[75] Dievs mums šajās pēdējās dienās dāvājis gaismu par veselības reformu, lai, staigājot šajā gaismā, mēs varētu izsargāties no daudzām briesmām, kurām būsim pakļauti. Sātans strādā ar lielu spēku, lai pavedinātu cilvēku izdabāt ēstkārei, apmierināt tieksmes un izšķiest laiku nederīgām iegribām. Viņš parāda savtīgas dzīves un miesīgu baudījumu pievilcību. Bet nesātība patērē gan garīgos, gan fiziskos spēkus. Tas, kurš šādā veidā tiek uzvarēts, nostāda sevi uz sātana zemes, kur viņu kārdinās un mocīs, līdz beidzot viņu pārvaldīs visas taisnības ienaidnieks.
Vecāku vadmotīvam vajadzētu būt pienākumam audzināt bērnus ar labu raksturu — bērnus, kuriem netrūkst morāla spēka, lai stātos pretī kārdināšanām, un kuru dzīve ir Dievam par godu un līdzcilvēkiem par svētību. Tie, kuri uzsāk pastāvīgu dzīvi ar stingriem principiem, būs pietiekoši sagatavoti, lai šajā amorālajā laikā paliktu neaptraipīti. Lai māte izmanto katru izdevību audzināt bērnus derīgam darbam!
Mātes darbs ir svēts un svarīgs. Jau no šūpuļa viņai vajadzētu bērniem mācīt pašaizliedzības un paškontroles ieradumus. Viņas laiks sevišķā mērā pieder bērniem. Bet ja lielāko daļu šī laika aizņem samaitātās pasaules untumi, ja sabiedrība, apģērbs un izpriecas saista viņas uzmanību, tad bērni paliks bez rūpīgas audzināšanas.
Daudzas mātes, kuras sūdzas par visur valdošo nesātību, nemeklē pietiekoši dziļi tās iemeslu. Pārāk bieži cēlonis meklējams pie vecāku galda. Pat tās, kuras sevi sauc par kristietēm, dod savai ģimenei treknus un pikantus ēdienus, kuri veicina apetīti un pārēšanos. [76] Dažās ģimenēs uzturs pamatā sastāv no gaļas produktiem, kā rezultātā asinis ir pilnas ar kancerogēniem un skrofulozes izraisītājiem. Ja pēc tam seko slimība, tad tajā, kas ir nepareizās dzīves ieradumu sekas, apsūdz Likteņlēmēju. Es atkārtoju: nesātība iesākās jau pie vecāku galda un vairumā gadījumu baudkāri apmierina tik ilgi, kamēr tā kļūst par otru dabu.
Kas ēd par daudz vai ēd neveselīgu barību, samazina savus spēkus pretoties kaislībām un kārībām. Daudzi vecāki, lai izvairītos no uzdevuma pacietīgi audzināt bērnus pašaizliedzībā, atļauj tiem ēst un dzert, kad viņi grib. Gadiem ejot, ilgas apmierināt ēstkāri un citas tieksmes nemazinās, un šo nesātībā izaugušo jaunatni pārvalda impulsi, tā ir kļuvusi par baudkāres vergu. Kad šie jaunieši ieņem savu vietu sabiedrībā un sāk pastāvīgu dzīvi, viņi ir bezspēcīgi atturēties no kārdināšanām. Nepareizās audzināšanas un sevis izdabāšanas ļaunās sekas mēs redzam rīmās, tabakas vergos, dzērājos un žūpās.
Kad mēs dzirdam kristīgu vīru un sievu bēdīgās vaimanas par nesātības briesmīgajām sekām, tūdaļ rodas jautājums: “Kas uzaudzināja šo jaunatni? Kas ir lolojis viņos nevaldāmās kārības? Kas nav izpildījis savu nopietno atbildību sagatavot viņu raksturus pilnvērtīgai zemes dzīvei un eņģeļu sabiedrībai nākotnē?”
Kāds skats norisināsies, kad vecāki ar saviem bērniem satiksies pēdējā tiesā! Tūkstošiem bērnu, kuri ir bijuši baudkāres un zemisku grēku vergi, kuru dzīves ir bijušas morālas drupas, stāvēs tad savu vecāku priekšā, kas viņus tā audzinājuši. Kas cits, ja ne vecāki, lai uzņemas šo briesmīgo atbildību? Vai Kungs samaitājis šo jaunatni? Ai nē, patiešām nē! Kas tad šo briesmīgo darbu ir padarījis? Vai vecāku grēki nepārgāja uz bērniem izvirtušu kārību un tieksmju veidā? Un vai šo darbu nepabeidza tie, kas bija nolaidīgi bērnus audzināt pēc Dieva dotā parauga? [77] Ja šādi bērni eksistē, tad arī viņu vecākiem noteikti būs jāstājas Dieva priekšā.
