Jūdi bija lepni uz savu morāli un ar riebumu noskatījās uz pagānu juteklīgajām paražām. Romas virsnieku klātbūtne, kuri uz ķeizara pavēli atradās Palestīnā, izsauca jūdos pastāvīgas dusmas, jo līdz ar šiem svešiniekiem zemē bija ienākušas pagāniskas ieražas, izpriecas un izlaidīga dzīve. Romas ierēdņi ar savām izrotātajām mīļākām pastaigājās Kapernaumas ielās, un skaļi prieka saucieni atskanēja no ezera, kad romiešu laivas slīdēja pāri mierīgajiem ūdeņiem. [60] Tauta cerēja no Jēzus izdzirdēt smagu apsūdzību šai ļaužu šķirai, bet cik viņi bija pārsteigti, izdzirdot vārdus, kuri atmaskoja viņu pašu sirds ļaunumu.
Jēzus sacīja, ka tad, kad domas uz ļaunu kaut arī slepeni tiek lolotas un koptas, tas norāda, ka sirdī vēl joprojām valda grēks. Dvēselē vēl ir naida, sarūgtinājuma un ļaunuma valgi. Tie, kam patīk netiklas ainas, kas nododas grēcīgām domām un piedauzīgiem skatiem, var lūkoties atklātā grēkā ar visu tā smago kauna nastu un bēdām, kas salauž sirdi, uz ļaunuma īsto dabu, kuru viņš apslēpis paša dvēseles dziļumos. Kārdināšana, kuras dēļ kāds, iespējams, krīt grēkā, neatklāj tikai ļaunumu, bet ceļ gaismā to, kas ilgi gulējis apslēpts sirdī. "Pāri visam, kas jāsargā, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība." (Sal. pam. 4:23). "Jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet tas Kungs uzlūko sirdi." (1. Sam. 16:7).