Tas bija Kristus, kurš ar zibeņiem un liesmām bija pasludinājis baušļus Sinajā kalnā. Dieva godība dusēja kalna virsotnē līdzīgi iznīcinošai ugunij. Viss kalns drebēja no Dieva klātbūtnes, un tauta, godbijībā zemojusies, klausījās svēto likumu priekšrakstus. Kāds pretstats kalna svētrunas ainai! Zem saulaina debess juma, dziļā klusumā, kuru pārtrauca vienīgi putnu dziesmas, Jēzus atklāja savas valstības pamatlikumus. Lai gan šai dienā Kristus mīlestībā runāja uz tautu, Viņš atklāja tai tos pašus bauslības pamatlikumus, kas bija pasludināti Sinaja kalnā.
Kad tika dota bauslība, Izraēlam, notrulinātam ilgajā verdzības periodā Ēģiptē, bija nepieciešams sajust Dieva spēku un majestāti. Tomēr Viņš tiem atklājās arī kā mīlestības Dievs.
"Tas Kungs ir nācis no Sinaja kalna,
Un Viņš no Seīra ir uzausis pār tiem;
Viņš ir parādījies gaismas staros no Pāranas kalniem
Un ir nācis no desmittūkstošiem svēto vidus;
No Viņa labās rokas ir izgājusi viņu labā degoša uguns.
Ak, kā Viņš mīl tautas!
Visi tavi svētie ir, ak, Kungs, Tavā rokā;
Tie pulcēsies Tavās pēdās, un ikviens
Kaut ko gūs no Taviem vārdiem."
(5. Mozus 33:2,3).
[46] Dievs brīnišķos vārdos atklāja Mozum savu godību, kas visiem
laikiem bijis kā svarīgs, vērtīgs mantojums: "Tas Kungs, Kungs,
apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlastībā un
uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus,
pārkāpumus un grēkus.' (2. Mozus 34:6,7).
Sinaja kalnā dotā bauslība bija mīlestības pamatlikumu izpausme, debesu likumu atklāsme pasaulei. To pasludināja Vidutājs, kura spēkā cilvēka sirds var atrasties saskaņā ar šiem pamatlikumiem. Dievs bija atklājis bauslības mērķi, sakot Izraēlam: "Jums būs būt svētiem ļaudīm Manā priekšā." (2. Mozus 22:30).
Bet Izraēls nebija izpratis bauslības būtību. Pārāk bieži viņa izrādītā paklausība bija tikai paklausība ārējām formām un ceremonijām, nevis sirds nodošana mīlestības augstākajai varai. Tā kā Jēzus savā raksturā un darbībā cilvēkiem atklāja svēto, labsirdīgo un tēvišķo Dieva raksturu un parādīja ceremoniālās paklausības bezvērtību, tad jūdu vadoņi vai nu neuzņēma, vai nesaprata Viņa vārdus. Tie domāja, ka Viņš izturas pret likuma prasībām pārāk pavirši. Un kad Viņš atklāja tiem patiesības, kas bija Dieva norādītās kalpošanas būtība, viņi, raugoties tikai uz ārējo, apvainoja to bauslības pārkāpšanā.
Lai gan mierīgi teikti, Kristus vārdi tomēr bija pildīti ar nopietnību un spēku, kas aizkustināja ļaužu sirdis. [47] Viņi gatavojās izdzirdēt rabīnu nedzīvo tradīciju un prasību atkārtojumu, bet velti. Tie "izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji" (Māt. 7:29). Farizeji ievēroja lielo atšķirību starp savu un Jēzus mācību veidu. Viņi redzēja, ka patiesības majestātiskums, skaistums un šķīstums ar savu dziļo un maigo ietekmi uz daudziem atstāja spēcīgu iespaidu. Ļaužu sirdis pievilka Pestītāja dievišķā mīlestība un maigums. Rakstu mācītāji redzēja, ka viss viņu sniegtais mācību saturs tiek uzskatīts par neko. Kristus noārdīja starpsienu, kas bija tik ļoti glaimojusi viņu lepnībai un noslēgtībai. Viņi baidījās, ka, ja to pieļaus, Jēzus drīz no tiem novērsīs visu tautu. Tādēļ viņi Tam sekoja ar neapšaubāmu naidu un cerēja rast apstākļus, lai modinātu tautas naidu pret Viņu, tādā veidā dodot augstajai tiesai iespēju Viņu notiesāt un nonāvēt.
