[57] „Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)
Cilvēks varbūt nevar precīzi pateikt laiku un vietu, vai izsekot visai notikumu virknei atgriešanās procesā, bet tas nenozīmē, ka viņš nav atgriezts. Kristus sacīja Nikodēmam: “Vējš pūš, kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” (Jāņa 3:8) Dieva Gars savā darbā pie cilvēka sirds ir līdzīgs vējam, kas ir neredzams, bet kura ietekme skaidri redzama un jūtama. Šis atjaunojošais spēks, ko neviena cilvēka acs nespēj saskatīt, rada dvēselē jaunu dzīvību; tas rada jaunu būtni pēc Dieva līdzības. Lai gan Gara darbs ir kluss un nemanāms, tā ietekme ir acīm redzama. Ja sirds ir Dieva Gara atjaunota, par to liecinās dzīve. Lai gan mēs nespējam pārmainīt savu sirdi, ne arī paši radīt saskaņu ar Dievu, lai gan mums nemaz nevajag paļauties uz sevi vai saviem labajiem darbiem, tomēr tieši dzīve atklās, vai mūsos mājo Dieva žēlastība. Pārmaiņa būs redzama raksturā, ieradumos un visā rīcībā. Starp agrāko un tagadējo būs skaidra un neapstrīdama atšķirība. Raksturs [58] neatklājas gadījuma labos darbos, ne arī nejaušos ļaunos darbos, bet gan ikdienā lietotos vārdos un visā mūsu dzīves ievirzē.
Tiesa, uzvedības ārēja uzlabošana ir iespējama arī bez Kristus atjaunojošā spēka. Vēlēšanās gūt iespaidu un cieņu citu acīs var būt par iemeslu ārēji labi veidotai dzīvei. Pašcieņa var mūs atturēt no ļauna. Pat savtīga sirds var darīt cēlus darbus. Bet tādā gadījumā, kā varam izšķirt, kurā pusē atrodamies?
Kam pieder sirds? Kas saista mūsu domas? Par ko mums patīk sarunāties? Kam atvēlētas mūsu siltākās jūtas un mūsu labākie spēki? Ja esam Kristus pusē, tad mūsu domas ir pievērstas Viņam, mūsu vismīļākās domas — par Viņu. Viss, kas mums ir un kas mēs esam, veltīts Jēzum. Mēs ilgojamies būt Viņam līdzīgi, dzīvot Viņa Garā, darīt Viņa prātu un paklausīt Viņam visās lietās.
Tie, kas kļūst jauni radījumi Kristū Jēzū, nesīs augļus — “mīlestību, prieku, mieru, pacietību, laipnību, labprātību, uzticamību, lēnprātību, atturību.” (Galatiešiem 5:22) Tie vairs nepakļausies agrākajām iekārēm, bet ticībā Dieva Dēlam ies Viņa pēdās, atstarojot Viņa raksturu un šķīstot sevi kā Viņš ir šķīsts. To, ko kādreiz ienīda, tie tagad mīl, un ko kādreiz mīlēja — ienīst. Lepnais un pašapzinīgais kļūst lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Ārišķīgais un augstprātīgais kļūst vienkāršs un nopietns. Dzērājs kļūst atturīgs un netiklais šķīsts. Ir atstāti pasaules tukšie ieradumi un tās ceļi. Kristieši netieksies pēc ārējā greznuma, bet pēc [59] “apslēptā sirds cilvēka”, rakstura, “kas neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā.” (l. Pētera 3:3,4)
Nožēla nav patiesa, ja tā neizraisa pārmaiņu dzīvē. Ja grēcinieks izpilda solījumu, atdod nolaupīto, izsūdz savus grēkus un mīl Dievu un savus līdzcilvēkus, tad viņš var būt drošs, ka no nāves ir pārgājis dzīvībā.
