[23] Kā cilvēks var būt taisns Dieva priekšā? Kā grēcinieks var tikt attaisnots? Vienīgi Kristū mēs varam gūt saskaņu ar Dievu un svētumu. Bet kā nākt pie Kristus? Daudzi šodien jautā tāpat kā pūlis Vasarsvētku dienā, kad, pārliecināti par grēku, tie izsaucās: “Ko lai mēs darām?” Pēteris atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem.” (Apustuļu darbi 2:37) Drīz pēc tam viņš vēl paskaidroja: “Nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti.” (Apustuļu darbi 3:19)
Nožēla sevī ietver skumjas par grēku un novēršanos no tā. Mēs nekad neatteiksimies no grēka, ja nesaskatīsim tā ļaunumu; un kamēr sirdī nenovēršamies no tā, nenotiks nekāda īsta pārmaiņa dzīvē.
Ir daudzi, kas nesaprot nožēlas īsto būtību. Neskaitāmi cilvēki skumst, ka viņi ir grēkojuši, un pat ārēji labojas, baidoties, ka to noziegums pašiem nesīs ciešanas. Bet tā nav nožēla Bībeles izpratnē. Viņi drīzāk vaimanā par ciešanām, nevis par grēku. Tādas bēdas kādreiz pārdzīvoja Ēzavs, redzot, ka viņam uz visiem laikiem zudušas pirmdzimtības tiesības. Bileāms, izbijies no eņģeļa, kas ar izvilktu zobenu stāvēja viņam ceļā, atzina savu vainu, lai tikai nezaudētu dzīvību; bet šajā gadījumā nebija īstas grēku nožēlas, nekādas atteikšanās no sava nodoma, nekāda riebuma pret ļaunumu. [24] Jūda Iskariots, nodevis savu Kungu, izsaucās: “Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis.” (Mateja 27:4)
Apziņa par gaidāmo sodu un neizsakāmās bailes no tiesas piespieda viņa vainīgo dvēseli atzīties. Redzot grēka sekas, viņu piepildīja briesmīgas izbailes, bet viņa dvēselē nebija dziļu, sirdi plosošu skumju par to, ka tas nodevis nevainīgo Dieva Dēlu un aizliedzis Izraēla Svēto. Faraons, ciezdams zem Dieva pārmācības rīkstes, atzina savu grēku, lai izbēgtu no tālākā soda, bet, tiklīdz mocības beidzās, viņš turpināja izaicināt Debesis. Visi šie vīri žēlojās par grēka sekām, bet nenoskuma par pašu grēku.
Bet, sirdij pakļaujoties Dieva Gara iespaidam, tiks atdzīvināta sirdsapziņa un grēcinieks sāks saskatīt Dieva svētā likuma, Viņa valdības pamata Debesīs un virs zemes, dziļumu un svētumu. “Gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku” (Jāņa 1:9), iespīd visnoslēgtākajos dvēseles stūrīšos un atklāj visu, kas kādreiz bija apslēpts tumsā. Sirdī un prātā nostiprinās pārliecība par grēku. Grēcinieks atzīst Jehovas taisnību un sajūt, cik šausmīgi ar savu vainu un nešķīstību parādīties siržu Pārbaudītāja priekšā. Viņš redz Dieva mīlestību, svētuma skaistumu un prieku, ko dod sirds skaidrība: viņš ilgojas pēc šķīstuma un pēc savienības atjaunošanas ar Debesīm.
Dāvida nožēlas lūgšana atklāj, cik dziļas var būt skumjas par grēku. Viņa nožēla bija sirsnīga un patiesa. [25] Viņš nemaz necentās mazināt savu vainu; un viņa lūgšanu neizsauca vēlēšanās izvairīties no draudošā soda. Dāvids saprata, cik ārkārtīgi liels ir viņa pārkāpums, cik aptraipīta viņa dvēsele; viņš sajuta pretīgumu pret savu grēku. Viņš lūdza ne tikai piedošanu, bet arī skaidru sirdi. Viņš ilgojās pēc svēta prieka — saskaņas un savienības atjaunošanas ar Dievu. Viņa dvēseles valoda bija šāda:
“Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti!
Svētīgs tas cilvēks, kam tas Kungs nepielīdzina viņa vainu,
kura sirdī viltības nevaid!”
(Psalmi 32:1,2)
“Apžēlojies par mani, ak, Dievs, savā žēlastībā,
izdzēs manus pārkāpumus savā lielajā apžēlošanā!
Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus,
un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā!
Šķīsti mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts,
mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!
Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi,
un atjauno manī pastāvīgu garu!
Neraidi mani prom no sava vaiga
un neatņem no manis savu Svēto Garu!
Atdod man atkal atpakaļ savas pestīšanas prieku
un stiprini mani ar paklausības garu!
Glāb mani no asinsgrēka, ak, Dievs, Tu, mans Pestītājs,
lai mana mute gavilēdama daudzina Tavu taisnīgumu!”
(Psalmi 51:3-16)
Tādu nožēlu kā šī nav iespējams sasniegt mūsu pašu spēkiem; to iegūst vienīgi no Kristus, kas pacēlies debesīs un dod cilvēkiem dāvanas.[26]
Tieši šajā jautājumā daudzi maldās un tāpēc nesaņem palīdzību, kādu Kristus tiem vēlas dot. Viņi domā, ka nevar nākt pie Jēzus, pirms nav nožēlojuši grēkus, un ka nožēla ir tā, kas sagatavo ceļu viņu grēku piedošanai. Nožēla tiešām nāk pirms grēku piedošanas; jo tikai salauzta un sagrauzta sirds jutīs vajadzību pēc Pestītāja. Bet vai grēciniekam vispirms jāgaida uz nožēlu, lai viņš varētu nākt pie Kristus? Vai nožēlai jākļūst par šķērsli starp grēcinieku un Pestītāju?
Bībele nemāca, ka grēciniekam būtu jānožēlo grēki, pirms viņš var atsaukties Jēzus aicinājumam: “Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28) Uz īstu nožēlu vada vienīgi Kristus spēks. Pēteris to ļoti skaidri izteica savā vēstī izraēliešiem: “Dievs Viņu paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Izraēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas.” (Apustuļu darbi 5:31) Bez Kristus Gara, kas modina sirdsapziņu, mēs nespējam nožēlot grēkus, tāpat kā bez Kristus nevaram saņemt grēku piedošanu.
Kristus ir katra pareiza impulsa Avots. Viņš ir vienīgais, kas spēj radīt sirdī ienaidu pret grēku. Ilgas pēc patiesības un skaidrības, pārliecība par savu grēcīgumu liecina, ka mūsu sirdīs darbojas Viņa Gars.
Jēzus sacīja: “Kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.” (Jāņa 12:32) [27] Grēciniekam jāatklāj Kristus kā par pasaules grēkiem mirstošs Pestītājs; kad mēs ieraugām Dieva Jēru pie Golgātas krusta, mūsu prātiem sāk atvērties pestīšanas noslēpums, un Dieva laipnība mūs vada uz nožēlu. Mirstot Kristus atklāja neizprotamu mīlestību; un, grēciniekam šo mīlestību uzlūkojot, tā mīkstina viņa sirdi, ietekmē prātu un rada dvēselē nožēlu.
Ir taisnība, ka cilvēki reizēm kaunas par saviem grēcīgajiem ceļiem un atsakās no dažiem ļauniem ieradumiem, pirms tie apzinās, ka Kristus viņus velk pie sevis. Bet vienmēr, kad tie patiesi cenšas laboties, viņus vada Kristus spēks. Jau tad cilvēku dvēselē darbojas tiem vēl nezināma ietekme, modinot sirdsapziņu un labojot dzīvi. Un, kad Kristus viņu skatu piesaista krustam un tie atzīst, ka Jēzu tur pienaglojuši viņu grēki, tad uz sirdsapziņu sāk runāt arī bauslis. Viņiem atklājas pašu dzīves ļaunums un dziļi dvēselē iesakņojies grēks. Tad tie sāk kaut cik aptvert Kristus taisnību un izsaucas: “Kas gan ir grēks, ja grēka gūstekņu glābšana prasīja tādu upuri? Vai tiešām bija vajadzīga tik liela mīlestība, ciešanas, pazemošanās, lai mēs nepazustu, bet iemantotu mūžīgu dzīvi?”
