku uzbrukumus un radīs sajukumu tā domās, kas vēl ļaunu Viņa tautai. Viņš, ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs, atrodas starp ķerubiem un sargā savus bērnus tautu strīdu un sajukuma laikā. Mūsu Pestītājs, kas valda Universā, novērš katru kārdināšanu, kas pārsniedz mūsu spēkus, un precīzi izmēra katras dvēseles spēkiem atbilstošu pārbaudes uguni. Kad ap mums sabruks pasaules ķēniņu cietokšņi, kad Viņa dusmu bultas caururbs ienaidniekus, tad Dieva tauta būs droša Viņa roku paēnā. [122]
"Jo Tev, ak, Kungs, pieder augstība un vara, godība, slava un varenība; it viss, kas ir debesīs un virs zemes, tas pieder Tev! (..) un bagātība un gods nāk no Tevis, un Tu esi valdītājs pār visu, un Tavā rokā ir spēks un vara, un Tava roka paaugstina un dara stipru." (1. Laiku 29:11,12).