Kad mēs kā maldīgas, grēcīgas būtnes nākam pie Kristus un kļūstam par Viņa piedodošās žēlastības dalībniekiem, tad sirdī izraisās mīlestība. Katra nasta kļūst viegla, jo Kristus uzliktais jūgs ir viegls. Pienākums kļūst patīkams, un upuris nes prieku. Taka, kas agrāk likās tumsā tīta, kļūst spoža no Taisnības Saules stariem.
Kristus rakstura piemīlība būs redzama Viņa sekotājos. Jēzum bija prieks darīt Dieva prātu. Mūsu Pestītāja dzīvē noteicošais spēks bija mīlestība uz Dievu un degsme Viņa pagodināšanā. Mīlestība izdaiļoja un darīja cildenu katru Viņa darbu. Mīlestība ir no Dieva. Nesvētota sirds to nespēj radīt. Tā ir atrodama tikai tādā sirdī, kur valda Jēzus. “Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.” (l. Jāņa 4:19) Dievišķās žēlastības atjaunotā sirdī mīlestība kļūst par virzošo spēku. Tā pārveido raksturu, vada impulsus, savalda kaislības, klusina ienaidu un dara jūtas cēlākas. Šī dvēselē koptā mīlestība dzīvi dara patīkamāku un izplata ap sevi svētījošu iespaidu.
Dieva bērniem, īpaši tiem, kas tikko uzticējušies Dieva žēlastībai, sevišķi jāsargās no divām maldībām. [60] Pirmā, jau pārrunāta, skatīšanas uz saviem darbiem, paļaušanās, ka paši spēj kaut ko darīt, lai nāktu saskaņā ar Dievu. Tas, kurš cenšas kļūt svēts, ar saviem spēkiem pūloties paklausīt baušļiem, mēģina neiespējamo. Viss, ko cilvēks var paveikt bez Kristus, ir savtības un grēka aptraipīts. Vienīgi Kristus žēlastība ticībā var darīt mūs svētus.
Pretēja, bet ne mazāk bīstama maldība ir uzskats, ka ticība Kristum atbrīvo cilvēkus no Dieva baušļu ievērošanas, un, tā kā mēs kļūstam par Kristus žēlastības līdzdalībniekiem vienīgi caur ticību, mūsu darbiem nav nekāda sakara ar atpestīšanu.
Tomēr ievēro, ka paklausība nav tikai ārēja piekāpšanās, bet gan mīlestības kalpošana. Dieva likums ir Dieva dabas izpausme; tas ir lielā mīlestības principa iemiesojums un tādā veidā ir Viņa valdības pamats Debesīs un virs zemes. Ja mūsu sirdis ir atjaunotas Dieva līdzībā, ja dvēselē ir iesakņota dievišķā mīlestība, vai tad Dieva likums netiks dzīvē izpildīts? Kad sirdī ir iedēstīts mīlestības princips, kad cilvēks ir atjaunots sava Radītāja līdzībā, tad ir piepildīts Jaunās Derības apsolījums: “Savus likumus Es došu viņu sirdīs un rakstīšu tos viņu prātā” (Ebrejiem 10:16). Ja baušļi ir rakstīti sirdī, vai tad tie neveidos dzīvi? Paklausība — mīlestības kalpošana un uzticība — ir droša mācekļa pazīme. Tā Svētajos Rakstos ir sacīts: “Šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus.” “Kas saka: es esmu viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības.” (l. Jāņa 5:3; 2:4) [61] Ticība neatbrīvo cilvēku no paklausības, bet ir vienīgā, kas dara mūs par Kristus žēlastības līdzdalībniekiem un līdz ar to arī spējīgus paklausīt.
Mēs pestīšanu nenopelnām ar savu paklausību, jo pestīšana ir brīva Dieva dāvana, ko saņemam ticībā. Bet paklausība ir ticības auglis. “Jūs zināt, ka Viņš ir atklājies, lai grēkus atņemtu, un grēku nav Viņā. Katrs, kas paliek Viņā, negrēko; katrs, kas grēko, nav viņu redzējis, nedz Viņu atzinis.” (l. Jāņa 3:5,6) Šī ir īstā mēraukla. Ja mēs paliekam Kristū, ja mūsos mīt Dieva mīlestība, tad mūsu jūtas, domas, mērķi un rīcība saskaņosies ar Dieva prātu, kas izteikts Viņa svētā likuma priekšrakstos. “Bērni, lai neviens jūs nemaldina: kas dara taisnību, ir taisns, tā ka Viņš ir taisns.” (l. Jāņa 3:7) Taisnība definēta ar Dieva svētā likuma standartu, kas izteikts Sinajā dotajos desmit baušļos.
