Jūdiem bija atļauts pat vismazākā iemesla dēļ šķirties no sievas, un sievietei tad bija atļauts precēties. Šis paradums noveda pie lielām bēdām un grēka. Kalna svētrunā Jēzus ietekmīgi izskaidroja, ka nav pamats šķirt laulības saites, izņemot uzticības laušanu. Viņš sacīja: "Kas no savas sievas šķiras, ja ne nešķīstības dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību. "(Mat. 19:9). Kad farizeji vēlāk jautāja Viņam, vai ir atļauts šķirties, Jēzus uzsvēra, ka laulība ir iesvētīta jau pie radīšanas. Viņš teica: "Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis." (Mat. 19:8). Viņš tiem atgādināja svētību pilnās dienas Ēdenē, kad Dievs teica: "Viss ir ļoti labs." Še ir laulības un Sabata pirmsākuma iekārtojumi, kas paredzēti Dieva godam un cilvēku labklājībai. Tad, kad Radītājs lika svētā pāra rokas vienu otrā, sakot: "Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu" (1. Mozus 2:24), [64] Viņš paziņoja laulības likumu visiem Ādama bērniem līdz laika beigām. Tas, ko Debesu Tēvs atzinis par labu, bija cilvēku attīstības un lielāko svētību likums.
Kā katru cilvēkam uzticētu Dieva dāvanu arī laulību grēks ir sagrozījis, bet Evaņģēlija mērķis ir atkal tai atdot pirmatnējo šķīstību un skaistumu. Kā Vecajā, tā Jaunajā Derībā laulības attiecības rāda maigo un svēto saistību starp Kristu un Viņa atbrīvotajiem ļaudīm, kurus Viņš atpircis par Golgātas cenu. "Nebīsties!" - Viņš saka. - "Jo tavs laulāts vīrs ir tavs Radītājs, tas Kungs Cebaots ir Viņa vārds. Un tavs Pestītājs ir Izraēla Svētais." (Jes. 54:4,5). "Atgriezieties, jūs, atkritēji bērni! — tā saka tas Kungs, — jo jūs esat mans īpašums." (Jer. 3:14). Augstajā dziesmā mēs dzirdam līgavas balsi: "Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene." Un Viņš, kas "izceļas starp tūkstošiem", saka savai izredzētajai: "Lai no kurienes tevi uzskatītu, tu arvienu esi skaista, mana draudzene, un tev nekur nav nekādas vainas!" (Augstā dz. 2:16; 5:10; 4:7).
Vēlāk apustulis Pāvils, rakstīdams Efezas kristiešiem, paziņo, ka Kungs iecēlis vīru par sievas galvu, lai būtu viņas aizstāvis un saistītu kopā visus ģimenes locekļus, kā Kristus ir draudzes galva un Glābējs. Tādēļ Viņš saka: "Bet kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to šķīstītu un tā darītu svētu ar ūdens kristību teikto vārdu, sev savu draudzi sagatavodams cienīgu, [65] bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas. Tā ari vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu." (Efez. 5:24-28).
Tikai Kristus žēlastība vien var laulību darīt par to, par ko Dievs to iecerējis — par līdzekli cilvēces svētošanai un izdaiļošanai. Tad ģimene zemes virsū savā vienotībā, mierā un mīlestībā ainos Debesu ģimeni.
Tagad tāpat kā Kristus dienās sabiedrības stāvoklis rāda šo svēto attiecību Debess ideāla skumju pretstatu. Tomēr Kristus Evaņģēlijs sola mierinājumu tiem, kas cerētās draudzības un laimes vietā sastapuši vilšanos un rūgtumu. Kristus Gara dāvinātā pacietība un lēnprātība saldinās viņu rūgto likteni. Sirds, kurā mājo Kristus, būs ar Viņa mīlestību tā piepildīta un apmierināta, ka to nemocīs ilgas pievērst sev citu uzmanību un līdzjūtību. Nododot dvēseli Dievam, Viņa gudrība var sniegt to, ko cilvēku gudrība nespēj. Viņa žēlastības atklāsmē sirdis, kas bija atsvešinājušās un kļuvušas vienaldzīgas, var kļūt savienotas ar daudz stiprākām un ilgstošākām saitēm par tām, kas ir pasaulē, — ar mīlestības zelta saitēm, kas izturēs pārbaudījumus. [66]