[9] Par Dieva mīlestību liecina kā daba, tā atklāsme. Mūsu Tēvs Debesīs ir dzīvības, gudrības un prieka Avots. Uzlūko brīnišķīgo, skaisto dabu! Pārdomā, cik apbrīnojami tā kalpo nevien cilvēka, bet arī visu dzīvo radījumu vajadzībām un laimei! Saules gaisma un lietus, kas iepriecina zemi, pakalni, jūras un līdzenumi — viss mums stāsta par Radītāja mīlestību. Dievs ir tas, kas ik dienas apmierina visu savu radījumu vajadzības. Skaistos vārdos to izteica dziesminieks:
“Visas acis gaida uz Tevi,
un Tu viņiem dod viņu barību savā laikā;
Tu atver savu roku
un paēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu.”
(Psalmi 145:15,16)
Dievs cilvēku radīja pilnīgi svētu un laimīgu; un skaistajā zemē, kādu to radīja Kunga rokas, nebija nevienas iznīcības zīmes, ne lāsta ēnas. Tikai Dieva likuma — mīlestības likuma - pārkāpšana atnesa bēdas un nāvi. Tomēr pat ciešanās, ko rada grēks, ir atklājusies Dieva mīlestība. Stāv rakstīts, ka Dievs nolādēja zemi cilvēka dēļ. (l. Mozus. 3:17) Ērkšķi un dadži — grūtības un pārbaudījumi, kas cilvēka dzīvi dara smagu un rūpju pilnu — doti viņa labā. Tie ir daļa no Dieva plānā paredzētās nepieciešamās audzināšanas, lai viņu paceltu no grēka izraisītā sabrukuma un pagrimuma. [10] Pasaulē, lai gan tā kritusi grēkā, nevalda vienīgi bēdas un posts. Dabā atrodas arī cerības un mierinājuma vēstis. Uz dadžiem izplaukst ziedi, un ērkšķus sedz rozes.
“Dievs ir mīlestība” — rakstīts uz katra plaukstoša pumpura, uz katra dīgstoša zāles stiebra, jaukie putni, pieskandinādami gaisu ar savām līksmajām dziesmām, skaistumā tik pilnīgie, gleznainie ziedi, kas pa visu apkārtni izplata savu patīkamo smaržu, cēlie meža koki ar savu krāšņo, zaļo lapotni — viss stāsta par mūsu Dieva maigo, tēvišķo gādību un Viņa vēlēšanos aplaimot savus bērnus.
Dieva Vārds atklāj Viņa raksturu. Viņš pats ir apliecinājis mums savu bezgalīgo mīlestību un līdzjūtību. Kad Mozus lūdza: “Rādi man, lūdzams, savu godību!”, Kungs atbildēja: “Es likšu tev iet garām visai savai godībai.” (2.Mozus 33:18,19) Tā ir Viņa godība. Kungs gāja garām Mozum un sacīja: “Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus.” (2.Mozus 34:6,7) Viņš ir “lēnprātīgs un bagāts žēlastībā”, jo Viņam “patīk žēlastība”. (Mihas 7:18)
Dievs mūsu sirdis saistījis pie sevis ar neskaitāmiem mīlestības pierādījumiem Debesīs un virs zemes. Viņš ir centies atklāt sevi dabas norisēs un visdziļākajās un maigākajās saitēs, kādas vien pazīst šīs zemes cilvēku sirdis. Tomēr tas viss vēl tikai nepilnīgi atspoguļo Viņa mīlestību. Lai gan šie pierādījumi bija doti, visa labā ienaidnieks tā aptumšoja cilvēku prātus, ka tie Dievu uzlūkoja bailēs. Tie domāja, ka Viņš ir bargs un nepiedodošs. [11] Sātans ierosināja cilvēkus Dievu uzskatīt par būtni, kuras galvenā īpašība ir stingrs taisnīgums; par bargu tiesnesi, skarbu, prasošu aizdevēju. Viņš attēloja Radītāju kā tādu, kas modri vēro cilvēkus, lai ieraudzītu visus viņu maldus un kļūdas un tos sodītu. Bet Jēzus nāca dzīvot starp cilvēkiem, lai, atklājot pasaulei Dieva bezgalīgo mīlestību, atņemtu šo tumšo ēnu.
