Vārdi, kurus Jēzus izsacīja kalna svētrunā, bija tās mācības izpausme, kuru Viņš klusi parādīja savā personīgajā dzīvē, bet ko lielākā ļaužu daļa nesaprata. Tie nevarēja saprast, kāpēc Viņš, kam bija tik varena ietekme, neizlietoja to, lai sasniegtu, pēc viņu izpratnes, svarīgākus mērķus. Viņu domas, izpratne, paražas un ierosmes bija pilnīgi pretējas Jēzus domām un rīcībai. Pretendējot uz visstingrāko likumu cienīšanu, viņi patiesībā par savu galveno mērķi padarīja pašpaaugstināšanos. Kristus centās tiem pierādīt, ka katrs, kas mīl savu personīgo "es", ir likuma pārkāpējs.
Taču farizeji dzīvoja pēc tiem pašiem principiem, kas raksturīgi visu laikmetu cilvēkiem. Farizejiskais gars vēl šodien ir cilvēcīgās dabas virzošais spēks, bet tā kā Pestītājs atklāja lielo starpību starp Viņa garu un izturēšanos un rakstu mācītāju garu, tad Viņa mācība vienlaikus attiecas uz visu laikmetu cilvēkiem.
Kristus laikā farizeji vienmēr centās iegūt debesu svētības, lai nodrošinātu sev pasaulīgu labklājību un godu, kuru tie uzskatīja kā labdarības atalgojumu. Vienlaikus tie centās ļaudīm izrādīt savu labdarību, lai pievērstu sev vispārīgu uzmanību un ar liekulību iegūtu svētuma slavu.
[80] Jēzus norāja viņu ārējo dievbijību un paskaidroja tiem, ka Kungs neatzīst tādu kalpošanu un ka tautas glaimi un apbrīna, ko viņi tik dedzīgi vēlas saņemt, būs viņu vienīgā alga, kuru tie jebkad var iegūt.
"Bet kad tu dodi mīlestības dāvanas," Viņš sacīja, "tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās." (Mat. 6:3,4).
Ar šiem vārdiem Jēzus nemāca, ka labdarība vienmēr būtu jātur kā noslēpums. Apustulis Pāvils, Svētā Gara vadīts, neslēpa maķedoniešu kristiešu pašaizliedzību, bet stāstīja par Kristus žēlastību, kas darbojās viņos un pateicoties kurai arī citi tika piepildīti ar to pašu garu. Viņš rakstīja arī korintiešiem: "Un jūsu rūpība ir pamudinājusi daudzus citus." (2. Kor. 9:2).
Kristus vārdi skaidri runā, lai par labdarības galveno mērķi nekļūst cilvēku uzslava un gods. Patiesā dievbijība necenšas izrādīties cilvēku priekšā. Tie, kas vēlas dzirdēt skaļas uzslavas un glaimus, ir tikai vārda kristieši.
Ar labajiem darbiem Kristus sekotājiem ir jāpagodina ne sevi, bet To, kura žēlastībā un spēkā viņi spēj darīt šos labos darbus. Katrs labs darbs tiek veikts caur Svēto Garu, un Svētais Gars tiek dots, lai pagodinātu Devēju, nevis saņēmēju. Kad Kristus gaisma spīd dvēselē, lūpas pildās ar slavu un pateicību. Tad mūsu domu un sarunu temats nebūs ne mūsu lūgšanas, ne kārtīgi pildītie pienākumi, ne mūsu labdarība, ne sevis aizliegšana, bet mēs paaugstināsim Kristu. Mūsu personīgais "es" atkāpsies, un Jēzus būs viss visā. [81]
Labdarībai jānāk no sirds, līdzcietībā un mīlestībā pret cietējiem, nevis lai citi redzētu mūsu labos darbus. Debesis augstu vērtē ierosmes, kuru pamatā ir patiesi nodomi un sirsnīga līdzjūtība. Dvēseli, kas nedalīti svētojusies un ir patiesa mīlestībā, Dievs vērtē daudz dārgāk par Ofīras zeltu.
