[17] Sākotnēji cilvēks bija apveltīts ar cēlām spējām un līdzsvarotu prātu. Viņš bija pilnīga būtne un dzīvoja pilnīgā saskaņā ar Dievu. Viņa domas bija skaidras un mērķi svēti. Bet nepaklausība samaitāja tā spējas, un savtība ieņēma mīlestības vietu. Grēka dēļ viņa daba kļuva tik vāja, ka tā vairs nevarēja saviem spēkiem pretoties ļaunā varai. Cilvēks kļuva par sātana gūstekni un tāds paliktu mūžīgi, ja Dievs sevišķā veidā nebūtu nostājies starp viņu un sātanu. Kārdinātāja nolūks bija izjaukt Dieva nodomu cilvēku radīšanā un piepildīt pasauli ar sāpēm un postu, lai pēc tam, norādot uz visu šo ļaunumu, varētu sacīt, ka tāds ir rezultāts Dieva darbam, radot cilvēku.
Savā bezgrēcīgajā stāvoklī cilvēks uzturēja līksmu sadraudzību ar To, “Kurā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības.” (Kol. 2:3) Bet kopš krišanas grēkā viņš vairs neatrada prieku svētumā un centās izvairīties no Dieva klātbūtnes. Tāds vēl joprojām ir neatjaunotas sirds stāvoklis. Tā nav saskaņā ar savu Radītāju un neatrod prieku Viņa sabiedrībā. Grēcinieks nejustos laimīgs Dieva klātbūtnē; viņš bēgtu no svēto būtņu sadraudzības. Ja tam atļautu ieiet Debesīs, tas nesagādātu viņam nekādu prieku. Nesavtīgās mīlestības gars, kas valda tur, kur katra sirds atsaucas Bezgalīgās Mīlestības sirdij, nerastu atbilstošu stīgu viņa dvēselē. [18] Viņa domas, interese, viņa motīvi būtu sveši tur dzīvojošām bezgrēcīgajām būtnēm. Tāds cilvēks radītu disonansi debesu harmonijā. Debesis viņam būtu moku vieta, jo viņš ilgotos paslēpties no Tā, kas ir Visuma gaismas un līksmības Avots. Ļauno izslēgšana no Debesīm nav patvaļīgs Dieva lēmums; viņi tur netiek ielaisti tāpēc, ka ir nederīgi svētai sabiedrībai. Dieva godība tiem būtu kā iznīcinošs uguns. Viņi labāk vēlētos iznīcību, lai tikai varētu paslēpties no Tā vaiga, kas nomira, lai tos atpestītu.
Mēs paši nevaram izglābties no grēka bedres, kurā esam iestiguši. Mūsu sirdis ir ļaunas, un mēs tās nespējam pārmainīt. “Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? nekad ne!” „Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva likumam, jo tā to nespēj.” (Ījaba 14:4; Romiešiem 8:7) Izglītībai, kultūrai, gribas vingrināšanai, cilvēku pūlēm — visam ir sava nozīme, bet šeit tās ir bezspēcīgas. Tās var dot ārēji pareizu uzvedību, bet nespēj pārmainīt sirdi; tās nespēj šķīstīt dzīves motīvus. Pirms cilvēkos varētu notikt pārmaiņa no grēka uz svētumu, vajadzīgs spēks, kas darbojas no iekšienes. Šis spēks ir Kristus. Vienīgi viņa žēlastība var atdzīvināt dvēselē ilgas pēc Dieva, pēc svētuma.
Pestītājs sacīja: “...ja cilvēks nepiedzimst no augšienes”, ja viņš nesaņem jaunu sirdi, jaunas ilgas, mērķus un motīvus, kas viņu vada pretī jaunai dzīvei, “neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa 3:3) [19] Doma, ka jāattīsta tikai labais, kas cilvēkam jau ir no dabas, ir liktenīgi maldi. “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.” “Nebrīnies, ka es tev esmu sacījis: Tev jāpiedzimst no augšienes.” (l. Korintiešiem 2:14; Jāņa 3:7) Par Kristu rakstīts: “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma,” — tas ir vienīgais Vārds, kas “zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Jāņa 1:4; Apustuļu darbi 4:12)
Nepietiek, ja saskatām tikai Dieva laipno gādību, Viņa raksturā redzam labestību un Tēva maigumu. Nepietiek, ja izprotam Viņa baušļos ietverto gudrību un taisnību un zinām, ka tie veidoti pēc mūžīgās mīlestības principa. Apustulis Pāvils to visu saprata, kad izsaucās: “..es piebalsoju bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba.” (Romiešiem 7:16) “Tātad bauslība kā tāda ir svēta, un bauslis kā tāds — svēts, taisns un labs.” (Romiešiem 7:12) Bet dvēseles ciešanu un izmisuma rūgtumā viņš piebilst: “... es esmu miesīgs, pārdots grēka varā.” (Romiešiem 7:14) Viņš ilgojās pēc skaidrības un taisnības, kādu pats nespēja sasniegt, tādēļ izsaucās: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Romiešiem 7:24) Tāds kliedziens no nospiestām sirdīm ir izlauzies visās zemēs un visos laikmetos. Un visiem ir tikai viena atbilde: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku!” (Jāņa 1:29)
