Kad Jēzus runāja uz ļaudīm, Viņa pamācības bija interesantas un saistīja klausītāju uzmanību ar daudzām viņiem saprotamām ilustrācijām. Tauta bija sapulcējusies jau agri no rīta. Varenā saule, arvien augstāk paceldamās debesīs, izkliedēja ēnas, kas vēl šur tur bija redzamas ielejās un šaurajās kalnu aizās. Austrumu debess krāšņums vēl nebija zudis. Saules gaisma pārplūdināja zemi ar savu spožumu. Ezera mierīgā virsma atstaroja tās zeltaino mirdzumu un rožainos rīta mākoņus. [39] Katrā pumpurā, ziedā un lapās vizēja rasas pilieni. Putni kokos dziedāja, un visa daba uzsmaidīja jaunās dienas laimē. Pestītājs paskatījās uz sanākušajiem ļaudīm, tad uz austošo sauli un sacīja saviem mācekļiem: "Jūs esat pasaules gaisma." Kā saule uzsāk savu mīlestības gaitu, sašķeļot nakts ēnas un modinot pasauli dzīvei, tā Kristus sekotājiem jāpilda sava misija, izplatot debess gaismu tiem, kas atrodas grēku tumsā un maldos.
Spilgtajā rīta gaismā visas uz apkārtējiem kalniem atrodošās pilsētiņas un ciemati bija skaidri redzami un veidoja pievilcīgu iezīmi kopējā ainavā. Uz to norādījis, Jēzus sacīja: "Pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta." Tālāk Viņš sacīja: "Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā." Jēzus klausītāju lielākais vairākums bija zemnieki un zvejnieki, kuru vienkāršie mājokļi sastāvēja tikai no vienas telpas, kurā vienīgā svece spīdēja visiem, kas atradās namā. „Tāpat”, - sacīja Kristus, - „lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”
Nekāda cita gaisma nekad nav spīdējusi un arī nespīdēs kritušajai cilvēcei par glābšanu kā vienīgi tā, kas nāk no Kristus. Jēzus, Pestītājs, ir vienīgā gaisma, kas var apgaismot tumsā un grēkā esošo pasauli. Par Viņu rakstīts: "Viņš bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma." (Jāņa 1:4). Tikai pieņemot Viņa dzīvi, Tā mācekļi varēja kļūt par gaismas nesējiem. Kristus dzīvība dvēselē un Viņa rakstura atklāsme dzīvē tos darīja par pasaules gaismu. [40]
Cilvēcei pašai sevī nav gaismas. Bez Kristus mēs esam kā neaizdegta svece, kā no saules aizgriezies mēness. Mums nav neviena gaismas stariņa tumšajai pasaulei. Bet kad mēs nākam pie taisnības Saules, kad nonākam savienībā ar Kristu, tad dvēseli apstaro dievišķā gaisma. Kristus sekotājiem ir jābūt kaut kam vairāk nekā tikai gaismai cilvēku vidū. Viņi ir pasaules gaisma. Jēzus saka visiem, kas piesauc Viņa vārdu: "Jūs esat Man nodevušies, un Es esmu jūs pasaulei nodevis kā savus pārstāvjus." Kā Tēvs Viņu sūtījis pasaulē, tā Jēzus saka: "..Arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē" (Jāņa 17:18). Kā Kristus ir kanāls, pa kuru atklājas Tēvs, tā mums ir jābūt kanāliem, pa kuriem atklāties Kristum. Kamēr mūsu Glābējs ir lielais gaismas Avots, neaizmirsti, kristieti, ka Viņš tiek atklāts caur cilvēci. Dieva svētības tiks sniegtas ar cilvēcīgu darbarīku palīdzību. Kristus pats nāca kā Cilvēka Dēls. Ļaudīm, kas savienoti ar dievišķo dabu, ir jāaizsniedz cilvēce. Kristus draudzē katrs māceklis personiski ir debesu nozīmēts darbarīks atklāt cilvēkiem Dievu. Godības eņģeļi gaida, lai caur tevi sniegtu Debesu gaismu un spēku bojā ejošajām dvēselēm. Vai cilvēciskais darbabiedrs neizpildīs tam nozīmēto pienākumu? Tad arī tik lielā mērā pasaulei tiks laupīts apsolītais Svētā Gara iespaids!