Lai gan šādā garā veikti pakalpojumi nepaliks neatalgoti, mums nav jādomā par algu, bet par kalpošanu. "Tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās." Lai gan patiesībā Dievs pats ir lielākais atalgojums, tomēr Viņu uzņemt un par to priecāties var tikai tāds cilvēks, kas raksturā kļūst Viņam līdzīgs. Tikai līdzīgs var līdzīgu cienīt. Kad mēs sevi nododam Dievam, lai kalpotu cilvēcei, Viņš sevi nodod mums.
Neviens nevar no savas sirds un dzīves izstrāvot dievišķo svētību straumes uz citiem, nesaņemot Viņu pašu kā bagātīgu atalgojumu. Kraujas un līdzenumi, kas kalpo kā gultnes plūstošajām kalnu upēm, nekad necieš zaudējumu. To, ko tie atdod, viņi simtkārtīgi atgūst. Straumes, kas skalojoties čalodamas plūst pa gultni, kā algu aiz sevis atstāj auglību. Šo līdzenumu zāle atšķiras ar savu svaigo zaļumu, koki ar kuplo lapu vainagu un ziedi ar spilgtumu, skaitu un dažādību. Kad pļavas kļuvušas kailas un dzeltenas svelmainajā saules karstumā, skaisti zaļās zāles līnijas norāda kalnu upes ceļu. Līdzenums, kas nes uz jūru kalnu [82] bagātības, ir tērpts krāšņā zaļumā kā pierādījums tam atalgojumam, ko Dieva žēlastība līdzdala visiem, kas ļauj sevi izmantot par svētību kanāliem pasaulei.
Šādas svētības saņem tie, kas parāda žēlastību nabagiem. Pravietis Jesaja saka: "Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma (..). Un tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst." (Jesajas 58:7-11).
Labdarība tiek divkārt svētīta, jo tas, kurš dala trūcīgiem, svētījot citus, pats saņem svētības vēl lielākā mērā. Kristus žēlastība attīsta dvēselē tādas rakstura iezīmes, kas ir pretstatā mantkārei, kas dzīvi izdaiļo, dara to cildenu un bagātu. Klusībā veiktie pakalpojumi savieno un tuvina sirdis Tam, kas ir žēlastības Avots. Nelieli uzmanības pierādījumi, nelieli mīlestības darbi un pašuzupurēšanās klusi izplata ap sevi smaržu, kas līdzīgi ziedu aromātam dzīvē atnes svētības un laimi. Beidzot atklāsies, ka sevis aizliegšana citu labklājības un laimes labā, lai arī cik nenozīmīga un neievērojama tā šeit liktos, Debesis tiks atzīta par zīmi mūsu savienībai ar Viņu, godības Ķēniņu, kurš, bagāts būdams, mūsu labā kļuva nabags. [83]
Mīlestības darbus var darīt slepenībā, bet to iespaids uz raksturu nepaliks apslēpts. Ja mēs strādājam no visas sirds kā Kristus sekotāji, tad mūsu sirdis līdzjūtībā būs tuvas Dievam, un Dieva Gars, kas darbojas mūsu dvēselēs, vadīs tās svētā saskaņā ar dievišķo prātu.
Viņš, kas dod arvien lielākus talantus tiem, kuri ir gudri izlietojuši iepriekš saņemtās dāvanas, ar labvēlību noraugās uz to pakalpojumiem, kas tic Viņa mīļajam Dēlam, kura žēlastībā un spēkā tie kļuvuši par Dieva bērniem. Ļaudis, kuri, vingrinoties labos darbos, ir centušies attīstīt pilnīgāku kristīgu raksturu, nākamajā dzīvē pļaus to, ko še sējuši. Virs zemes iesāktais darbs tiks pabeigts svētajā — mūžīgajā dzīvē.