Jēzu uz kalna novēroja spiegi, un, kad Viņš atklāja patiesības pamatlikumus, farizeji izplatīja baumas, ka Viņš māca pretēji Sinajā dotajiem likumiem. Pestītājs nesacīja neko tādu, kas varētu satricināt ticību caur Mozu dotajiem priekšrakstiem, jo katru gaismas staru, ko lielais Izraēla vadonis tiem līdzdalīja, viņš saņēma no Kristus. Kamēr daudzi klusībā pie sevis domā, ka Jēzus ir nācis atcelt likumu, Pestītājs nepārprotamā veidā rāda savu nostāju pret Dieva likumiem. "Nedomājiet", - Viņš teica, - "ka Es esmu atnācis atmest bauslību un praviešus." [48]
Cilvēku Radītājs, bauslības Devējs, izskaidro, ka Viņa nolūks nav atmest bauslību un praviešus. Visa daba, sākot no mazākā puteklīša saules staros līdz pat pasaulēm tur, Visuma telpā, pakļaujas Viņa likumiem, un šīs darbīgās pasaules kārtība un saskaņa ir atkarīga no paklausības Dieva likumiem. Tādi ir arī cēlie taisnības pamatlikumi, kas valda visu saprātīgo būtņu dzīvē, un no saskaņas ar šiem likumiem ir atkarīga visa pasaules labklājība. Dieva likums pastāv, jau kopš šī pasaule tika izsaukta esībā — radīta. Šis likums valda eņģeļu vidū, un, lai zeme ar debesīm būtu saskaņā, arī cilvēkiem padevīgi jāklausa dievišķajām pavēlēm. Kristus iepazīstināja cilvēku ar šo likumu Ēdenē, "kad rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja" (Ījaba 38:7). Kristus nenāca uz šo zemi, lai atceltu likumu, bet gan lai savā žēlastībā grieztu ļaudis atpakaļ pie paklausības tam.
Mīļotais māceklis, kas klausījās Jēzus vārdos uz kalna un pēc ilga laika, Svētā Gara iedvesmots, tos uzrakstīja, runā par bauslību kā par nekad nezūdošu saistību. Viņš saka: "Katrs, kas dara grēku, dara arī netaisnību: grēks ir netaisnība." (1. Jāņa 3:4). "Grēks ir bauslības pārkāpšana, un katrs, kas grēko, pārkāpj bauslību." (Angļu tulk.). Viņš skaidri saka, ka bauslis, uz kuru šeit norādīts, ir "vecais bauslis, kas bija no sākuma" (1. Jāņa 2:7). Viņš runā par baušļiem, kas pastāvēja jau pirms pasaules radīšanas un kas Sinajā tika atkārtoti.
Runājot par bauslību, Jēzus saka: "Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt." [49] Vārdu "piepildīt" Viņš šeit lieto tai pašā nozīmē, kā atklājot savu nolūku Jānim Kristītājam: "(..) mums vajaga piepildīt visu taisnību." (Mat. 3:15). Tas nozīmē — piepildīt bauslības prasību mēru, rādīt piemēru, kā nonākt pilnīgā saskaņā ar Dieva gribu.
Kristus misija bija "pārveidot bauslību par lielu un diženu" (Jes. 42:21). Viņam bija jāatklāj bauslības būtība, tās tālejošie pienākumi.
