[77] Dievs ir Visuma dzīvības, gaismas un prieka Avots. Līdzīgi gaismas stariem, kas nāk no saules, līdzīgi ūdens straumēm, kas plūst no dzīvinoša avota, no Viņa saņem svētību visi radījumi. Un kur vien Dieva dzīvība mājos cilvēku sirdīs, tā mīlestībā un svētībā plūdīs uz citiem.
Mūsu Pestītājam bija prieks pacelt un glābt kritušos cilvēkus. Tādēļ Viņš nežēloja savu dzīvību, bet, nedomādams par kaunu un izsmieklu, gāja uz krustu. Arī eņģeļi vienmēr strādā, lai nestu laimi citiem. Tas ir viņu prieks. Palīdzības sniegšanu cilvēkiem, kas ir visādā ziņā sliktāki raksturā un ieņem zemāku sabiedrisko stāvokli, savtīgas sirdis uzskatītu par pazemojošu kalpošanu, bet tieši to dara bezgrēcīgie eņģeļi. Kristus pašuzupurīgās mīlestības gars ir gars, kas piepilda Debesis, un tas ir pamats tur valdošajai svētlaimei. Šāds gars būs Kristus sekotājiem, un tas noteikti atklāsies viņu darbos.
Ja sirdī ir Kristus mīlestība, tad to, tāpat kā jauku smaržu, nevar apslēpt. Tās svēto iespaidu sajutīs visi, ar ko vien mēs saskarsimies. Kristus gars sirdī ir līdzīgs avotam tuksnesī, kas plūst, lai atspirdzinātu visus, un cilvēkos, kas jau tuvu bojāejai, šis avots rada vēlēšanos dzert dzīvības ūdeni.
[78] Mīlestība uz Jēzu atklāsies ilgās strādāt, kā Viņš strādāja, lai paceltu un darītu cilvēci laimīgu. Tā izraisīs mīlestību, maigumu un līdzjūtību pret visiem radījumiem, par ko rūpējas mūsu Debesu Tēvs.
Pestītāja dzīve virs zemes nebija viegla, ne arī veltīta sev, bet Viņš neatlaidīgi, dedzīgi un nenogurstoši pūlējās pazudušās cilvēces glābšanā. No silītes līdz Golgātai Viņš gāja pašaizliedzības ceļu un necentās atbrīvoties no grūtiem uzdevumiem, nogurdinošiem ceļojumiem, rūpēm un darba. Viņš sacīja: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mateja 20:28) Tas bija Viņa dzīves lielais mērķis. Viss cits bija mazāk svarīgs. Kristus ēdiens un dzēriens bija darīt Dieva prātu un pabeigt Viņa darbu. Paša “es” un savtībai Viņa darbā nebija vietas.
Tāpat tie, kas ir Kristus žēlastības līdzdalībnieki, būs gatavi pienest jebkuru upuri, lai citi, par kuriem Viņš nomira, arī varētu saņemt Debesu dāvanu. Tā kā viņi dzīvo pasaulē, tie darīs visu iespējamo, lai tā kļūtu labāka. Šis gars noteikti parādīsies ikkatrā patiesi atgrieztā dvēselē. Neviens vēl nav nonācis pie Kristus, ja viņa sirdī nav dzimusi vēlēšanās stāstīt citiem, kādu dārgu Draugu viņš ir atradis Jēzū; glābjošā un svētojošā patiesība nevar palikt ieslēgta viņa sirdī. Ja mēs esam ietērpti Kristus taisnībā un pildīti ar prieku, ko rada Viņa Gars mūsos, tad nespēsim klusēt. Ja mēs esam baudījuši un redzējuši, cik Kungs ir labs, tad mums būs ko stāstīt. [79] Līdzīgi Filipam, kad tas atrada Pestītāju, mēs aicināsim citus pie Viņa. Mēs centīsimies tiem parādīt Kristus pievilcību un atklāt nākošās pasaules vēl neredzamās vērtības. Radīsies dedzīga vēlēšanās iet to ceļu, kuru gājis Jēzus. Mēs ļoti ilgosimies, lai ap mums esošie redzētu Dieva Jēru, “kas nes pasaules grēkus”.
