Tas nozīmē, ka tādam nebūs vietas Dieva valstībā, jo, kas apzināti pārkāpj vienu bausli, tas garā un patiesībā nepilda nevienu no tiem. "Jo, kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem." (Jēk. 2:10).
Ne jau nepaklausības lieluma pakāpe nosaka grēku, bet gan pats fakts par novirzīšanos vismazākajā lietā no Dieva izteiktās gribas, jo tas atklāj pastāvošo saikni starp dvēseli un grēku. Sirds kalpošana vēl ir dalīta, tajā ir tieksme noliegt Dievu un sacelties pret Viņa likumu un valdību.
Ja cilvēki varētu brīvi izvairīties no Kunga prasībām un paši sev noteikt pienākumu apmērus, tad šie standarti būtu tikpat dažādi, cik dažādi ir cilvēku uzskati, un valdība tiktu pilnīgi izņemta no Kunga rokām. [52] Tad valdošā būtu cilvēka griba, un cēlā, svētā Dieva griba — Viņa mīlestības nodoms pret savu radību — tiktu nicināts un atmests.
Vienmēr, kad cilvēki paši izvēlas savu ceļu, viņi nostājas pret Dievu. Tiem nebūs vieta debesu valstībā, jo viņi ir pretrunā ar Debesu pamatlikumiem, tie sevi nostāda sātana — Dieva un cilvēku ienaidnieka — pusē. Cilvēks dzīvo ne no viena vai daudziem vārdiem, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Lai ari cik tas mums liktos nevajadzīgs, bet mēs nevienu vārdu nevaram atstāt neievērotu un tajā pašā laikā būt glābti. Nav neviena baušļa, kas nenāktu par labu cilvēka laimei un labklājībai kā šajā, tā ari nākamajā dzīvē. Paklausot Dieva likumiem, cilvēks ir apjozts kā ar žogu un aizsargāts no ļauna. Bet, kas šo Dieva uzcelto žogu vienā vietā izlauž, tas ir iznīcinājis tā aizsargājošo spēku, jo ir atbrīvojis ceļu ienaidniekam, lai tas varētu iekļūt, postīt un samaitāt.
Uzdrošinoties nicināt Dieva gribu vienā jautājumā, mūsu pirmie vecāki atvēra vārtus, pa kuriem pasaulē ienāca nelaime. Ikviens, kas seko viņu piemēram, sasniegs līdzīgu rezultātu. Katra baušļa pamatā ir Dieva mīlestība, un kas no baušļa atkāpjas, rada priekšnoteikumus pats savai nelaimei un bojāejai. [53]