[85] Daudz un dažādos veidos Dievs cenšas mūs iepazīstināt un vadīt sadraudzībā ar sevi. Uz mums nemitīgi runā daba. Atvērtu sirdi ietekmē Dieva mīlestība un godība, kas atklājas Viņa roku darbos. Uzmanīga auss var dzirdēt un saprast Dieva vēstis dabā. Zaļie lauki, staltie koki, pumpuri un ziedi, peldošie mākoņi, krītošās lietus lāses, burbuļojošais strauts un debesu krāšņums runā uz mūsu sirdīm, aicinot iepazīties ar visu lietu Radītāju.
Mūsu Pestītājs savas dārgās mācības saistīja ar dabu. Koki, putni, ziedi ielejās, pakalni, ezeri un krāšņās debesis līdz ar ikdienas dzīves notikumiem un vidi tika savienoti ar patiesības vārdiem, lai cilvēks, pat aizņemts savās darba dzīves rūpēs, bieži varētu atcerēties Viņa mācības.
Dievs vēlas, lai Viņa bērni augstu vērtētu Viņa darbus un priecātos par vienkāršo, kluso skaistumu, ar ko Kungs izrotājis mūsu mājas — Zemi. Viņš mīl skaistumu un pāri visam ārēji pievilcīgajam Viņš mīl rakstura cēlumu. Viņš vēlas, lai mēs izkoptu skaidrību un vienkāršību, kāda ir ziedu klusajā pievilcībā. [86]
Ja tikai mēs gribam klausīties, tad Dieva radītie darbi mums atklās dārgas mācības par paļāvību un uzticību. No zvaigznēm, kas laikmetu laikmetos nemanāmi iet savu noteikto ceļu Visuma telpā, līdz vissīkākajam atomam dabā — viss klausa Radītāja gribai. Un Dievs par to rūpējas un uztur visu, ko Viņš ir radījis. Viņš, kurš vada neskaitāmo pasauļu gaitu Visumā, tajā pašā laikā rūpējas par pelēko zvirbulīti, kas bez bailēm skandina savu vienkāršo dziesmiņu. Kad cilvēki iziet savā ikdienas darbā, kad tie lūdz, kad tie vakaros apgulstas un rītos ceļas, kad bagātais dzīro savā pilī vai nabagais sapulcina bērnus pie trūcīga galda, par ikvienu maigā gādībā ir nomodā Debesu Tēvs. Nenorit neviena asara, ko Dievs nepamanītu. Nav neviena smaida, ko Viņš neievērotu.
Ja tikai mēs tam pilnīgi ticētu, izzustu visas nevajadzīgās raizes. Mēs nejustos dzīvē tik bieži vīlušies kā tagad, jo it visu, kā lielo, tā mazo mēs nodotu Dieva rokās, jo Viņu nemulsina rūpju daudzums un nenomāc veicamā darba smagums. Tad mēs baudītu dvēseles mieru, ko daudzi šodien vairs nepazīst.
Priecājoties par zemes piemīlību, domā par nākamo pasauli, kas nekad nepazīs grēka un nāves bezcerību, kur radību nekad vairs neskars lāsta ēna. Stādies sev priekšā atpestīto tēviju un atceries, ka tā būs krāšņāka par visbrīnišķīgāko, ko spējam iedomāties. [87] Dažādajās Dieva atklāsmēs dabā mēs šodien redzam tikai ļoti vāju Viņa godības atspīdumu. Ir rakstīts: “Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl” (l. Korintiešiem 2:9).
Dzejniekam un dabas pētniekam ir daudz ko stāstīt par to, ko viņi redz, bet tieši kristietis spēj visaugstākajā mērā novērtēt un baudīt zemes skaistumu, jo tas pazīst sava Tēva roku darbu un ziedos, krūmos un kokos saskata Viņa mīlestību. Neviens, kas uz pakalniem un ielejām, upēm un jūrām neraugās kā uz Dieva mīlestības izpausmi pret cilvēku, nespēj pilnībā novērtēt to nozīmi.