Kristus rakstura dievišķais skaistums, par kuru pat vislabākajiem un cēlākajiem cilvēkiem ir tikai vāja nojauta, par kuru Salamans, Svētā Gara iedvesmots, saka: "Viņš izceļas starp tūkstošiem (..). Visā savā būtībā Viņš ir ārkārtīgi pievilcīgs" (Augstā dz. 5:10-16), un arī Dāvids, skatot to pravietiskā redzējumā, rakstīja: "Tu esi skaistākais starp cilvēku bērniem." (Ps. 45:3). Jēzus, Tēva pilnīgā līdzība, Viņa godības atspīdums, Glābējs, kas visā šīs zemes mīlestības svētceļojuma laikā pats sevi aizliedza, bija Dieva bauslības rakstura dzīvs attēls. Ar savu dzīvi Viņš atklāja, ka mūžīgās taisnošanās pamatā ir likta debesu mīlestība un Kristus principi.
Jēzus saka: "Tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no. bauslības, tiekams viss notiek." (Mat. 5:18). Ar paklausību Dieva baušļiem Viņš apliecināja to nemainīgo raksturu un pierādīja, ka Viņa žēlastībā ikviens Ādama dēls un meita var piepildīt bauslību. Uz kalna Viņš sacīja, ka nezudīs pat vismazākā Rakstu zīmīte no bauslības, līdz viss tiks piepildīts, — viss, kas attiecas uz cilvēku dzimtu, viss, kas saistīts ar pestīšanas plānu. [50] Jēzus nemāca, ka bauslība kādreiz tiks anulēta, bet, gara skatā redzēdams cilvēces vēstures noslēguma robežu, apstiprina, ka bauslībai būs autoritāte, kamēr šis punkts nebūs sasniegts. Tāpēc arī neviens nevar pieņemt, ka Viņa uzdevums būtu bijis atcelt bauslību. Cik ilgi debess un zeme pastāvēs, pastāvēs arī svēto Dieva baušļu pamatlikumi. "Tava taisnība stāv tāpat kā Dieva kalni," (Ps. 36:7) un būs svētību Avots, kas izverd straumes, lai spirdzinātu zemi.
Tā kā Dieva baušļi ir pilnīgi un tādēļ arī nemainīgi, grēcīgiem cilvēkiem pašiem nav iespējams izpildīt to prasības. Bet tieši tāpēc Jēzus nāca kā mūsu Pestītājs. Padarot cilvēkus par dievišķās dabas līdzmantiniekiem, Viņa misija bija saskaņot ļaužu prātus un sirdis ar debesu likumu principiem. Bauslība tiek pagodināta, kad nožēlojam savus grēkus un pieņemam Kristu kā savu Pestītāju. Pāvils jautā: "Vai tad nu ar šo ticību atceļam Dieva likumu? Nekādā ziņā ne, mēs Dieva likumu nostiprinām." (Rom. 3:31).
Jaunās Derības apsolījums skan: "Savus likumus Es došu viņu sirdīs un rakstīšu tos viņu prātā." (Ebr. 10:16). Ar Kristus nāvi izbeidzās priekšstati, kas norādīja uz Kristu kā uz Dieva Jēru, kam bija jānoņem pasaules grēki, bet taisnošanas pamatlikums, kas ielikts desmit baušļos, ir negrozāms kā Dieva tronis. Neviens bauslis nav anulēts, neviens burts, zilbe vai vārds nav pārgrozīti. Šie pamatlikumi, kas cilvēkam doti Paradīzē, pastāvēs nepārgrozīti. Tie kā dzīves likums arī atjaunotajā Paradīzē pastāvēs nemainīti. [51] Kad uz zemes atkal būs Ēdene, tad Dieva mīlestības likumiem pakļausies visa dzīvā radība zem šīs saules.
"Tavs Vārds, Kungs, stāv nelokāmi debesīs uz mūžīgiem laikiem!" (Ps. 119:89). "Negrozāmi ir visi Viņa baušļi; nodrošināti mūžīgi mūžam, tie pamatoti uzticībā un godīgumā." (Ps. 111:7,8) "Jau sen no Tavām liecībām man ir zināms, ka Tu tās esi devis uz mūžīgiem laikiem." (Ps. 119:152).