Un cenšanās darīt laimīgus citus, atnesīs svētības mums pašiem. Tieši tāds arī bija Dieva nodoms, dodot mums iespēju piedalīties pestīšanas plāna piepildīšanā. Viņš cilvēkiem ir dāvinājis priekštiesību kļūt par dievišķās dabas līdzdalībniekiem un savukārt izplatīt svētības saviem līdzcilvēkiem. Tas ir augstākais gods, lielākais prieks, ko Dievs vispār spēj piešķirt cilvēkiem. Tie, kas tādā veidā kļūst līdzdalībnieki mīlestības darbos, atrodas vistuvāk savam Radītājam.
Dievs Evaņģēlija vēsti un visu mīlestības kalpošanas darbu varēja uzticēt debesu eņģeļiem. Viņš sava mērķa sasniegšanai varēja izlietot vēl citus līdzekļus. Bet savā bezgalīgajā mīlestībā Viņš izvēlējās mūs par saviem, Kristus un eņģeļu līdzstrādniekiem, lai mums būtu dalība svētībās, priekā un garīgajā augšupejā, ko dod šāda nesavtīga kalpošana.
Pilnīgā harmonijā ar Kristu mēs sākam dzīvot tad, kad izprotam Viņa lielās ciešanas mūsu glābšanas labad. Katra uzupurēšanās citu labā stiprina labdarības garu devēja sirdī, to ciešāk vienojot ar pasaules Pestītāju, kurš, “bagāts būdams, ir kļuvis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību”. (2. Kor. 8:9) [80] Un vienīgi tādā veidā, piepildot dievišķo cilvēka radīšanas mērķi, dzīve var kļūt mums par svētību.
Ja tu sāksi strādāt tā, kā Kristus to paredzējis saviem mācekļiem, lai mantotu dvēseles Viņam, tad izjutīsi, ka tev nepieciešami dziļāki piedzīvojumi un lielāka atziņa dievišķās lietās, un tu alksi un slāpsi pēc taisnības. Tu pazemīgi un neatlaidīgi lūgsi Dievu, un tava ticība tiks stiprināta, tava dvēsele arvien vairāk dzers no pestīšanas avota. Pretestība un pārbaudījumi tevi pamudinās griezties pie Bībeles un lūgt. Tu pieaugsi Kristus žēlastībā un atzīšanā un iegūsi bagātu pieredzi.
Pašaizliedzīgi strādājot citu labā, veidojas dziļš, noturīgs un piemīlībā Kristum līdzīgs raksturs. Centieni kļūst cēlāki. Kūtrumam vai patmīlībai vairs nav vietas. Tie, kas tādā veidā vingrināsies kristīgos tikumos, pieaugs un kļūs stipri Dieva darbā. Viņiem būs skaidra, garīga uztvere, nesatricināma, augoša ticība un pieaugošs spēks lūgšanās. Dieva Gars, darbojoties pie viņu gara, kā atbildi dievišķajam pieskārienam dvēselē pamodinās svētu saskaņu. Kas tā nodevušies pašaizliedzīgam darbam citu labā, tie izvēlējušies ceļu savai pestīšanai.
Vienīgais veids, kā pieaugt žēlastībā, ir nesavtīgi un tieši darīt to darbu, ko Kristus mums pavēlējis — cik vien iespējams, palīdzot un aplaimojot tos, kam mūsu palīdzība nepieciešama. Spēks rodas strādājot: [81] darbība ir dzīvības pirmais nosacījums. Tie, kas cenšas saglabāt kristīgu dzīvi, tikai patērējot žēlastības pasniegtās svētības, bet, neko nedarot Kristus labā, patiesībā cenšas dzīvot tikai, lai ēstu. Kā garīgajā, tā fiziskajā pasaulē tā rezultāts vienmēr būs deģenerācija un pagrimums. Cilvēkam, kas atsacītos nodarbināt savus locekļus, drīz vien vairs nebūtu nekāda spēka tos lietot. Tāpat kristietis, kurš negrib izlietot Dieva dāvinātos spēkus, ne tikai nepieaugs Kristū, bet zaudēs arī to spēku, kas viņam jau bija.
Kristus draudze ir Dieva nozīmētais līdzeklis cilvēku glābšanai. Tās misija ir nest pasaulei Evaņģēliju. Šis pienākums gulstas uz visiem kristiešiem. Katram atbilstoši savām spējām un izdevībām jāpilda Pestītāja uzdevums. Mums atklātā Kristus mīlestība dara mūs par parādniekiem visiem, kas Viņu nepazīst. Dievs ir devis gaismu ne tikai mums pašiem, bet lai tās stari kristu arī uz citiem.
