[67] Sirds pārmaiņa, kuras rezultātā mēs kļūstam Dieva bērni, Bībelē tiek nosaukta par jaunpiedzimšanu. Vēl tā ir pielīdzināta zemkopja izsētās labās sēklas uzdīgšanai. Tātad tie, kas tikko atgriezušies pie Kristus, ir kā “patlaban piedzimuši bērni”, kam jāpieaug līdz pilnīgam vīra un sievas augumam Kristū Jēzū. (l. Pētera 2:2; Efeziešiem 4:15) Un, līdzīgi tīrumā izsētajai labajai sēklai, tiem jāizaug un jānes augļi. Jesaja saka, ka tie tiks saukti “par taisnības kokiem, kas Kungam dēstīti Viņam par godu”. (Jesajas 61:3) Tā no dabas ņemtie piemēri mums palīdz labāk saprast garīgās dzīves noslēpumainās patiesības.
Visa cilvēku gudrība un izveicība nespēj radīt dzīvību visniecīgākajā dabas priekšmetā. Vienīgi pateicoties dzīvībai, ko devis pats Dievs, var eksistēt kā augi, tā dzīvnieki. Tāpat arī garīgā atmoda cilvēku sirdīs tiek radīta vienīgi tās dzīvības spēkā, kas nāk no Dieva. “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes” (Jāņa 3:3), tad viņš nevar kļūt par līdzdalībnieku tai dzīvībai, kuru dot nāca Kristus.
Tāpat kā ar dzīvību, ir arī ar pieaugšanu. Tas ir Dievs, kas liek pumpuram uzplaukt un ziedam nest augļus. Viņa spēkā attīstās sēkla un dod “papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā”. (Marka 4:28) Un pravietis Hozeja saka par Izraēlu, ka “viņš ziedēs kā lilija.” “Viņi pārtiks no pašu audzētās labības, lai paši sacerotu kā labības ceri [68] un zaļotu kā vīna koks.” (Hozejas 14:6,8) Un Jēzus mums pavēl: “Ņemiet vērā lilijas...” (Lūkas 12:27) Stādi un puķes neaug, pateicoties savām rūpēm, raizēm vai piepūlei, bet gan uzņemot visu, ko Dievs ir sagādājis to dzīvības uzturēšanai. Bērni ar saviem spēkiem nespēj palielināt savu augumu, lai cik ļoti to vēlētos. Un arī tu esi tikpat nespējīgs ar savām rūpēm un pūlēm panākt garīgu izaugsmi. Stādi un bērni aug, uzņemot no savas apkārtnes visu, kas sekmē viņu dzīvību — gaisu, saules starus un barību. Ko šīs dabas dāvanas nozīmē augiem un dzīvniekiem, to Kristus nozīmē tiem, kas Viņam uzticas. Viņš ir to “mūžīgā gaisma”, “saule un vairogs”. (Jesajas 60:19; Psalmi 84:12) Viņš būs “Izraēlam kā rasa”. “Viņš nolaižas lejup kā lietus uz nopļautām pļavām”. (Hozejas 14:6; Psalmi 72:6) Viņš ir dzīvais ūdens, “Dieva maize..., kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību”. (Jāņa 6:33)
Ar nesalīdzināmo dāvanu — savu Dēlu — Dievs visu pasauli ir ietvēris žēlastības atmosfērā, kas ir tikpat reāla kā gaiss, kas apņem Zemi. Visi, kas izvēlas elpot šo dzīvību dodošo atmosfēru, dzīvos un uzaugs par pilnīgiem vīriem un sievām Kristū Jēzū.
Kā zieds pagriežas pret sauli, lai tās spožie stari varētu pilnveidot tā skaistumu un harmoniju, tā mums vajadzētu pievērsties Taisnības Saulei, lai saņemtu Debesu gaismu un mūsu raksturs attīstītos Kristus līdzībā.
Par to domāja Jēzus, sacīdams: “Palieciet Manī un Es — jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, [69] tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī... bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jāņa 15:4,5). Lai dzīvotu svētu dzīvi, tu esi tikpat atkarīgs no Kristus kā zars augšanā un auglīgumā no koka stumbra un saknes. Šķirtam no Viņa, tev nav dzīvības. Tev nav spēka pretoties kārdināšanām vai pieaugt žēlastībā un svētumā. Paliekot Viņā, tu vari augt un zelt. Saņemot dzīvību no Viņa, tu nenokaltīsi un nebūsi neauglīgs. Tu būsi līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm.
