Pat mīļotais māceklis Jānis, kas vispilnīgāk atstaroja Pestītāja līdzību, pēc dabas nebija ar piemīlīgu raksturu. Viņš bija ne tikai pašapzinīgs un godkārīgs, bet arī nesavaldīgs un viegli aizvainojams. Bet, atklājoties dievišķās Būtnes raksturam, viņš saskatīja savus trūkumus, un šī atziņa darīja viņu pazemīgu. Spēks un pacietība, varenība un maigums, cieņa un lēnprātība, ko viņš bija redzējis Dieva Dēla ikdienas dzīvē, mācekļa dvēseli pildīja ar apbrīnu un mīlestību. Dienu no dienas viņa sirdi pievilka Kristus, līdz mīlestībā uz Kungu viņš no redzesloka pazaudēja savu “es”. Viņa viegli aizvainojamais, godkārais raksturs padevās Kristus pārveidojošajam spēkam. Sirdi skāra Svētā Gara atjaunojošā ietekme. Kristus mīlestība pārvērta raksturu. Varam būt droši, ka savienība ar Jēzu to visu dod arī šodien. Ja Kristus mājo sirdī, tad tiek pārveidots viss cilvēks. Kristus Gars un Viņa mīlestība mīkstina sirdi, klusina dvēseli un paceļ domas un ilgas pretim Dievam un Debesīm.
Kad Kristus atgriezās Debesīs, Viņa sekotājos joprojām palika Kunga klātbūtnes izjūta. Tā bija personīga klātbūtne, pilna mīlestības un gaismas. [74] Pestītājs Jēzus, kas ar tiem bija staigājis, sarunājies un lūdzis, kas viņu sirdīm bija devis cerību un iepriecu, bija paņemts no tiem uz Debesīm ar miera vēsti uz lūpām, un, eņģeļu pulkam Viņu uzņemot, līdz klātesošo ausim nonāca vārdi: “Redzi, es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mateja 28:20). Viņš Debesīs atgriezās cilvēka veidā, un mācekļi zināja, ka arī Dieva troņa priekšā Viņš joprojām paliks to Draugs un Pestītājs; ka Viņa līdzjūtība nav mainījusies, ka Viņš joprojām ir vienots ar cietēju cilvēci. Jēzus Dieva priekšā pienesa savu dārgo asiņu nopelnu, rādot savas ievainotās rokas un kājas, atgādinot cenu, ko Viņš ir maksājis par atpestītajiem. Tie saprata, ka Viņš atgriezās Debesīs, lai sagatavotu tiem vietu, un ka Viņš nāks atkal un ņems tos pie sevis.
Sapulcējušies pēc Kunga aiziešanas uz Debesīm, viņi Jēzus vārdā dedzīgi pienesa savus lūgumus Tēvam. Svinīgā godbijībā tie zemojās lūgšanā, atkārtojot apsolījumu: “...ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsiet, ka jūsu prieks būs pilnīgs.” (Jāņa 16:23,24) Viņi savas ticības rokas cēla augstāk un augstāk ar varenu pamatojumu: “Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir arī augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv.” (Romiešiem 8:34) Un Vasarsvētki tiem atnesa Iepriecinātāja klātbūtni, par ko Kristus bija sacījis: “Viņš mājos jūsos.” [75] Vēl mācekļiem bija paskaidrots: “Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis, Es to sūtīšu pie jums.” (Jāņa 14:17; 16:7.) Turpmāk ar Svēto Garu Kristus pastāvīgi mājoja savu bērnu sirdīs. Tagad to savienība ar Viņu bija vēl ciešāka nekā tad, kad Jēzus bija pie tiem personīgi. Viņos mājojošā Kristus gaisma, mīlestība un spēks izstaroja no viņiem, tā ka cilvēki, tos redzēdami, “brīnījās un... uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu”. (Apustuļu darbi 4:13)
Viss, kas Kristus bija mācekļiem, Viņš vēlas būt saviem bērniem šodien; jo pēdējā lūgšanā, atrazdamies mazā mācekļu pulciņa vidū, Jēzus sacīja: “Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs” (Jāņa 17:20) .
Jēzus aizlūdza par mums, Viņš vēlējās, lai mēs būtu viens ar Viņu, kā Viņš ir viens ar Tēvu. Ak, kas tā par savienību! Pestītājs par sevi ir sacījis:
„Dēls no sevis neko nevar darīt.” „Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara savus darbus” (Jāņa 5:19; 14:10) . Tāpēc, ja Kristus mājo mūsu sirdīs, Viņš mums “dod gribu un veiksmi pēc labpatikas” (Filipiešiem 2:13) . Mēs strādāsim, kā Viņš strādāja; mūsos atklāsies tas pats gars. Un tā, mīlot Viņu un paliekot Viņā, mēs “visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus”. (Efeziešiem 4:15) [76]