Tā sauktā ticība Kristum, kas cilvēkus it kā atbrīvo no pienākuma paklausīt Dievam, nav ticība, bet vienkārši iedoma. “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā.” “ Tāpat ari ticība, ja tai nav darbu, tā ir pati par sevi nedzīva.” (Efeziešiem 2:8; Jēkaba 2:17) Jēzus pirms nākšanas uz šo zemi sacīja par sevi: “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdi.” (Psalmi 40:9) Un tieši pirms atgriešanās Debesīs Viņš paskaidroja: “ Es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.” (Jāņa 15:10) Raksti saka: “No tā mēs noprotam, ka esam viņu atzinuši, ja turam viņa baušļus... Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” (l. Jāņa 2:3,6) “Jo arī Kristus [62] ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām.” (l. Pētera 2:21)
Nosacījums mūžīgai dzīvei tagad ir tieši tāds pats, kāds tas bijis vienmēr — tieši tāds pats, kas bija Paradīzē pirms mūsu pirmo vecāku krišanas — pilnīga paklausība Dieva likumiem un pilnīga taisnība. Ja mūžīgo dzīvību varētu piešķirt ar kādiem vieglākiem nosacījumiem, tad būtu apdraudēta Visuma laime. Tad būtu atvērts ceļš, lai grēks ar visām sekojošajām ciešanām un postu kļūtu mūžīgs.
Pirms krišanas Ādamam bija iespējams, paklausot Dieva likumam, veidot taisnu raksturu. Bet viņš krita, un viņa grēka dēļ mūsu daba ir samaitāta un mēs paši nevaram kļūt taisni. Sava grēcīguma un nesvētuma dēļ mums nav iespējams pilnīgi paklausīt svētajam likumam. Mums pašiem nav nekādas taisnības, kas apmierinātu Dieva likuma prasības. Bet Kristus mums ir sagatavojis glābšanas ceļu. Viņš dzīvoja virs zemes, pakļauts pārbaudījumiem un kārdināšanām, ar kādām jāsastopas mums. Tomēr Viņa dzīve bija bez grēka. Jēzus mira par mums, un tagad Viņš piedāvājas atņemt mūsu grēkus un dot savu taisnību. Ja tu nododies Viņam un pieņem Viņu par savu Pestītāju, tad, lai arī cik grēcīga būtu bijusi tava dzīve, Viņa dēļ tu tiec uzskatīts par taisnu. Kristus raksturs stājas tava rakstura vietā, un Dievs tevi pieņem tādu, it kā tu nekad nebūtu grēkojis.
Vēl vairāk, Kristus pārmaina sirdi. Pateicoties ticībai, Viņš mājo tavā sirdī. Ticot un nepārtraukti pakļaujot savu gribu Viņam, tev jāsaglabā šī savienība ar Kristu; un tik ilgi, [63] kamēr tu to darīsi, Viņš dos tev gribu un veiksmi pēc labpatikas. Tad tu varēsi sacīt: “Cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Galatiešiem 2:20) Tā Jēzus paskaidroja saviem mācekļiem: “Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas, kas jūsos runā”. (Mateja 10:20) Kristum darbojoties tevī, tu parādīsi tādu pašu garu un darīsi tos pašus labos darbus — taisnības un paklausības darbus.
Mums pašiem nav nekā, ar ko varētu lielīties. Mums nav iemesla sevi paaugstināt. Mūsu vienīgais cerības pamats ir mums piedēvētā Kristus taisnība un tas, ko Viņa Gars paveic mūsos un caur mums.