Daudzi domā, ka daļa no darba jāpaveic viņiem pašiem. Grēku piedošanā tie ir uzticējušies Kristum, bet pēc tam cenšas dzīvot pareizi paši ar savām pūlēm. Tomēr katrs šāds mēģinājums cietīs neveiksmi. Jēzus apliecina: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” Mūsu pieaugšana žēlastībā, mūsu prieks un derīgums — viss ir atkarīgs no savienības ar Kristu. Sadraudzībā ar Viņu ik dienas, ik stundu — paliekot Viņā — mums jāpieaug žēlastībā. Viņš ir ne tikai mūsu ticības Iesācējs, bet arī Pabeidzējs. Tas nozīmē, ka Kristus ir pirmais, pēdējais un vienmēr klātesošais. Viņam jābūt ar mums nevien mūsu ceļa iesākumā un noslēgumā, bet katrā solī. Dāvids saka: “Es to Kungu vienmēr turēšu acu priekšā; ja Viņš man ir pa labo roku, es nešaubīšos.” (Psalmi 16:8)
Tu jautāsi: “Kā es varu palikt Kristū?” — Tādā pat veidā, kā tu Viņu pieņēmi sākumā. “Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā!” “Taisnais no ticības dzīvos.” (Kolosiešiem 2:6, Ebrejiem 10:38) Tu nodevies Dievam, lai Viņam pilnīgi piederētu, lai Viņam kalpotu un paklausītu, un tu pieņēmi Kristu par savu Pestītāju. Tu pats nevarēji izpirkt savus grēkus, ne arī pārmainīt [70] savu sirdi, bet, nodevi sevi Dievam, ticēji, ka Viņš to visu tavā labā izdarīs Kristus dēļ. Ticībā tu kļuvi Kristus īpašums, un ticībā tev jāpieaug Viņā — dodot un ņemot. Tev jāatdod viss — tava sirds, tava griba, tava kalpošana — jānodod sevi Viņam, lai paklausītu visām Viņa prasībām; un tev jāņem viss — Kristus, visu svētību pilnība, lai Viņš mājotu tavā sirdi, lai būtu tavs stiprums, tava taisnība, tavs mūžīgais Palīgs, kas piešķir tev spēku paklausīt.
Nododies Dievam ik rītus, dari to par savu pirmo pienākumu. Lai tava lūgšana ir: “Pieņem mani, ak, Kungs, pilnīgi par savu īpašumu! Visus savus plānus es nolieku pie Tavām kājām. Izlieto mani šodien Tavā darbā. Paliec ar mani, un lai viss mans darbs tiek padarīts Tevī.” Tā vajadzētu darīt ik dienas. Katru rītu nododies Dievam priekšā stāvošai dienai! Atvēli Viņam visus savus plānus, lai tie Viņa gudrībā un aizgādībā tiktu piepildīti vai atmesti. Tā dienu no dienas tu varēsi atrasties Dieva rokās, un tava dzīve vairāk un vairāk veidosies Kristus līdzībā.
Dzīve Kristū ir miera pilna dzīve. Var nebūt spēcīgu jūtu uzliesmojumu, bet jābūt pastāvīgai, mierīgai uzticībai. Tava cerība nav tevī, tā ir Kristū. Tavs nespēks ir savienots ar Viņa stiprumu, tava nezināšana ar Viņa gudrību, tavs vājums ar Viņa nezūdošo varu. Tev nav jāskatās uz sevi, ne arī prātam jākavējas pie sevis, bet jāraugās uz Kristu. Lai prāts pievēršas Viņa mīlestībai, Viņa rakstura skaistumam un pilnībai. Kristus pašaizliedzība, pazemošanās, [71] skaidrība un svētums, Kristus nepārspējamā mīlestība — tas ir temats dvēseles pārdomām. Mīlot Viņu, atdarinot Viņu, dzīvojot pilnīgā atkarībā no Viņa, tu pārveidosies Viņa līdzībā.