Savās rūpēs Dievs runā uz mums, un Viņa Gars ietekmē mūsu sirdi. Apstākļos, kādos mēs dzīvojam, mūsu apkārtnē un ap mums notiekošajās pārmaiņās mēs ik dienas varam smelties dārgas mācības, ja tikai mūsu sirds ir atvērta tās saskatīt. Domājot par Dieva aizgādības darbu, dziesminieks izsaucas: “Zeme ir pilna Viņa žēlastības!” (Psalmi 33:5) “Kas ir gudrs, lai ņem to vērā un saprot tā Kunga žēlastības darbus.” (Psalmi 107: 43)
Dievs runā uz mums savā Vārdā. Tur skaidrās līnijās atklāts Viņa raksturs, Viņa attiecības ar cilvēkiem un lielais glābšanas darbs. Tur mūsu priekšā tiek atvērta sentēvu un praviešu, un citu senatnes svēto vīru dzīves vēsture. Tie bija cilvēki “mums līdzīgi”. (Jēkaba 5:17) Mēs redzam, kā viņi cīnījās mums līdzīgos drosmi atņemošos apstākļos, [88] kā viņi, tāpat kā mēs, klupa zem kārdināšanu smaguma un tomēr cēlās no jauna, un Dieva žēlastības spēkā uzvarēja. To redzēdami, mēs tiekam iedrošināti tiekties pēc taisnības. Lasot par viņu vērtīgajiem piedzīvojumiem, par gaismu, mīlestību un svētību, ko tie baudīja, un par saņemtās žēlastības spēkā paveikto darbu, gars, kas tos iedvesmoja, mūsu sirdīs iededz svētas dedzības liesmu un vēlēšanos raksturā līdzināties viņiem — līdzīgi tiem staigāt kopā ar Dievu.
Par Vecās Derības Rakstiem Jēzus sacīja — un cik daudz vairāk to var attiecināt uz Jauno Derību — “tie ir, kas dod liecību par Mani” (Jāņa 5:39) — Pestītāju, par To, kurā koncentrētas visas mūsu cerības uz mūžīgo dzīvi. Jā, visa Bībele runā par Kristu. No paša pirmā apraksta par radīšanu — jo “bez Viņa nekas nav radies, kas ir” (Jāņa 1:3) — līdz noslēdzošajam apsolījumam: “Redzi, Es nākšu drīz” (Atklāsmes 22:12), mēs lasām par Jēzus darbiem un ieklausāmies Viņa balsī. Ja tu vēlies iepazīties ar savu Glābēju, meklē Viņu Svētajos Rakstos!
Visu savu sirdi piepildi ar Dieva Vārdu. Tas ir dzīvais ūdens, kas dzesēs tavas dedzinošās slāpes. Tā ir dzīvā maize no Debesīm. Jēzus saka: “Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.” Un sacīto Viņš paskaidro: “Vārdi, ko es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa 6:53,63) Mūsu miesa veidojas no tā, ko mēs ēdam un dzeram; un tāpat kā laicīgajā pasaulē notiek arī garīgajā; mūsu kristīgajai dzīvei toni un spēku piešķir temati, kurus pārdomājam. [89]
Pestīšana ir viens no jautājumiem, ar kuru iepazīties vēlas arī eņģeļi; un tā būs atpestīto zinātnes un dziesmu pamats visos nebeidzamās mūžības laikmetos. Vai šīs patiesības nav cienīgas, lai tās rūpīgi pārdomātu un pētītu jau tagad? Jēzus bezgalīgā žēlastība un mīlestība, un mūsu labā pienestais upuris prasa visnopietnāko un svinīgāko apceri. Mums vajadzētu pievērsties mīļā Glābēja un Vidutāja raksturam. Mums vajadzētu pārdomāt Kristus misiju, kuš nāca glābt savus ļaudis no viņu grēkiem. Apcerot Debesu tematus, pieaugs mūsu ticība un mīlestība, un mūsu lūgšanas kļūs Dievam arvien pieņemamākas, jo tās būs arvien vairāk savienotas ar ticību un mīlestību. Tās būs saprātīgas un dedzīgas. Nesatricināma būs mūs uzticēšanās Jēzum un ik dienas gūtajos piedzīvojumos mēs arvien no jauna pārliecināsimies, ka Viņam ir spēks pilnīgi izglābt visus, kas caur Viņu nāk pie Dieva.
Pārdomājot Pestītāja raksturu, mēs ilgosimies pēc pilnīgas pārvēršanas un atjaunošanas, lai skaidrībā būtu līdzīgi Viņam. Dvēsele alks un slāps pēc līdzības ar Viņu, ko mēs pielūdzam. Jo vairāk mūsu domas kavēsies pie Kristus, jo vairāk par Viņu stāstīsim citiem, atklājot Viņu pasaulei.