Sātans ir vienmēr gatavs darīt savu darbu. Viņš nebūs nolaidīgs bērnus kārdināt ar vilinājumiem, kuriem tie negrib un morālā spēka trūkuma dēļ nespēj pretoties. Viņš gādā, lai mainītos modes un būtu atraktīvas viesības un izpriecas, lai mātes nenodotos bērnu audzināšanai, bet izlietotu savu laiku vieglprātīgi. Mūsu jaunatnei ir vajadzīgas mātes, kuras jau šūpulī ieradina savus mazos savaldīt kaislības, neļauties baudkārei un uzvarēt savtību. Viņiem vajag pavēli pēc pavēles, rīkojumu pēc rīkojuma, še mazdrusciņ un tur mazdrusciņ.
Ebrejiem tika norādīts, kā audzināt bērnus, lai tie nepieņemtu pagānu tautu elkdievību un ļaunumu. "Un visus šos vārdus ņemiet pie sirds un ieraksties savās dvēselēs, un sieniet tos kā zīmi uz savām rokām un lieciet par zīmi starp savām acīm. Un māciet tos saviem bērniem, tos pārrunādami savā starpā, kad jūs esat apsēdušies savos namos un kad jūs ejat savā ceļā, kad jūs apguļaties un kad ceļaties." (5.Moz. 11:18,19)
Sievietei vajadzētu izpildīt to lomu, kuru Dievs viņai sākotnēji paredzējis, — būt vīra palīgam. Pasaulei vajadzīgas mātes, kuras tādas ir ne tikai nosaukuma pēc, bet kuras ir mātes vārda tiešajā nozīmē. Mēs droši varam teikt, ka sievas pienākumi ir svētāki nekā vīra pienākumi. Sievietei vajadzētu izprast sava pienākuma svētumu un savas dzīves uzdevumu izpildīt Dieva spēkā un bijībā. Viņai vajadzētu savus bērnus sagatavot derīgus šai pasaulei un mājām labākā pasaulē.
Sievietes stāvoklis ģimenē ir svētāks nekā karalim tronī. Viņas lielais darbs ir izveidot savu dzīvi par tādu piemēru, kādu viņa vēlas, lai bērni atdarina. Gan ar vārdiem, gan ar piemēru viņai vajadzētu ierakstīt bērnu prātos derīgas zināšanas un pamudināt tos dzīvot uzupurīgu dzīvi citiem par svētību. [78] Nopietnas un rūpīgas mātes lielākajam stimulam vajadzētu būt tam, ka katrs bērns, kurš ir pareizi audzināts un kam ir iekšējs glītums, klusa un lēnprātīga gara greznums, spīdēs tā Kunga pagalmos.
Es ļoti lūdzu kristīgās mātes izprast savu lielo atbildību un dzīvot nevis, lai izpatiktu sev, bet Dievam par godu. Kristus neizpatika sev, bet pieņēma kalpa veidu. Viņš atstāja Debesu dzīvokļus un savu dievišķumu ietērpa cilvēcībā, lai ar savu priekšzīmi mācītu mūs, kā mēs varam kļūt par Dieva dēliem un meitām karaliskajā ģimenē, par Debesu Ķēniņa bērniem. Bet kādi ir nosacījumi, lai mēs varētu iegūt šo lielo svētību? — “Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts; tad Es jūs pieņemšu. Tad Es būšu jums par Tēvu un jūs būsiet Man par dēliem un meitām; saka Tas Kungs, Visuvaldītājs.” (2.Kor.6:17-18)
Kristus, kas bija viens ar Dievu, pazemojās, pieņemdams kalpa veidu. Viņa dzimtā pilsēta bija Nācarete, vieta, kuru pazina tās ļaunuma dēļ. Viņa vecāki piederēja pie nabadzīgajiem iedzīvotājiem. Viņš bija namdaris un strādāja ar savām rokām, lai palīdzētu uzturēt ģimeni. Trīsdesmit gadus Viņš dzīvoja pie vecākiem. Kristus dzīve mums rāda mūsu pienākumu būt čakliem darbā un gādāt par tiem, kuri mums uzticēti.