Dieva Dēls nāca no Debesīm, lai atklātu Tēvu. “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums To ir darījis zināmu.” (Jāņa 1:18) “Neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu, kā vien Dēls, un kam Dēls to grib darīt zināmu.” (Mateja 11:27) Kad viens no mācekļiem lūdza: “Rādi mums Tēvu,” Jēzus atbildēja: “Tik ilgi es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi mani sapratis, Filip? Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: Rādi mums Tēvu?” (Jāņa 14:8,9)
Izskaidrodams savu uzdevumu virs zemes, Jēzus sacīja: “Jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā.” (Lūkas 4:18) Tas bija Viņa darbs. Viņš gāja apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus sātana pārvarētos. Bija veseli ciemi, kur nevienā namā vairs nedzirdēja slimnieku vaidus, jo tur bija gājis Jēzus un visus slimos dziedinājis. Kristus darbs liecināja par Viņa dievišķo svaidījumu. Katrā Viņa dzīves darbībā atklājās mīlestība, žēlastība un iejūtība. Kristus sirds kvēloja maigā līdzjūtībā pret cilvēku bērniem. [12] Viņš pieņēma cilvēka dabu, lai saprastu un apmierinātu to vajadzības. Kristum nebaidījās tuvoties visnabadzīgākie un vienkāršākie ļaudis. Pat mazi bērni vēlējās būt pie Viņa. Tiem patika rāpties Viņam uz ceļiem un ieskatīties domīgajā, laipnajā un mīlestības pilnajā sejā.
Jēzus nenoklusēja nevienu patiesības vārdu, bet vienmēr izteica to ar mīlestību. Attiecībās ar ļaudīm Viņš bija visaugstākajā mērā smalkjūtīgs un parādīja gādīgu un laipnu uzmanību. Nekad viņš nebija nelaipns, nekad lieki neteica bargu vārdu, nekad nesagādāja nevajadzīgas sāpes jūtīgai dvēselei. Kristus nenosodīja cilvēcīgo vājumu. Viņš runāja patiesību, bet vienmēr mīlestībā. Liekulību, neticību un netaisnību Viņš neatstāja neatklātu; bet, izsakot dziļi skarošus rājienus, Viņa balsī bija jūtamas asaras. Kungs raudāja par Jeruzalemi, mīļoto pilsētu, kas atteicās pieņemt Viņu — Ceļu, Patiesību un Dzīvību. Jeruzalemes iedzīvotāji bija atraidījuši savu Pestītāju, bet Viņš tos uzlūkoja ar līdzcietīgu maigumu. Visā Viņa dzīvē atklājās pašaizliedzība un rūpes par citiem. Viņa acīs dārga bija katra dvēsele. Vienmēr izturēdamies ar dievišķu cieņu, Viņš tomēr vismaigākajā uzmanībā noliecās pār ikvienu Dieva ģimenes locekli. Visos cilvēkos Jēzus redzēja kritušas dvēseles, kuru glābšanu uzskatīja par savu uzdevumu.
Tāds ir Kristus raksturs, kā tas atklājās Viņa dzīvē. Tāds ir Dieva raksturs. No Tēva sirds plūst dievišķās žēlastības straumes, kas, atrodot savu piepildījumu Kristū, izlejas pār cilvēku bērniem. Jēzus, līdzjūtīgais, žēlojošais Pestītājs, bija Dievs, “skatīts miesā”.(l. Timotejam 3:16)
[13] Jēzus dzīvoja, cieta un mira tādēļ, lai mūs glābtu, Viņš kļuva “Sāpju Vīrs”, lai mēs varētu kļūt par mūžīga prieka līdzdalībniekiem. Dievs atļāva savam mīļotajam Dēlam, kurā iemiesota žēlastība un patiesība, nākt no neaprakstāmas godības uz grēka samaitātu un izpostītu pasauli, ko aptumšojusi nāves ēna un lāsts. Viņš atļāva Kristum atstāt savas mīlestības loku un eņģeļu pielūgsmi, lai ciestu kaunu, apvainojumus, pazemojumu, naidu un nāvi. “Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:5) Uzlūko Viņu tuksnesī, Ģetzemanes dārzā un pie krusta! Nevainīgais Dieva Dēls uzņēmās grēka nastu. Viņš, kas vienmēr bija viens ar Dievu, tagad savā dvēselē izjuta, cik briesmīgā stāvoklī atrodas cilvēks, kuru grēks ir šķīris no sava Radītāja. Tāpēc no Viņa lūpām izlauzās sāpju kliedziens: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” (Mateja 27:46) Grēka nasta, apziņa par tās drausmīgo smagumu, par grēka izraisīto dvēseles atšķirtību no Dieva salauza Dieva Dēla sirdi.