[41] Jēzus saviem mācekļiem nepavēl: "Centieties darīt tā, lai jūsu gaisma spīd!" Viņš teica: "Lai tā spīd!" Ja Kristus mājo sirdī, tad nav iespējams apslēpt Viņa klātbūtnes gaismu. Ja tie, kas uzdodas par Kristus sekotājiem, nav pasaules gaisma, tad tas ir tādēļ, ka dzīvības spēks tos ir atstājis. Ja viņiem nav gaismas, ko sniegt, tad tādēļ, ka tiem nav kontakta ar gaismas Avotu.
Visos laikos "Kristus Gars viņos" (1. Pēt. 1:11) ir darījis patiesos Dieva bērnus par gaismu savas paaudzes cilvēkiem. Jāzeps bija gaismas nesējs Ēģiptē. Ar savu šķīstību, labdarību un bērnišķīgo mīlestību viņš atklāja Kristu pagānu tautas vidū. Kamēr izraēlieši ceļoja no Ēģiptes uz Apsolīto zemi, patiesi uzticīgie viņu vidū bija gaisma apkārtējām tautām. Caur viņiem Dievs atklājās pasaulei. Caur Daniēlu un viņa biedriem Bābelē, caur Mardakaju Persijā spožā gaisma staroja valdnieku tumšajos galmos. Līdzīgi arī Kristus mācekļi ir nozīmēti par gaismas nesējiem ceļā uz Debesīm. Caur viņiem Tēva žēlastība un laipnība atklājas nepareizās Dieva izpratnes tumsā tītajai pasaulei. Redzot viņu labos darbos, cilvēki tiek mudināti godāt Tēvu debesīs, jo viņiem atklājas, ka Visumā valda Dievs, kura raksturs ir slavēšanas un līdzināšanās vērts. Sirdīs kvēlojošā dievišķā mīlestība, dzīvē atklātā Kristus līdzība pasaules cilvēkiem ir kā skats Debesīs, lai viņi varētu atzīt un novērtēt tās pārākumu.
[42] Tādā veidā cilvēki tiek vadīti ticēt un atzīt "mīlestību, kas Dievam ir uz mums" (1. Jāņa 4:16). Grēcīgās un samaitātās sirdis tiks šķīstītas un atjaunotas, lai bezvainīgas ar līksmību stātos Dieva vaiga priekšā. Pestītāja vārdi "Jūs esat pasaules gaišums" norāda uz to, ka Viņš saviem sekotājiem ir uzticējis pasaulplašu misiju. Kristus laikā savtīgums, lepnums un aizspriedumi bija uzcēluši augstu un stipru sienu starp svētuma sargiem un visām pārējām tautām virs zemes. Pestītājs nāca, lai šo stāvokli mainītu. Vārdi no Viņa lūpām skanēja savādāk nekā priesteru un rabīnu mācības. Kristus noārdīja šķīrējsienu, patmīlību, nāciju aizspriedumus un mācīja mīlestību visai cilvēku dzimtai. Viņš pacēla cilvēku no viņa aprobežotā, savtīgā redzes viedokļa, Viņš atcēla visas dažādo zemju robežas un samākslotās atšķirības cilvēku starpā. Viņš nešķiro kaimiņu no svešā, draugu no ienaidnieka, bet māca katru slāpstošu dvēseli uzskatīt kā mūsu tuvāko un pasauli kā darba lauku.
