Farizejiem bija noteiktas lūgšanu stundas, un, ja, kā bieži gadījās, viņi šajā laikā atradās uz ielas vai tirgus laukumos, nemierīgu ļaužu pūļu vidū, tie skaļi teica savas formālās lūgšanas. Šādu dievkalpošanas veidu, kas kalpoja personīgās slavas iegūšanai, Pestītājs nesaudzīgi norāja. Tomēr Viņš nenievāja atklāto lūgšanu un ne vienu reizi vien pats ar saviem mācekļiem lūdza lielu tautas masu klātbūtnē. [84] Viņš mācīja, ka mūsu personīgajai lūgšanai nav jābūt publiskai, bet tai klusā pielūgsmē jāaizsniedz tikai Dieva ausis, kas dzird klusumā izteikto. Šādas lūgšanas nav jādzird nevienai ziņkārīgai ausij.
"Bet kad tu Dievu lūdzi, tad ej savu kambarī." (Mat. 6:5,6). Atrodi sev vietu klusai, apslēptai lūgšanai. Jēzum bija iemīļotas vietas personīgai lūgšanai - sarunai ar Dievu - un tā tam jābūt arī mums. Mums bieži ir nepieciešams aiziet uz kādu vietu, lai arī cik vienkārša tā būtu, kur varētu pabūt vienatnē ar Dievu.
"Pielūdz savu Tēvu slepenībā. " Jēzus vārdā bērna uzticībā mēs varam nākt Dieva tuvumā. Mums nav vajadzīgs nekāds cilvēcīgs starpnieks. Pateicoties Jēzum, mēs varam atvērt savas sirdis Tēvam, kas mūs pazīst un mīl. Slepenībā, kur bez Dieva neviens cits mūs nedzird, mēs brīvi varam atklāt visas savas apslēptās vēlmes un karstākās ilgas Tēvam, kas bezgalīgā žēlastībā mūs uzklausa. Vienatnē, kad dvēsele paliek klusa Dieva priekšā, uz mūsu sirdīm runā Balss, kas vienmēr ir atbildējusi uz cilvēku vajadzību saucieniem.
"Tas Kungs ir žēlsirdīgs un apžēlotājs." (Jēk. 5:11). Ar nerimstošu mīlestību Viņš ilgojas dzirdēt ietiepīgo ļaužu atzīšanos un pieņemt viņu nožēlu. Viņš gaida mūsu pateicību kā māte mīloša bērna atzinīgo smaidu. Viņš vēlas, lai mēs saprastu, cik nopietni un maigi Viņa sirds ilgojas pēc mums. Viņš aicina mūs pie sevis, lai ņemtu dalību mūsu grūtībās, lai mīlestībā atvieglotu mūsu ciešanas, lai dziedinātu mūsu brūces, lai mēs, kas esam tukši, tiktu piepildīti ar Viņa pilnību. [85] Vēl nekad neviens, kas nācis pie Viņa, nav vilies, jo "uzlūkojiet Viņu un tuvojieties Viņam priecīgi, tad jūs starosit un jūsu sejas nepazīs pazemojuma" (Ps. 34:6).
Tas, kurš meklē Dievu slepenībā, lūdz Viņa palīdzību un atklāj Tam visas savas vajadzības, nesauc veltīgi. "Tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev." Pieņemot Kristu par savas ikdienas Vadoni, mēs jutīsim ap sevi neredzamās pasaules spēkus, un, pastāvīgi raugoties uz Jēzu, mēs kļūsim Viņam līdzīgi. Uzlūkojot mēs pārmaināmies. Raksturs kļūst lēnprātīgs, cēls un piemērots Debesu valstībai. Kā pārliecinošs rezultāts mūsu savienībai ar Kungu būs pieaugšana skaidrībā, svētumā, ticības atzīšanā un saprātīgā lūgšanā. Mēs saņemam dievišķu audzināšanu, kas atklāsies centības un uzticības pilnā dzīvē.
Dvēsele, kas ik dienas vēršas pie Dieva lūgšanā pēc palīdzības, stiprinājuma un spēka, sekos cēliem principiem, iegūs skaidru izpratni par patiesību un pienākumiem, parādīs augstus centienus rīcībā un jutīs pastāvīgas slāpes pēc taisnības. Pateicoties nepārtrauktai savienībai ar Dievu, satiksmē ar citiem mēs liecināsim par gaismu, patiesību un mieru, kas mājo mūsu pašu sirdīs. Spēks, ko saņemam lūgšanās, savienots ar neatlaidīgām pūlēm iemācīties pārdomāt un rūpēties par citiem, sagatavos mūs ikdienas pienākumiem un saglabās sirdīs mieru jebkuros apstākļos.
Kad tuvojamies Dievam, Viņš pats liks mums mutē vārdus, kas jārunā, lai pagodinātu Viņu. [86] Viņš mācīs mums eņģeļu dziesmas, lai pateiktos Debesu Tēvam. Katrs mūsu dzīves notikums atklās sirdī iemājojošā Pestītāja gaismu un mīlestību. To, kas dzīvo ticībā uz Dieva Dēlu, neaizsniegs apkārtējās bēdas un posts.