Bet šis lielais Upuris netika pienests, lai Tēva sirdī modinātu mīlestību pret cilvēku, lai Viņu darītu labprātīgu cilvēku glābt. Nē, nē! “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu.” (Jāņa 3:16) Tēvs mūs mīl ne lielā salīdzināšanas upura dēļ, bet ir sagādājis salīdzināšanu tāpēc, ka Viņš mūs mīl. Kristus kļuva par Vidutāju, lai Dievam būtu iespējams savu bezgalīgo mīlestību izliet pār pasauli. “Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar sevi.” (2.Korintiešiem 5:19) Dievs cieta kopā ar savu Dēlu. Dvēseles mokās Ģetzemanē, nāves cīņā Golgātā Bezgalīgās Mīlestības sirds samaksāja mūsu atpestīšanas cenu.
[14] Jēzus sacīja: “Tāpēc Tēvs mani mīl, ka Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu.” (Jāņa 10:17) Tas nozīmē: “Mans Tēvs tik ļoti jūs ir mīlējis, ka tagad, kad Es atdodu savu dzīvību jūsu atpestīšanai, Tēva mīlestība pret Mani kļuvusi vēl lielāka. Nododot savu dzīvību, uzņemoties jūsu parādus, jūsu pārkāpumus un tādā veidā kļūstot par jūsu Vietnieku un Galvotāju, Es savam Tēvam esmu kļuvis vēl mīļāks, jo, pateicoties Manam upurim, Dievs var palikt taisns un attaisnot to, kas Man tic.”
Mūs atpestīt varēja vienīgi Dieva Dēls, jo vienīgi Viņš, kas atradās pie Tēva krūts, spēja atklāt Dievu. Vienīgi Viņš, kas pazina Dieva mīlestības augstumu un dziļumu, spēja to skaidri atklāt citiem. Nekas mazāks par Kristus bezgalīgo upuri, ko Viņš pienesa kritušā cilvēka labā, nespēja izteikt Tēva mīlestību pret pazudušo cilvēci.
“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu.” Dievs deva Kristu, lai Viņš ne tikai dzīvotu cilvēku vidū, nestu to grēkus un mirtu kā Viņu upuris, bet Viņš Savu Dēlu dāvināja kritušai cilvēcei. Cilvēces interesēm un vajadzībām bija jākļūst par Kristus interesēm un vajadzībām. Viņu, kurš bija viens ar Dievu, ar cilvēku bērniem tagad vieno saites, kas netiks sarautas. Jēzus “nekaunas tos saukt par brāļiem”.(Ebrejiem 2:11) Viņš ir mūsu Upuris, mūsu Aizstāvis, mūsu Brālis un Tēva troņa priekšā stāv mūsu cilvēcīgā izskatā, uz mūžīgiem laikiem vienots ar saviem atpestītajiem ļaudīm. Un tas viss tāpēc, lai mūs paceltu no grēka posta un pagrimuma, lai cilvēks varētu atstarot Dieva mīlestību un ņemt dalību svētā priekā.
[15] Cenai, kas maksāta par mūsu atpestīšanu, Debesu Tēva bezgalīgajam upurim, nododot savu Dēlu nāvē mūsu vietā, vajadzētu sniegt augstāku izpratni par to, kas mēs varam kļūt caur Kristu. Kad inspirētais apustulis Jānis redzēja uz bojā ejošo cilvēci izlietās Tēva mīlestības augstumu, dziļumu un platumu, viņu pārņēma pielūgsme un godbijība; un, neatradis piemērotus vārdus šīs mīlestības lieluma un maiguma izteikšanai, viņš aicināja pasauli uzlūkot to: “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis , ka tiekam saukti Dieva bērni.” (1. Jāņa 3:1) Kādu vērtību tas piešķir cilvēkam! Pārkāpuma dēļ zemes iedzīvotāji bija nokļuvuši sātana pakļautībā. Ticībā Kristus salīdzinošam upurim Ādama pēcnācēji tagad var kļūt par Dieva bērniem. Pieņemot cilvēcīgo dabu, Kristus paaugstināja cilvēci. Kritušajiem cilvēkiem savienībā ar Kristu tiešām ir iespējams kļūt cienīgiem saukties par “Dieva bērniem”.
[16] Tādai mīlestībai nav līdzīgas. Debesu Ķēniņa bērni! Kāds dārgs apsolījums! Temats visdziļākajām pārdomām! Kāda Dieva nepārspējamā mīlestība pret pasauli, kas Viņu nemīlēja! Šī doma klusina dvēseli, pakļauj prātu Dieva gribai. Jo vairāk mēs iepazīstamies ar dievišķo raksturu krusta gaismā, jo spilgtāk saskatām žēlastību, maigu līdzjūtību un piedošanu, savienotu ar patiesīgumu un taisnīgumu, un vēl skaidrāk ieraugām neskaitāmos pierādījumus bezgalīgai mīlestībai un sirsnīgai līdzcietībai, kas pārspēj mātes dziļo pieķeršanos savam untumainajam bērnam.