Grēcinieks var pretoties dievišķai mīlestībai, var atraidīt spēku, kas velk pie Kristus; bet ja viņš nepretosies, tad Jēzus tuvums kļūs arvien jūtamāks un pestīšanas plāna izpratne viņu vadīs krusta pakājē nožēlot savus grēkus, kuru dēļ cietis Dieva mīļotais Dēls. [28]
Tas pats dievišķais prāts, kas iespaido dabas norises, runā arī uz cilvēku sirdīm un rada neizsakāmas ilgas pēc kaut kā, kā tiem vēl trūkst. Pasaules lietas viņus vairs nespēj apmierināt. Dieva Gars skubina meklēt to, kas vienīgi spēj dot mieru un atvieglojumu — Kristus žēlastību un svētu prieku. Mūsu Pestītājs vienmēr darbojas caur redzamiem un neredzamiem iespaidiem, vedot cilvēku prātus no neapmierinošajiem grēka priekiem uz bezgalīgajām svētībām, ko varētu iegūt kopā ar Viņu. Visām šīm dvēselēm, kas veltīgi mēģina remdēt slāpes pie šīs pasaules caurajām akām, ir adresēta dievišķā vēsts: “Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atklāsmes 22:17)
Ja tava sirds ilgojas pēc kaut kā labāka par to, ko var dot pasaule, tad atzīsti, ka šīs ilgas ir uz tevi runājošā Dieva balss. Lūdz, lai Viņš tev dāvina nožēlu, lai atklāj Kristu Viņa bezgalīgajā mīlestībā un pilnīgajā skaidrībā. Pestītāja dzīve bija vislabākais piemērs, kā ievērot Dieva likumu principus — mīlestību uz Dievu un cilvēkiem. Kristus dvēseles dzīvība bija labdarība un nesavtīga mīlestība. Uzlūkojot Viņu, gaismā, kas nāk no Pestītāja, mēs ieraugām paši savas sirds grēcīgumu.
Iespējams, mēs sev esam glaimojuši līdzīgi Nikodēmam, ka mūsu dzīve ir bijusi taisna un morālā stāja laba, un domājam, ka mums nav vajadzības pazemot sirdi Dieva priekšā līdzīgi parastam grēciniekam. Bet, kad gaisma no Kristus iespīdēs mūsu [29] dvēselēs, mēs ieraudzīsim savu grēcīgumu, savu motīvu savtīgumu un ienaidu pret Dievu, kas ir aptraipījis katru dzīves darbu. Tad atzīsim, ka mūsu pašu taisnība tiešām ir kā netīras skrandas un ka vienīgi Kristus asinis var nomazgāt grēka traipus un atjaunot mūsu sirdis Viņa līdzībā.
Viens dvēselē uzņemts Dieva godības stars kā Kristus skaidrības atspīdums ļoti sāpīgi uzrāda visu netīrību un katru traipu, pilnīgi atsedzot cilvēka rakstura kroplumu un trūkumus. Tad kļūst redzamas nesvētās vēlmes, sirds neuzticība un lūpu nešķīstība. Grēcinieks atklāj savu nodevīgo rīcību, atmetot Dieva baušļus, un viņa gars tiek salauzts Dieva meklējošā mīlestības gara iespaidā. Uzlūkojot Kristus skaidro, neaptraipīto raksturu, grēcinieks sāk ienīst pats sevi.
Kad pravietis Daniēls redzēja, kāda godība apņem pie viņa sūtīto Debesu vēstnesi, to pārņēma paša vājuma un nepilnības izjūta. Aprakstot šī brīnišķīgā skata iespaidu, viņš saka: “Man izzuda visi spēki, mans vaigs pazaudēja savu krāsu līdz nepazīšanai, un es kļuvu galīgi bezspēcīgs.” (Daniela 10:8) Tādā veidā skarta dvēsele ienīdīs savu savtību, sajutīs nepatiku pret patmīlību un Kristus taisnībā meklēs sirds skaidrību, kas atrodama saskaņā ar Dieva baušļiem un Kristus raksturu.
Pāvils saka, ka “taisnībā, ko bauslība paredz” - cik tālu tas attiecas uz redzamiem darbiem — viņš ir bijis “nevainojams” (Filipiešiem 3:6), bet, [30] sapratis baušļu garīgo raksturu, tas sevi atzina par grēcinieku. Spriežot pēc likuma burta, kā cilvēki to piemēro, viņš bija atturējies no grēka; bet ieskatījies svēto priekšrakstu dziļumos un ieraudzījis sevi Dieva skatījumā, viņš dziļi pazemojās un atzina savu vainu. Viņš saka: “Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es — nomiru.” (Romiešiem 7:9) Kad Pāvils saprata bauslības garīgo raksturu, grēks parādījās visā pretīgumā, un augstprātība pazuda.