Jēzus saka: “Palieciet Manī.” Šie vārdi sniedz priekšstatu par mieru, nemainīgumu un uzticību. Vēl Viņš aicina: “Nāciet šurp pie Manis… Es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28) Arī dziesminieka vārdos saklausāma tā pati doma: “Esi kluss tā Kunga priekšā un gaidi uz Viņu.” Un Jesaja apliecina: “Mierā un paļāvībā jūs atrastu spēku.” (Psalmi 37:7, Jesajas 30:15) Arī te nav runa par bezdarbību, jo Pestītāja uzaicinājumā apsolījums dot mieru ir savienots ar pamudinājumu darboties: “Ņemiet uz sevi manu jūgu… tad jūs atradīsiet atvieglojumu.” (Mateja 11:29) Sirds, kas vispilnīgāk dus Kristū, būs visdedzīgākā un visrosīgākā Viņa darbā.
Kavējoties pie paša “es”, prāts tiek novērsts no Kristus — spēka un dzīvības Avota. Tāpēc sātans pastāvīgi cenšas uzmanību novirzīt no Kristus, tādā veidā kavējot dvēseles savienību un satiksmi ar Jēzu. Pasaules prieki, dzīves rūpes, grūtības un bēdas, citu kļūdas vai paša vainas un nepilnības, lūk, kam viņš cenšas piesaistīt prātu. Neļauj viņa viltībai tevi maldināt. Daudziem, kas ir tiešām apzinīgi un kas vēlas dzīvot Dievam, viņš ļoti bieži liek kavēties pie savām kļūdām un vājībām, un tā, atšķirot tos no Kristus, cer iegūt uzvaru. Mums nevajag savas domas piesaistīt tikai sev, [72] dzīvojot šaubās un bailēs, vai tikai tiksim glābti. Tas viss dvēseli attālina no mūsu Spēka Avota. Uztici savu dzīvi Dievam un paļaujies uz Viņu. Runā un domā par Jēzu. Lai “es” pazūd Viņā. Atstāj visas šaubas; aizdzen savas bailes. Saki līdz ar apustuli Pāvilu: “...bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Galatiešiem 2:20) Meklē mieru Dievā! Viņš spēj pasargāt to, ko tu Viņam uzticēsi. Ja tu nodosies Viņa rokās, tad Viņš tevi vadīs, un tu Tā spēkā, kas tevi mīlējis, kļūsi vairāk nekā uzvarētājs.
Kristus, pieņemot cilvēka dabu, piesaistīja cilvēci sev — tādām mīlestības saitēm, ko nevar saraut nekāds spēks, izņemot paša cilvēka izvēli. Sātans pastāvīgi piedāvās vilinājumus, lai mūs pamudinātu saraut šīs attiecības, tas ir, lai mēs šķirtos no Kristus. Ir jāsargās, jācenšas un jālūdz, lai mēs nepadotos kārdinājumam izvēlēties citu kungu, jo mēs vienmēr esam brīvi to darīt. Turēsim savu skatu pievērstu Kristum, un Viņš mūs pasargās. Raugoties uz Jēzu, mēs esam drošībā. Nekas mūs nespēs izraut no Viņa rokas. Pastāvīgi uzlūkojot Viņu, mēs “topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars.” (2.Korintiešiem 3:18)
Tieši tā pirmie mācekļi kļuva līdzīgi dārgajam Pestītājam. Kad mācekļi dzirdēja Jēzus vārdus, tie sajuta, ka Viņš ir tiem vajadzīgs. Tie meklēja, tie atrada un tie sekoja Viņam. Tie bija ar Viņu mājās, pie galda, vientulībā, darba laukā. [73] Mācekļi bija kopā ar Viņu kā skolnieki ar Skolotāju, ik dienas no Viņa lūpām saņemot svētās patiesības mācības. Tie raudzījās uz Viņu kā kalpi uz savu Kungu, lai uzzinātu savu pienākumu. Mācekļi bija cilvēki, “līdzīgi mums”. (Jēkaba 5:17) Viņiem bija jāizcīna tā pati cīņa ar grēku, tiem bija nepieciešama tā pati žēlastība, lai dzīvotu svētu dzīvi.