[93] Dievs runā uz mums ar dabas norisēm un atklāsmi, ar savu aizgādību un sava Gara iespaidu. Bet ar to vien nepietiek; arī mums sava sirds jāatklāj Viņam. Lai saņemtu garīgu dzīvību un spēku, mums nepieciešamas tiešas sarunas ar mūsu Debesu Tēvu. Mūsu prāts var tiekties pretī Viņam; mēs varam pārdomāt Viņa darbus, Viņa žēlastību un Viņa svētības; bet tā vēl nav satiksme ar Viņu šī vārda vispilnīgākajā izpratnē. Mums taču ir kaut kas, ko Dievam teikt par savu pašreizējo dzīvi.
Lūgšana ir sirds atvēršana Dievam kā Draugam. Tā ir nepieciešama ne tādēļ, lai Dievam darītu zināmu, kas mēs esam, bet gan tādēļ, lai Kungs mūs darītu spējīgus Viņu pieņemt. Lūgšana nenoved Dievu pie mums, bet mūs paceļ augšup pie Viņa.
Kad Jēzus dzīvoja virs zemes, Viņš mācīja saviem mācekļiem, kā lūgt. Viņš tiem deva padomu nolikt savas ikdienas vajadzības Dieva priekšā un visas savas rūpes mest uz Viņu. Jēzus apsolījums mācekļiem, ka viņu lūgumi tiks uzklausīti, attiecas arī uz mums šodien.
Jēzus, dzīvodams starp cilvēkiem, lūdza ļoti bieži. Mūsu Pestītājs uzņēmās mūsu vajadzības un nespēku un tāpēc kļuva par lūdzēju, meklējot no Tēva jaunus spēka krājumus, lai, tā apbruņojies, varētu izpildīt savu [94] pienākumu un izturēt pārbaudījumus. Viņš ir mūsu priekšzīme visās lietās. Viņš ir līdzīgs mums, “tāpat kārdināts visās lietās”, bet Viņa bezgrēcīgā daba nepatikā novērsās no ļaunā; Viņš grēka pasaulē izturēja cīņas un panesa dvēseles mokas. Jēzus cilvēcīgajai dabai lūgšana bija kā nepieciešamība un priekšrocība. Satiksmē ar Tēvu Viņš guva mierinājumu un prieku. Un, ja cilvēku Pestītājs, Dieva Dēls, sajuta vajadzību lūgt, tad cik daudz vairāk dedzīgas, pastāvīgas lūgšanas nepieciešamību vajadzētu izjust vājiem, grēcīgiem mirstīgajiem.
Mūsu Debesu Tēvs gaida, lai pār mums izlietu savas svētības pilnību. Mums ir iespēja neierobežoti dzert no bezgalīgās mīlestības avota. Cik savādi, ka mēs tomēr tik maz lūdzam! Dievs ir gatavs un labprātīgs uzklausīt sava visvienkāršākā bērna sirsnīgo lūgšanu, un tomēr no mūsu puses tik bieži redzama nevēlēšanās savas vajadzības uzticēt Viņam. Ko debesu eņģeļi var domāt par kārdināšanām pakļautiem nabaga bezpalīdzīgiem cilvēkiem, kas tik maz lūdz un kam ir tik maz ticības, lai gan Dieva bezgalīgās mīlestības sirds pēc tām ilgojas, vēloties dot vairāk, nekā tās spēj prasīt vai saprast? Eņģeļiem patīk zemoties Dieva priekšā; tie priecājas atrasties Viņa tuvumā. Satiksmi ar Dievu tie uzskata par savu visaugstāko prieku. Bet zemes bērni, kam vajadzīga tik liela palīdzība, kādu vienīgi Dievs var dot, šķiet, jūtas apmierināti, staigājot bez Viņa Gara gaismas, bez pastāvīgas Viņa klātbūtnes.
Tos, kas lūgšanu atstāj novārtā, ļaunais apņem ar tumsu. Ienaidnieka iečukstētās kārdināšanas vilina tos uz grēku. [95] Tas viss tikai tāpēc, ka viņi neizlieto iespējas, ko Kungs tiem sagādājis, dodams priekšrocību lūgt. Kāpēc gan Dieva dēli un meitas tik nelabprāt lūdz, ja lūgšana ir atslēga ticības rokās Debesu mantnīcas atvēršanai, kur glabājas Visvarenā neizmērojamās bagātības? Bez nepārtrauktas lūgšanas un dedzīgas modrības mums draud briesmas kļūt bezrūpīgiem un novirzīties no pareizā ceļa. Ienaidnieks nepārtraukti cenšas aizsprostot ceļu uz žēlastības krēslu, lai mēs sirsnīgā lūgšanā un ticībā neiegūtu žēlastību un spēku pretoties kārdināšanām.