Jēzus pamācīja savus mācekļus, ka Viņa valsts nav no šīs pasaules, kur visi dzenas pēc augstākā stāvokļa. Viņš mācīja tos būt pazemīgiem un uzupurēties citu labā. Viņa pazemība neizpaudās tā, ka Viņš būtu par zemu novērtējis savu raksturu un spējas, bet tā bija pielāgošanās kritušajai cilvēcei, lai paceltu to kopā ar Viņu augstākai dzīvei. Un tomēr, cik maz cilvēku saskata kaut ko pievilcīgu Kristus pazemībā! Pasaules cilvēki vēl aizvien dzenas pēc tā, lai paceltu sevi pāri citiem; bet Dieva Dēls Jēzus Kristus pats sevi pazemoja, lai paceltu cilvēkus. Patiess Jēzus māceklis sekos Viņa priekšzīmei.
[79] Ak, ja šī laikmeta mātes izjustu sava uzdevuma svētumu un nepūlētos sacensties ar savām bagātajām kaimiņienēm ārišķībās, bet, uzticīgi pildot savu pienākumu, meklētu Dieva godu! Ja sātības pareizos principus mācītu jau bērnībā, tad atturības kampaņas nebūtu vajadzīgas. Rakstura stingrība un morāla savaldīšanās tad gūtu virsroku un Kristus spēkā šo pēdējo dienu kārdināšanas tiktu atvairītas.
Visgrūtāk ir aizmirst tos ieradumus, kuri ir darīti visu dzīvi. Nesātības dēmons ir ļoti spēcīgs, un to uzvarēt nav viegli. Bet lai vecāki jau pie savas mājas pavarda, savās ģimenēs cīnās pret to ar principiem, kurus viņi māca saviem bērniem jau no pašas dzimšanas, tad viņi drīkst cerēt uz panākumiem. Jums, mātes, tas atmaksāsies, ja jūs Dieva dotās dārgās stundas izlietosiet, attīstot bērnu raksturus un mācot stingri ievērot sātības principus ēšanā un dzeršanā.
Vecāku svēts pienākums ir sargāt savu bērnu fizisko un garīgo veselību, lai viņu nervi būtu līdzsvaroti un dvēsele neapdraudēta. Tēviem un mātēm vajadzētu saprast dzīves likumus, lai viņi savas nezināšanas dēļ nepieļautu, ka bērnos attīstās nepareizas tieksmes. Uzturs atstāj sekas gan uz fizisko, gan morālo veselību. Cik tādēļ mātēm vajadzētu būt apdomīgām un likt uz galda visvienkāršāko un veselīgāko ēdienu, lai nevājinātu gremošanas orgānus, līdzsvarotu nervus un lai pamācības, kuras tās sniedz saviem bērniem, neietu zudumā!
Sātans labi zina, ka tad, ja ēstkāri kontrolē, viņam uz prātu nav tik liela iespaida kā tad, ja tai ļauj vaļu. Viņš nepārtraukti strādā, lai novestu cilvēku pie baudkāres. Neveselīga ēdiena iespaidā sirdsapziņa tiek nomākta, prāts aptumšots un uzņēmība pret iespaidiem vājinās. [80] Bet pārkāpēja vaina tāpēc nemazinās, jo viņš savu sirdsapziņu notrulina tā, ka tā vairs neko nejūt.
Ja veselīgu prātu nodrošina normāls dzīvības spēku stāvoklis, cik rūpīgi tad vajadzētu sargāties no kairinošu vielu un narkotiku lietošanas! Un tomēr mēs redzam, ka daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, lieto tabaku. Viņi sūdzas par nesātības ļaunumu, negatīvi izsakoties par alkoholiskajiem dzērieniem, bet tai pašā laikā paši piepilda gaisu ar tabakas dūmiem. Pirms var aizsniegt ļaunuma sakni, ir jānotiek izmaiņai uzskatos par tabakas lietošanu. Iesim šai problēmai tuvāk. Tēja un kafija veicina kāri pēc stiprākām kairinošām vielām. Mēs nonākam vēl tuvāk — mājas, ēdienu gatavošana, un jautājam: “Vai visās lietās ir ievērota sātība? Vai šeit ir ieviesta reforma, no kuras atkarīga veselība un laime?”
Katrs patiess kristietis savaldīs savu baudkāri un kaislības. Kamēr viņš nav brīvs no kārību važām, viņš nevar būt uzticīgs, paklausīgs Kristus kalps. Baudkāres un kaislību apmierināšana mazina patiesības iespaidu uz sirdi. Taisnības garam un spēkam nav iespējams svētot cilvēku, viņa miesu, dvēseli un garu, ja to pārvalda juteklīgas ilgas.