Jēzus māca, ka mēs varam saņemt piedošanu no Dieva tikai tad, ja piedodam citiem. Tā ir Dieva mīlestība, kas mūs velk pie Viņa, un šai mīlestībai, skarot mūsu sirdis, jāmodina tajās mīlestība uz mūsu tuvāko.
Beidzis lūgšanu, Jēzus vēl piebilst: "Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosiet, tad jums jūsu debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos." (Mat. 6:14,15).
Cilvēks, kas atsakās piedot savam tuvākam, pats sev noslēdz Dieva žēlsirdības Avotu. Mēs nedrīkstam domāt, ka mums tiesības aizturēt piedošanu tiem, kas mūs apvainojuši, tāpēc ka viņi nav mums atvainojušies. Viņiem gan pienācās pazemot savas sirdis nožēlojot un atzīstoties, bet mums jāizturas pret tiem, kas mūs apvainojuši, ar patiesu žēlsirdību, vienalga, vai tie atzinušies savā pārkāpumā vai ne. [114] Lai arī cik dziļi viņi mūs ir ievainojuši, mēs nedrīkstam nodoties skumjām un just sev līdzi, bet, tā kā mēs ceram saņemt piedošanu no Dieva par saviem grēkiem, mums jāpiedod visiem, kas mums darījuši ļaunu.
Tomēr piedošanai ir daudz lielāka nozīme, nekā daudzi domā. Kad Kungs mūs pārliecina par savu bagātīgo žēlastību, tad, tā kā šis apsolījums daudz augstāks par mūsu saprašanu, Viņš vēl piebilst: "Jo Manas domas nav jūsu domas un jūsu ceļi nav Mani ceļi, — saka tas Kungs. Par cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām." (Jes. 55:8,9). Dieva piedošana nav tiesas akts, ar kuru Kungs atbrīvo mūs no tiesas sprieduma. Viņš ne tikai piedod mums grēkus, bet ari atbrīvo no tiem. Tikai pestījošā mīlestība pārveido sirdi. Dāvids to patiesi izjuta, kad lūdza: "Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!" (Ps. 51:12). Tālāk viņš saka: "Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums." (Ps. 103:12).
Dievs Kristū nodeva sevi par mūsu grēkiem. Viņš cieta nežēlīgo krusta nāvi, uzņēmās mūsu vainas, cieta, taisns būdams, par netaisniem, lai atklātu savu mīlestību un tuvinātu mūs sev. Viņš saka: "Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis." (Efez. 4:32). [115] Lai Kristus ar savu dievišķo dzīvību mājo jūsos, lai caur jums pasaulei atklājas debesīs dzimusī mīlestība, kura iedvesīs cerību bezcerībā esošajiem un nesīs debesu mieru grēka pārņemtajās sirdīs. Kad nākam pie Dieva, tad, saņemot Viņa žēlastību, mēs nodosim sevi Viņam, lai atklātu šo labvēlību citiem.
Pats galvenais, kas mums nepieciešams, lai varētu saņemt un līdzdalīt citiem Dieva piedodošo mīlestību, ir zināt un ticēt tai mīlestībai, kāda Viņam ir pret mums. (1. Jāņa 4:16). Sātans lieto dažādas viltības, lai mēs neatzītu šo mīlestību. Viņš grib, lai domājam, ka mūsu kļūdas un pārkāpumi ir tik briesmīgi, ka Kungs vairs neuzklausīs mūsu lūgšanas, nesvētīs un neglābs mūs. Sevī mēs redzam tikai vājības, nav nekā, kas dotu mums cerības uz Dieva žēlastību, un sātans čukst mums ausī, ka visas mūsu pūles veltīgas, ka mēs nevaram izlabot rakstura kļūdas. Kad mēs mēģināsim tuvoties Dievam, ienaidnieks čukstēs: "Tev nav vērts lūgt. Vai tad tu nedarīji to ļaunumu? Vai tu negrēkoji pret Dievu un nepretojies savai sirdsapziņai?" Bet mēs varam ienaidniekam sacīt, ka Dieva Dēla "Jēzus Kristus asinis šķista mūs no visiem grēkiem" (1. Jāņa 1:7). Tieši tad, kad sajūtam, ka esam grēkojuši un nespējam lūgt, — tieši šis brīdis ir vispiemērotākais lūgšanai! Mēs varam sajust kaunu un būt dziļi satriekti, tomēr mums jālūdz un jātic. "Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā." (l. Tim. 1:15). Piedošana un salīdzināšanās ar Dievu nav apbalvojums par mūsu darbiem, nav grēcīgās cilvēces nopelns, [116] bet Kristus neaptraipītās taisnības dāvana.
Mums nevajadzētu mēģināt mīkstināt vainu, meklējot attaisnojumus grēkam. Mums jāpieņem Dieva vērtējums grēkam, kas patiešām ir smags. Vienīgi Golgāta spēj atklāt mums grēka briesmīgo raksturu. Ja mums būtu jānes viss grēka smagums, tad tas mūs nospiestu. Bezgrēcīgais nostājās mūsu vietā un uzņēma uz sevi mūsu vainu. "Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķista mūs no visas netaisnības." (1. Jāņa 1:9). Brīnišķīga patiesība! Dievs atzīst likuma taisnīgumu un tai pašā laikā attaisno visus, kas tic Jēzum! "Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus un neatmaksā savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, kas mūžīgi netur dusmas, jo Tev patīk žēlastība?" (Mihas 7:18).