Pagāni savas lūgšanas uzskatīja par kalpošanu, kas pati par sevi salīdzina grēkus, — jo garāka lūgšana, jo vairāk nopelnu. Ja viņi varētu sevi svētot ar personīgo piepūli, tad viņos būtu jābūt kaut kam, ar ko lepoties un par ko priecāties. Šis uzskats par lūgšanu ir radies, izstrādājot paštaisnošanas principu, kas atrodas visu viltus reliģiju pamatā. Farizeji pieņēma šo pagānisko lūgšanas paradumu, un tas arī šodien valda daudzos mūsdienu kristiešos. Ja sirds neilgojas pēc Dieva, tad vienādu, vispār pieņemtu un pazīstamu frāžu atkārtojums nav nekas cits kā pagānu pļāpāšana. Lūgšana nav grēku izpirkšanas veids, pašai par sevi tai nav ne spēka, ne nopelna. Visi mūsu rīcībā esošie skaistie vārdi nav salīdzināmi ar patiesi svētām ilgām. Visdaiļrunīgākās lūgšanas, ja tās neizteic iekšējos sirds pārdzīvojumus, ir tikai tukši vārdi. Lūgšana, kas nāk no tīras sirds un vienkārši izteic skumjas un dvēseles ilgas — kā draugs lūdz draugu pārliecībā, ka lūgums tiks uzklausīts, — tādu patiesi var nosaukt par ticības lūgšanu. [87] Kungam nav vajadzīgi mūsu ceremoniālie komplimenti. Tikai salauztas un grēku apziņas novārdzinātas sirds vārdos neizteiktais sauciens atradīs ceļu pie visas žēlastības Tēva.