Ir jāņem vērā zināmi nosacījumi, kurus ievērojot varam sagaidīt, ka Dievs uzklausīs un atbildēs uz mūsu lūgšanām. Viens no pirmajiem — mums jāizjūt sava vajadzība pēc Viņa palīdzības. Viņš ir solījis: “Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi.” (Jesajas 44:3) Tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, kas ilgojas pēc Dieva, var būt droši, ka tiks piepildīti. Sirdij jābūt atvērtai Svētā Gara ietekmei, jo citādi Dieva svētība nav iegūstama.
Mūsu lielā vajadzība pati par sevi ir pierādījums, ka mums nepieciešama palīdzība, un tā visdaiļrunīgāk aizlūdz par mums. Bet Kungs ir jāmeklē, lai Viņš mums varētu dot visu vajadzīgo. Viņš saka: “Lūdziet, tad jums taps dots.” Un “Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?” (Mateja 7:7; Romiešiem 8:32)
Ja mēs savā sirdī saskatām netaisnību, ja pieķeramies kādam zināmam grēkam, tad Kungs mūs nedzirdēs; [96] bet nožēlojošas, satriektas dvēseles lūgšana vienmēr tiek pieņemta. Kad visas zināmās netaisnības ir izlabotas, mēs drīkstam ticēt, ka Dievs atbildēs uz mūsu lūgšanām. Mūsu pašu nopelns nekad neizraisīs Dieva labvēlību; mūs var glābt tikai Jēzus pilnība, mūs var šķīstīt tikai Viņa asinis; tomēr arī mums ir darāms darbs — ir jāpakļaujas Jēzus pieņemšanas nosacījumiem.
Vēl cita uzvarošas lūgšanas sastāvdaļa ir ticība. “Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir, un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6) Jēzus saviem mācekļiem paskaidroja: “Visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticiet, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks.” (Marka 11:24) Vai mēs lūdzot atsaucamies uz Viņa Vārdu?
Šis apsolījums ir plašs, neierobežots, un tā Devējs — vienmēr uzticīgs. Ja mēs tūlīt nesaņemam tieši to, ko lūdzam, tad mums tomēr jātic, ka Kungs dzird un ka Viņš uz mūsu lūgšanu atbildēs. Mēs esam tik kļūdaini un tuvredzīgi, ka reizēm lūdzam lietas, kas mums nenestu svētību, un Debesu Tēvs mīlestībā atbild uz mūsu lūgšanām, dodot mums to, kas ir vislabākais, to, ko mēs paši vēlētos, ja ar dievišķi apgaismotu skatu spētu visu pareizi saskatīt. Kad mūsu lūgšanas šķiet neuzklausītas, mums jāturas pie apsolījuma, jo noteikti būs laiks, kad nāks atbilde, un mēs saņemsim visvairāk vajadzīgās svētības. Bet prasība, lai uz lūgšanu vienmēr atbildētu tieši tā, kā mēs vēlamies un mēs saņemtu tieši to, ko lūdzam, ir iedomība. [97] Dievs ir par gudru, lai kļūdītos, un pārāk labs, lai aizturētu kaut ko labu tiem, kas staigā taisnībā. Tāpēc nebīsties Viņam uzticēties pat tad, ja tu uz savām lūgšanām nesaņemtu tūlītēju atbildi. Paļaujies uz Viņa drošo apsolījumu: “Lūdziet, tad jums taps dots.” (Mateja 7:7)
Ja balstīsimies uz savām šaubām un bailēm vai mēģināsim atrisināt visu, ko bez ticības nevaram skaidri saprast, tad grūtības tikai pieaugs un padziļināsies. Bet, ja iesim pie Dieva, juzdamies bezpalīdzīgi un atkarīgi, kādi mēs tiešām esam, pazemīgā, paļāvīgā ticībā atklājot savu vajadzību Tam, kura gudrība ir bezgalīga, kas redz un pazīst savus radījumus un visu pārvalda pēc sava labā prāta, tad Viņš varēs un noteikti atbildēs uz mūsu saucieniem, liekot gaismai iespīdēt mūsu sirdīs. Sirsnīga lūgšana mūs savieno ar Bezgalīgā prātu. Var jau būt, ka tūlīt nav redzamu pierādījumu, ka Glābēja vaigs mīlestībā un līdzjūtībā ir pievērsies mums, tomēr tā tas ir. Mēs varam arī nejust Kristus pieskārienu, bet Viņa roka mīlestībā un līdzjūtīgā maigumā tomēr ir pār mums.