Kā saules stari aizsniedz zemeslodes vistālākās vietas, tā arī Dievs vēlas, lai Evaņģēlija gaisma sasniegtu katru dvēseli virs zemes. Ja Kristus draudze šo Kunga nodomu īstenotu, tad gaisma apspīdētu visus, kas tagad mīt tumšajā nāves ēnā. Lai nesaslēgtos kopā un neizvairītos no atbildības un krusta, draudzes locekļi tiks izkaisīti visās zemēs, lai Kristus gaisma spīdētu un tie līdzīgi Kristum darbotos dvēseļu glābšanā. [43] Tā Dieva valsts Evaņģēlijs tiks ātri nests pasaulē.
Šādā veidā piepildīsies Dieva nodoms, kam Viņš aicinājis savu tautu no Ābrahāma Mezopotāmijas līdzenumā līdz mums mūsu laikā. Viņš saka: "Es tevi svētīšu (..), un tu būsi par svētību" (1. Mozus 12:2).
Caur Evaņģēlija pravieti dotie Kristas vārdi, kuri atbalsojas kalna svētrunā, ir domāti mums šajā laikā: "Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un tā Kunga godība uzlec pār tevi.'(Jes. 60:1). Ja pār tavu dvēseli ir uzaususi Dieva godība, ja esi redzējis Viņa skaistumu, kas ir pārāks starp desmit tūkstošiem un ļoti piemīlīgs, ja tava dvēsele mirdz Viņa godības klātbūtnes apgaismota, tad Kungs šos vārdus sūta tev. Vai esi ar Kristu stāvējis uz apskaidrošanas kalna? Apakšā, ielejā atrodas sātana paverdzinātas dvēseles, tās gaida ticības pilnus vārdus un lūgšanu, kas tās atbrīvotu.
Mums tikai nav jādomā par Kristus godību, bet jārunā par Viņa augstību. Jesaja ne tikai redzēja Dieva godību, bet par to arī runāja. Kamēr Dāvids pārdomāja Dieva mīlestību, viņa sirds iekvēlojās un mēle runāja. Kad viņš pārdomāja par Dieva brīnišķīgo mīlestību, tad nevarēja nerunāt par to, ko redzēja un sajuta. Kas gan var ticībā skatīt brīnišķīgo atpestīšanas plānu, Dieva vienpiedzimušā Dēla godību un nerunāt par to? Kas var gremdēties pārdomās par bezgalīgo mīlestību, kas atklājas Kristus nāvē pie Golgātas krusta, lai mēs nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvi, — kas gan var to redzēt un nerast vārdus, lai slavinātu Pestītāja godību? [44]
"Viņa svētajā namā ikviens uzsauc Viņam: "Gods lai ir tam Kungam!" (Ps. 29:9). Mīlīgais Izraēla dziesminieks slavēja Viņu ar kokli: "Es teikšu Tavas godības diženo varenību un dziedāšu par Taviem brīnuma darbiem. Ļaudis runās par Taviem lieliskajiem darbiem, un es sludināšu Tavu varenību."(Ps. 145:5,6).
Golgātas krustam jāstāv paaugstinātam visu cilvēku priekšā, lai ietekmētu viņu domas un jūtas. Tad visas garīgās spējas tiks uzticētas dievišķajam garam un enerģija ieguldīta patiesā darbā Kungam. Šie strādnieki izstaros gaismu pasaulē kā dzīvi Debesu sabiedrotie, kam jāapgaismo šī zeme.
Kristus priecīgi pieņem katru cilvēcisku darba rīku, kas Viņam pilnīgi nodevies. Viņš savieno cilvēcisko ar dievišķo, lai varētu pasaulei līdzdalīt noslēpumu par miesā nākušo Mīlestību. Runā par to, lūdz par to, dziedi par to, pasludini Viņa godības vēsti citās zemēs un turpini ar to doties rajonos, kas atrodas tavā priekšā.
Pacietībā panesti pārbaudījumi, pateicībā saņemtas svētības, drosmīgi atvairīti kārdinājumi, lēnprātība, draudzība, sirsnīga mīlestība — tie ir gaismas stari, kas apgaismo raksturu pretstatā patmīlīgai siržu tumsai, kurā nekad nav iespīdējusi dzīvības gaisma.