Bībele nav uzrakstīta vienīgi zinātniekiem; gluži pretēji, tā domāta vienkāršiem ļaudīm. Glābšanas lielās patiesības ir tik gaišas kā saulaina diena, un neviens nenomaldīsies un nepazaudēs ceļu, izņemot tos, kas skaidri atklātā Dieva prāta vietā sekos saviem uzskatiem. [90]
Mums nevajadzētu pieņemt neviena cilvēka liecību par to, ko māca Raksti, bet Dieva Vārds ir jāpēta pašiem. Ja mēs savā vietā atļaujam domāt citiem, tad mūsu enerģija apsīks un spējas samazināsies. Cēli prāta spēki, ja tos nevingrinās, aplūkojot šos vislielākās koncentrēšanās cienīgos tematus, var tā panīkt, ka pazūd izpratne par Dieva Vārda dziļo nozīmi. Prāts padziļināsies, ja to nodarbinās, izsekojot Bībeles tematu savstarpējām attiecībām, salīdzinot rakstu vietu ar rakstu vietu un garīgās lietas ar garīgajām.
Nekas nevar vairāk stiprināt mūsu uztveri kā Rakstu pētīšana. Neviena cita grāmata tā nespēj pacelt domas un pavairot spējas kā Bībeles plašās patiesības. Ja Dieva Vārds būtu pētīts, kā to vajadzētu darīt, tad cilvēkiem šodien būtu tāds prāta plašums, tāds rakstura cēlums un tāda mērķtiecība, kādu šajos laikos reti var sasniegt.
Bet no steidzīgas Rakstu lasīšanas var iegūt pavisam maz labuma. Cilvēks var pāršķirstīt visu Bībeli un tomēr neieraudzīt tās skaistumu un nesaprast tās dziļo un apslēpto nozīmi. Ja mēs pamatīgi iedziļināmies vienā fragmentā, līdz ir skaidrs tā saturs un saistība ar pestīšanas plānu, tad tam ir daudz lielāka vērtība nekā daudzu nodaļu izlasīšanai bez noteikta mērķa, neiegūstot nekādu labu mācību. Turi savu Bībeli pie sevis. Kad tev ir izdevība, lasi to; nostiprini tekstus atmiņā. Pat pa ielu ejot, tu vari atcerēties kādu pantu un, to pārdomājot, labāk iegaumēt.
Mēs nevaram iegūt gudrību bez nopietnas uzmanības [91] un bez lūgšanu pavadītiem mācību brīžiem. Dažas rakstu vietas tiešām ir pārāk skaidras, lai tās varētu pārprast, bet ir citas, kuru vērtība neatrodas virspusē un nav saredzama no pirmā acu uzmetiena. Rakstu vieta jāsalīdzina ar rakstu vietu. Ir vajadzīgi rūpīgi meklējumi un ar lūgšanām pavadītas pārdomas. Tāda pētīšana bagātīgi atmaksāsies. Kā kalnracis atklāj zemē dziļi gulošu dārgu metālu, tā tas, kurš kā apslēptu mantu meklējot, neatlaidīgi iedziļinās Dieva vārdā, atradīs visvērtīgākās patiesības, kuras nepamana paviršs lasītājs. Sirdī pārdomātie inspirētie Vārdi būs kā no dzīvības avota plūstošas straumes.
Bībeli nekad nevajadzētu pētīt bez lūgšanas. Pirms atveram tās lappuses, mums vajadzētu lūgt, lai Svētais Gars to apgaismo, un gaisma tiks dota. Kad Nātānaēls nāca pie Jēzus, Pestītājs izsaucās: “Redzi, patiesi izraēlietis, kurā nav viltības!” Nātānaēls vaicāja: “Kā tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja: “Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju.” (Jāņa 1:47,48) Un Jēzus redzēs arī mūs vientuļajās lūgšanu vietās, ja mēs meklēsim Viņu, lai iegūtu atziņu par to, kas ir patiesība. Eņģeļi no gaismas pasaules būs ar tiem, kas sirds pazemībā meklēs dievišķo vadību.
Svētais Gars paaugstina un pagodina Pestītāju. Tas ir Svētā Gara uzdevums atklāt Kristu, Viņa taisnības skaidrību un Jēzū pieejamo vareno pestīšanu. Kungs saka: “Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.” (Jāņa 16:14) Patiesības Gars ir [92] vienīgais dievišķās patiesības sekmīgais Skolotājs. Cik augstu gan Dievs vērtē cilvēkus, ja Viņš par tiem atdeva nāvē savu Dēlu un vēl iecēla savu Garu par cilvēku Skolotāju un pastāvīgu Vadītāju!