Lai aizkavētu slimības izplatīšanos visā organismā un dzīvības zaudēšanu, ikviens atļaus noņemt pat labo roku. Cik gan vairāk vajadzētu atļaut atteikties no tā, kas apdraud dvēseles dzīvību! Kritušām un sātana vārdzinātām dvēselēm ar Evaņģēlija palīdzību jākļūst atbrīvotām, lai iegūtu krāšņo Dieva bērnu brīvību. [61] Dieva nodoms nav tikai izglābt tos no bēdām, kas nāk kā neizbēgamās grēka sekas, bet gan no paša grēka. Netiklām, grēka samaitātām dvēselēm jātiek šķīstītām un pārveidotām, lai tās varētu tērpties Dieva godībā un līdzinātos Viņa Dēlam. "Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl."(1. Kor. 2:9). Vienīgi mūžība spēj atklāt brīnišķīgo dzīvi, kādu sasniegs Kristus līdzībā pārvērstais cilvēks. Lai sasniegtu šo augsto stāvokli, ir jāupurē viss, kas dvēseli kavē to darīt. Grēka vara pār mums ir atkarīga no mūsu gribas. Mūsu gribas nodošana tiek pielīdzināta acs izraušanai vai rokas nociršanai. Bieži vien mums liekas, ka pakļauties Dieva gribai nozīmē piekrist iet caur dzīvi mēmiem un kropliem. Bet Kristus saka, ka mums ir labāk būt mēmiem, savainotiem un sakropļotiem, ja tikai mēs varam ieiet dzīvībā. Tas, ko parasti uzskata par nelaimi, ir pieeja lielākai laimei. Dievs ir dzīvības Avots, un mēs iegūstam dzīvību tikai tad, kad esam vienoti ar Viņu. Atdalītiem no Dieva, mūsu eksistence īsu brīdi var piederēt mums, bet mums nepieder dzīvība. "Bet kas dzīvo izlaidīgu dzīvi, tā, dzīva būdama, ir mirusi." (1. Tim. 5:6). Tikai pilnīgi nododot gribu Dievam, Viņam ir iespējams mums dāvināt dzīvību. Tikai nododot sevi Dievam un saņemot Viņa dzīvību, mēs spējam uzvarēt minētos apslēptos grēkus. [62] Ir gan iespējams tos apslēpt sirdī no citu cilvēku acīm, bet kā mēs pastāvēsim Dieva priekšā? Kad cilvēks pieķeras savam "es" un liedzas gribu nodot Dievam, tad viņš izvēlas nāvi, jo grēkam, kāds tas arī būtu, Dievs ir iznīcinoša uguns. Kas izvēlas grēku un negrib no tā šķirties, to iznīcinās Dieva klātbūtne, kas iznīcina grēku. Nodošanās Dievam prasīs upurus, bet šī upuru būtība ir upurēt zemāko, lai iegūtu augstāko, upurēt pasaulīgo, lai iegūtu garīgo, upurēt pārejošo, lai iegūtu mūžīgo. Dievs nevēlas iznīcināt mūsu gribu, jo, lietojot savu gribu, mēs varam darīt to, ko Dievs no mums sagaida. Mums jānodod griba Dievam, lai to varētu saņemt atpakaļ apskaidrotu, šķīstītu un līdzjūtībā tik cieši savienotu ar dievišķo gribu, ka caur mums varētu izplūst Viņa mīlestības un spēka straumes. Lai arī cik rūgta un sāpīga ietiepīgām un stūrgalvīgām sirdīm liktos šī nodošanās, tomēr: "Tas tev ir labāki." Nekad agrāk Jēkabs nebija pazinis uzvarošas ticības cīņu, kamēr viņš, bezpalīdzīgs un klibs, nebija pakritis pie Derības Eņģeļa krūtīm un nosaukts par Dieva cīnītāju. Ēzava bruņotais pulks stāvēja kluss Jēkaba priekšā, kad viņš "kliboja savas gūžas dēļ" (1. Mozus. 32:32), un faraons, lepnais ķēnišķīgais mantinieks, zemojās un lūdza tā svētību. Tā arī "pienācās Viņu, pestīšanas iesācēju, ciešanās padarīt pilnīgu" (Ebr. 2:10), un ticības bērni, "pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši, svešus kara pulkus piespieduši bēgt" (Ebr. 11:34). [63] Tā arī "tizlie iegūs lielu daudzumu salaupītā" (Jes. 33:23), un nespēcīgie kļūs "kā Dāvids, un Dāvida nams, kā tā Kunga eņģelis viņu priekšā" (Cak. 12:8).