Ja Kristus sekotāji būtu modri šajā pienākumā, tad pagānu zemēs, kur tagad ir tikai viens vēstnesis, Evaņģēliju sludinātu tūkstoši. Un visi, kas nevarētu personīgi iesaistīties darbā, to atbalstītu ar saviem līdzekļiem, līdzjūtību un lūgšanām. Tad arī kristīgajās zemēs daudz dedzīgāk strādātu dvēseļu labā.
Mums nav jāiet uz pagānu zemēm, nav pat jāatstāj ģimenes šaurais loks, ja tur mūs saista pienākums strādāt Kristum. Mēs to varam darīt ģimenē, draudzē, draugu un paziņu vidū un pie tiem, ar kuriem mūs saista darbs. [82]
Mūsu Pestītāja zemes dzīves lielākā daļa pagāja, pacietīgi strādājot namdara darbnīcā Nācaretē. Kad Dzīvības Kungs, neatzīts un negodāts, gāja kopā ar zemniekiem un strādniekiem, viņu pavadīja kalpojošie eņģeļi. Viņš savu misiju izpildīja vienlīdz uzticīgi, gan strādādams vienkāršo amatu, gan dziedinādams slimos vai iedams pa Galilejas jūras trakojošajiem viļņiem. Tā pildot visvienkāršākos pienākumus un atrodoties visnecilākajos dzīves apstākļos, mēs varam staigāt un strādāt ar Jēzu.
Apustulis saka: “Katrs, brāļi, lai paliek tai stāvoklī Dieva priekšā, kurā tas aicināts.” (l. Korintiešiem 7:24) Veikalnieks var kārtot savus darījumus tā, ka viņa uzticība pagodina Meistaru. Ja viņš ir īsts Kristus sekotājs, tad savu reliģiju tas ienesīs visā savā darbībā un atklās cilvēkiem Kristus garu. Vienkāršs strādnieks var būt čakls un uzticīgs tās Būtnes pārstāvis, kas starp Galilejas pakalniem staigāja savās vienkāršajās dzīves gaitās. Ikvienam, kas saucas Kristus vārdā, vajadzētu strādāt tā, lai citi, redzot viņa labos darbus, tiktu ierosināti pagodināt savu Radītāju un Glābēju.
Daudzi savus talantus nav nodevuši kalpošanā Kristum, aizbildinoties, ka citiem ir lielākas spējas un priekšrocības. Ir valdījis uzskats, ka tikai sevišķi apdāvinātajiem jāvelta savi spēki kalpošanai Dievam. Daudzi domā, ka talanti ir piešķirti tikai sevišķi izredzētai šķirai, izslēdzot citus, kas tādā gadījumā, protams, nav aicināti ne strādāt, ne saņemt algu. [83] Bet līdzībā tā nav teikts. Kad nama kungs ataicināja savus kalpus, viņš katram deva savu darbu.
Ar mīlošu garu mēs dzīves vienkāršākos pienākumus varam veikt “kā savam Kungam”. (Kolosiešiem 3:23) Ja sirdī ir Dieva mīlestība, tā būs redzama arī dzīvē. Mūs apņems Kristus saldā smarža, un mūsu iespaids uzmundrinās un svētīs apkārtējos ļaudis.
Pirms tu ej strādāt Dievam, tev nav jāgaida lielas izdevības vai neparastas spējas. Tev nav jārūpējas par to, ko pasaule par tevi domās. Ja tava ikdienas dzīve apliecina tavas ticības skaidrību un patiesīgumu, un citi ir pārliecināti, ka tu vēlies tiem palīdzēt, tad tavas pūles nebūs veltīgas.
Visvienkāršākie un pazemīgākie Jēzus mācekļi var būt par svētību citiem. Viņiem pašiem nedomājot, ka dara kaut ko sevišķi labu, to neapzinātā ietekme izraisīs svētību viļņus, kas paplašināsies un padziļināsies, bet svētīgos rezultātus tie ieraudzīs tikai galīgā atalgojuma dienā. Savu darbu viņi nevērtēs augstu. No tiem arī netiek prasīts, lai viņi nogurdinātu sevi ar rūpēm par panākumiem. Tiem mierīgi jāiet uz priekšu, uzticīgi darot darbu, kuru uzticējusi Dieva aizgādība, tad viņu dzīve nebūs veltīga. Viņu pašu dvēseles kļūs arvien vairāk un vairāk līdzīgas Kristum. Būdami Dieva līdzstrādnieki šajā dzīvē, tie kļūs derīgi augstākam darbam un neaizēnotam priekam nākošajā dzīvē. [84]