Pastāv daudz ainojumu, ar kuriem Dieva Gars ir centies paskaidrot šo patiesību un darīt to saprotamu cilvēkiem, kuri ilgojas atbrīvoties no vainas apziņas. Kad Jēkabs, piekrāpis Ēzavu, bēga no tēva mājām, viņu ļoti nomāca domas par pielaisto netaisnību. [20] Vientuļam un izstumtam, kāds viņš bija, šķirtam no visa, kas dzīvi darīja dārgu, vairāk par visām domam viņa dvēseli nomāca bailes, ka grēks to ir atšķīris no Dieva, ka Debesis viņu atstājušas. Noskumis Jēkabs apgūlās uz kailas zemes, kur ap viņu bija tikai vientuļi pakalni un pāri — zvaigznēs mirdzošas debesis. Tā guļot, viņa skatam atklājās savāda gaisma: un, redzi, likās, ka no vietas, kur viņš atradās, milzīgas, neskaidri manāmas kāpnes veda augšup līdz pat Debesu vārtiem, un pa tām uzkāpa un nokāpa Dieva eņģeļi. No godības augšā bija dzirdama dievišķā balss ar cerības un mierinājuma vēsti. Tā Jēkabs iepazinās ar Pestītāju, kas saprata viņa dvēseles vajadzības un ilgas. Priecīgs un pateicīgs tas raudzījās uz ceļu, pa kuru viņš, grēcinieks, var atkal nonākt savienībā ar Dievu. Noslēpumainās kāpnes viņa sapnī attēloja Jēzu, vienīgo Vidutāju satiksmei starp Dievu un cilvēku.
Tā ir tā pati aina, uz kuru norādīja Kristus sarunā ar Nātānaēlu: “Jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.” (Jāņa 1:51) Apgrēkojoties cilvēks atsvešinājās no Dieva, zeme tika atšķirta no Debesīm. Pār šo bezdibeni nebija iespējama nekāda sadraudzība. Bet caur Kristu zeme un Debesis ir atkal savienotas. Ar savu nopelnu Glābējs ir uzcēlis tiltu pār grēka radīto bezdibeni, tā ka kalpojošie eņģeli var uzturēt satiksmi ar cilvēku. Kristus kritušo cilvēku tā vājumā un bezpalīdzībā savieno ar bezgalīgā Spēka Avotu. [21]
Velti ļaudis sapņo par progresu, velti tie mēģina pacelt cilvēci, ja viņi atmet šo vienīgo cerības un palīdzības Avotu kritušajai pasaulei. “Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana” (Jēkaba 1:17) ir no Dieva. Neatkarīgi no Viņa nav iespējams patiess rakstura cēlums. Un vienīgais ceļš pie Dieva ir Kristus. Viņš saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6)
Stiprāka par nāvi ir mīlestība, ar kādu Dieva sirds ilgojas pēc saviem zemes bērniem. Atdodams savu Dēlu, Viņš šai vienā dāvanā mums līdzi ir ielicis visas Debesis. Pestītāja dzīve un nāve, Viņa Vidutāja darbs, eņģeļu kalpošana, Gara aicinājums, Tēva darbība pāri visam un caur visu, kā arī debesu būtņu nerimstošā ieinteresētība — tas viss nodrošina cilvēka atpestīšanu.
Ak, uzlūkosim apbrīnojamo Upuri, kas pienests par mums! Centīsimies novērtēt, cik daudz darba un enerģijas Debesis veltī pazudušo atgūšanai, lai tos pārvestu Tēva mājās! Nav iespējama vēl lielāka mīlestība un vēl dārgāks upuris: neizmērojamais atalgojums, ko saņem taisnības darītāji, Debesu laime, eņģeļu sabiedrība, Dieva un Viņa Dēla sadraudzība un mīlestība, visu mūsu spēju izkopšana un pavairošana cauri visiem mūžības laikmetiem — vai tas viss nav kā varens pamudinājums un iedrošinājums ar mīlošām sirdīm kalpot savam Radītājam un Glābējam?
Un uz otru pusi — brīdinot mūs no kalpošanas sātanam, Svētie Raksti norāda, ka Dievs neatstās grēku nesodītu, ka par rakstura pagrimumu nāks neizbēgama atmaksa un galīga bojāeja. [22]
Vai neņemsim vērā Dieva žēlastību? Ko gan vēl vairāk Kungs varētu darīt? Nostāsimies pareizās attiecībās ar Viņu, kas mūs mīlējis ar apbrīnojamu mīlestību! Izlietosim mums sagādātos līdzekļus, lai tiktu pārveidoti Viņa līdzībā un atjaunotu sadraudzību ar kalpojošajiem eņģeļiem, saskaņu un savienību ar Tēvu un Dēlu!