Kad mēs nākam lūgt no Dieva žēlastību un svētību, mūsu pašu sirdīs vajadzētu būt mīlestības un piedošanas garam. Kā gan varam lūgt: “Piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” (Mateja 6:12), un tomēr sevī turēt nepiedodošu garu? Ja sagaidām mūsu lūgšanu uzklausīšanu, tad mums tieši tāpat un tādā mērā, kādā ceram iegūt piedošanu, ir jāpiedod citiem.
Lai saņemtu to, ko lūdzam, vēl ir nepieciešama neatlaidība. [98] Ja vēlamies pieaugt ticībā un kļūt bagāti piedzīvojumos, tad mums jālūdz vienmēr. “Esiet... neatlaidīgi savās lūgšanās”, “pastāvīgi lūgšanās, esiet ar tām nomodā ar pateicību”.(Romiešiem 12:12; Kolosiešiem 4:2) Pēteris mudina ticīgos būt saprātīgiem “un skaidrā prātā, lai varētu Dievu lūgt”. (l. Pētera 4:8) Pāvils māca: “Jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.” (Filipiešiem 4:6) “Bet jūs, mīļotie,” saka Jūda, i (Jūdas 20:21) Nemitīga lūgšana ir nepārtraukta dvēseles savienība ar Dievu, kur dzīvība no Dieva ieplūst mūsu dzīvē un no mums pie Dieva atgriežas skaidrība un svētums.
Lūgšanās ir nepieciešama uzticība, un lai nekas tevi neaizkavē. Visiem spēkiem centies uzturēt pastāvīgus sakarus starp Jēzu un tavu dvēseli. Centies izmantot katru izdevību būt tur, kur parasti lūdz Dievu. Tie, kas patiesi meklē savienību ar Kungu, būs redzami lūgšanas sapulcēs, viņi uzticīgi izpildīs savus pienākumus un nopietni un dedzīgi satvers visas iespējamās priekšrocības. Tie izlietos katru izdevību nostāties tur, kur var uzņemt gaismas starus no Debesīm.
Mums vajadzētu lūgt ģimenes lokā, bet pāri visam mēs nedrīkstam aizmirst lūgšanu vienatnē, jo tā ir dvēseles dzīvība. Ja tādu lūgšanu atstāj novārtā, dvēselei nav iespējams uzplaukt. Ar ģimenes vai kopīgajām lūgšanām vien nepietiek. Lai dvēsele vienatnē tiek atvērta Dieva pārbaudošajam skatienam. Šāda lūgšana jādzird vienīgi Dievam, kas lūgšanas uzklausa. Nevienai ziņkārīgai ausij nav jāuztver personīgā lūgšanā atklātās nastas. Lūgšanā vienatnē dvēsele būs brīva no ārējas ietekmes, brīva no satraukuma. [99] Mierīgi, tomēr dedzīgi tā tieksies pēc Dieva, un no Tā, kas redz slepenībā, kas labprāt uzklausa sirds saukšanu, uz lūdzēju izstaros jauka, pastāvīga ietekme. Mierīgā, vienkāršā ticībā dvēsele varēs uzturēt savienību ar Dievu un sakrāt ap sevi dievišķās gaismas starus, kas dos spēku un izturību cīņā pret sātanu. Dievs ir mūsu patvērums un stiprums.
Lūdz savā mājvietā, un, kad tu izej ikdienas darbā, lai tava sirds bieži paceļas pretī Dievam. Tā ar Dievu staigāja Ēnohs. Šīs klusās lūgšanas kā dārgs vīraks uzkāpj žēlastības troņa priekšā. Sātans nevar uzvarēt to, kura sirds tādā veidā paliek pie Dieva.
Nav ne laika, ne vietas, kur būtu nepiemēroti lūgt. Nekas mūs nevar aizkavēt pacelt savas sirdis nopietnā lūgšanā. Ielas drūzmā, darba pienākumos mēs varam griezties ar lūgumu pie Debesu Tēva un izlūgties dievišķu vadību, kā to darīja Nehemija, kad viņš izteica savu vajadzību ķēniņam Artakserksam. Sarunai ar Dievu mēs varam atrast vietu visur, kur vien nonākam. Mums vajadzētu pastāvīgi turēt atvērtas sirds durvis un aicināt Jēzu, lai Viņš ienāk un paliek dvēselē kā Debesu Viesis.