Sāli vērtē tās konservējošo īpašību dēļ, un, nosaucot savus bērnus par sāli, Dievs grib tiem mācīt, ka Viņa žēlastības nolūks ir ar viņu starpniecību glābt citus. Dievs neizredzēja vienu tautu no visas pasaules tikai tādēļ, lai pieņemtu tos kā dēlus un meitas, bet lai caur viņiem visiem cilvēkiem kļūtu zināma Glābēja žēlastība (Tit. 2:11). [36] Kungs neizredzēja Ābrahāmu tādēļ, lai tas būtu sevišķs Dieva draugs, bet lai būtu starpnieks, caur kuru tautas saņemtu tām nolemtās Dieva augstās priekštiesības. Atrodoties mācekļu vidū pirms krustā sišanas, savā pēdējā lūgšanā Jēzus sacīja: "Viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti" (Jāņa 17:19). Tā arī patiesībā šķīstītiem kristiešiem būs glābjošas īpašības, kas pasargās pasauli no pilnīgas morālās pagrimšanas.
Sāls jāsamaisa ar uzglabājamo vielu, lai tas iespiežas un pārņem to. Tā arī tikai savstarpējā kontaktā cilvēki var nākt saskarē ar Evaņģēlija glābjošo spēku. Viņi netiek glābti masveidā, bet katrs individuāli. Personiskais iespaids ir spēks, tāpēc mums jātuvojas tiem, kuriem vēlamies palīdzēt.
Sāls derīgums aino kristiešu dzīvības spēku — Jēzus mīlestību sirdī un dzīvi caurstrāvojošo Kristus taisnību. Kristus mīlestība apgaro sirdi, iedvesmo apkārtējos. Ja tā mīt mūsos, tad pārplūdīs arī uz citiem. Mums jānāk tuvu cilvēkiem — jādarbojas pie viņiem, līdz mūsu nesavtīgā līdzjūtība un mīlestība sasilda viņu sirdis. Patiesi ticīgie izstaro dzīvinošu spēku, kas iespaido dvēseles, ar kurām tie darbojas. Tas nav paša cilvēka, bet gan Svētā Gara spēks, kas veic šo darbu.
Jēzus pievieno svinīgu brīdinājumu: "Ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? — tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama."
Klausoties Jēzus vārdos, ļaudis varēja redzēt uz kājceliņa spīdam baltu sāli, kas bija zaudējusi savu vērtību. [37] Tas apgaismoja farizeju stāvokli un viņu reliģiskās darbības iespaidu uz ļaudīm. Šis ainojums atspoguļoja arī katras dvēseles stāvokli, no kuras novērsies Dieva spēks, kas kļuvusi auksta un dzīvo bez Kristus. Tādu dvēseli cilvēki un eņģeļi uzskata par nevērtīgu, lai arī cik augsts būtu tās stāvoklis. Par tādu dvēseli Kristus saka: "Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no savas mutes. "(Atkl. 3:15,16).
Nav iespējams iespaidot šaubu pilno pasauli bez dzīvas ticības Kristum kā personīgajam Pestītājam. Mēs nevaram sniegt citiem to, kā mums pašiem nav. Mēs varam atstāt svētīgu iespaidu uz līdzcilvēkiem proporcionāli tam, cik lielā mērā mēs paši esam nodevušies Kristum. Kur nav dzīva dievkalpojuma, īstas mīlestības, patiesu piedzīvojumu, tur nav arī spēka palīdzēt, nav kontaktu ar debesīm un dzīvē nav Kristus saldās smaržas. Ja Svētais Gars nevar mūs izlietot kā strādniekus, lai paziņotu pasaulei par patiesību, kāda tā ir Kristū, mēs esam kā sāls, kas zaudējusi savu garšu un ir pilnīgi nederīga. Ja dzīvē neatklājam Kristus žēlastību, tad mēs liecinām pasaulei, ka patiesībai, kurai apliecinām savu ticību, nav nekāda pestījoša spēka; un tādēļ, cik tālu vien sniedzas mūsu iespaids, Dieva Vārdam nav nekāda efekta. "Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. [38] Un ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka"(1. Kor. 13:1-3).
Kad sirdi piepilda mīlestība, tā plūdis arī uz citiem ne tādēļ, ka no tā saņemtu kādu labumu, bet gan tādēļ, ka mīlestība ir darbības pamatprincips. Mīlestība pārveido raksturu, valda impulsus, apspiež ienaidu un cēlina jūtas. Šī mīlestība ir plaša kā Universs un līdzīga tai, kāda ir eņģeļiem. Mājojot sirdī, tā apskaidro dzīvi un izplata svētības visā apkārtnē. Tāpēc tā ir vienīgā, kas mūs var darīt par zemes sāli.