[81] Jau no seniem laikiem vispārējā audzināšanas sistēma ir apdraudējusi cilvēka veselību un pat dzīvību. Daudzi vecāki un skolotāji nesaprot, ka bērna pirmajos dzīvības gados vislielākā uzmanība jāpievērš fiziskajai veselībai, lai nodrošinātu saskaņotu ķermeņa un prāta darbību. Bērni ir sūtīti skolā jau tad, kad tie vēl ir pavisam mazi un tiem nepieciešama mātes aprūpe.
Daudzos gadījumos mazajiem jāsēž slikti vēdinātās skolas klasēs, neērtos solos, nepareizā pozā, kas bieži vien deformē jaunos un trauslos bērnu augumus. Mazie bērni, kuru locekļi un muskuļi nav vēl nobrieduši un smadzenes nav vēl attīstījušās, tiek ieslodzīti telpās, un līdz ar to viņi ir traumēti. Dažu bērnu organismi ir nevarīgi, lai sāktu dzīvi, un, dienu no dienas atrodoties skolā, tie kļūst nervozi un slimi. Novājinātā nervu sistēma kavē ķermeņa attīstību. Tomēr pat tad, kad vājā dzīvība izdziest, vecāki un skolotāji nesaprot, ka jebkurā gadījumā ir atbildīgi par šīs dzīvības dzirksteles nodzišanu. Stāvot pie sava bērna kapa, bēdīgie vecāki skatās uz lielo zaudējumu kā uz īpašu Likteņlēmēja lēmumu, kaut gan jauno dzīvību izpostīja viņu pašu nepiedodamā nezināšana. Ja bērna nāvi šādā gadījumā vēlas pierakstīt Dieva lēmumam, tad varam nonākt briesmās nonicināt Dievu tā vietā, lai Viņu godātu. Dievs grib, lai mazie dzīvotu un saņemtu pareizu audzināšanu, lai viņi varētu attīstīt skaistu raksturu, godāt Viņu šajā pasaulē un slavēt mūžībā.
Vecāki un skolotāji gan uzņemas atbildību audzināt bērnus, bet tikai nedaudzi izprot savu pienākumu pret Dievu iepazīt ķermeņa uzbūvi, lai zinātu, kā pasargāt tiem uzticēto mazo dzīvību un veselību. [82] Tūkstošiem bērnu mirst to neziņas dēļ, kas par viņiem rūpējas.
Daudzu bērnu dzīves ir sagrautas un daži pat ir miruši vecāku un skolotāju nesaprātīgās rīcības dēļ, pārslogojot jauno prātu un neņemot vērā dabas likumus. Bērni bija pārāk mazi, lai ietu skolā. Viņi tika apgrūtināti ar mācību stundām laikā, kad tiem vajadzēja būt brīviem, kamēr rodas vajadzīgie fiziskie spēki, lai veiktu garīgu darbu. Mazajiem vajadzētu būt brīviem un ārā lēkāt kā jēriem. Viņiem vajadzētu piešķirt šo vislabvēlīgāko laiku, lai liktu pamatus veselam organismam.
Bērni, kurus tur skolā un ierobežo ar nebeidzamām mācībām, nevar būt veseli. Prāta piepūle bez atbilstošiem fiziskiem vingrinājumiem pieprasa smadzenēm daudz asiņu, un asins riņķošana nav līdzsvarota. Smadzenēs tad ir par daudz asiņu, bet ekstremitātēs — par maz. Mācību stundas un atpūtu vajadzētu rūpīgi iedalīt, un viena daļa laika jāizlieto fiziskam darbam. Ja skolēna dzīves ieradumi ēšanā un dzeršanā, apģērbā un atpūtā saskan ar dabas likumiem, tad viņi var iegūt tādu audzināšanu, kas nekaitē veselībai. Atkārtojiet bieži šo patiesību, un lieciet to pie sirds, ka izglītībai nebūs liela vērtība, ja pēc tam, kad tā iegūta, nebūs spēka to lietot.
Skolēniem nevajadzētu atļaut mācīties tik daudz, ka neatliek laika fiziskai attīstībai. Veselību var saglabāt tikai tad, ja ķermeni katru dienu zināmu laiku vingrina svaigā gaisā. Noteiktas stundas vajadzētu veltīt tādam fiziskam darbam, kas nodarbina visas ķermeņa daļas. Izlīdziniet fizisko un garīgo spēku slodzi, un skolēnu prāts būs atspirdzināts. [83] Ja bērns ir slims, tad fiziska nodarbošanās bieži palīdz atveseļoties. Beidzot skolu, skolēniem vajadzētu būt labākai veselībai, kā arī lielākai izpratnei par dzīvības likumiem nekā tad, kad viņi tajā iestājās. Veselība jāsargā tikpat nopietni kā raksturs.
Daudzi skolēni diemžēl nezina, ka uzturs spēcīgi iespaido veselību. Daži nekad nav nopietni cīnījušies pret baudkāri un nav arī ievērojuši pareizus likumus uztura jautājumā. Viņi ēd par daudz, pat ēdienreizēs, un daži ēd arī starplaikos — vienmēr, kad tiek kārdināti ēst. Ja tie, kas sevi sauc par kristiešiem, grib atrisināt viņus tik bieži apgrūtinošos jautājumus, kāpēc viņu prāts ir tik kūtrs un reliģiskās intereses tik vājas, tad daudzos gadījumos iemesls nav jāmeklē tālāk par galdu; ja citur cēloņus nevar atrast, tad šeit to ir pietiekoši.
Daudzi atstāj Dievu kārību dēļ. Viņš, kas ievēro zvirbuļa kritienu un var izskaitīt visus matus uz galvas, atzīmē to grēkus, kas apmierina baudkāri, vājinot savus fiziskos spēkus, aptumšojot prātu un nonāvējot morālo uztveri.
Arī skolotājiem vajadzētu stingri ievērot veselības likumus, lai savus spēkus uzturētu iespējami vislabākajā kārtībā un atstātu pareizu iespaidu uz saviem skolēniem gan ar priekšzīmi, gan pamācību. Skolotājam, kura fiziskie spēki slimības vai pārslodzes dēļ jau ir vājināti, vajadzētu dabas likumiem pievērst sevišķu uzmanību. Viņam ir vajadzīga atpūta. Tam nevajadzētu uzņemties vēl citus pienākumus ārpus skolas darba, īpaši tad ne, ja tie viņu garīgi un fiziski tā pārpūlētu, ka nervu sistēma zaudētu līdzsvaru. Šādā stāvoklī viņš neapiesies pareizi ar jaunajiem prātiem un nevarēs būt taisnīgs ne pret sevi, ne pret saviem skolēniem.
[84] Mūsu mācību iestādēm vajadzētu sagādāt iespēju katram skolēnam iegūt zināšanas par cilvēka organisma uzbūvi un darbību. Skolēniem vajadzētu mācīt, kā pareizi elpot, kā lasīt un runāt, lai netiktu piepūlēta rīkle un plaušas, bet vēdera muskuļi. Skolotājiem jāizglīto šajā ziņā arī pašiem sevi. Mūsu skolēni ir jāapmāca pamatīgi, lai viņi patstāvīgu dzīvi varētu uzsākt ar patiesām zināšanām par “zemes būdiņu”, kuru tiem devis Dievs. Māciet tiem, ka cilvēks mācās tik ilgi, kamēr vien dzīvo. Un, mācot tos, atcerieties, ka viņi mācīs tālāk citus. Jūsu mācību stundas tiks atkārtotas par svētību daudz vairāk cilvēkiem, nekā jūs dienu no dienas redzat savā priekšā.