[517] Ir vajadzīgi ģimenes lūgšanu brīži. Katrai ģimenei vajadzētu uzcelt savu lūgšanu altāri, saprotot, ka dievbijība ir gudrības iesākums. Ja kādai personai pasaulē ir vajadzīgs stiprinājums un iedrošinājums, ko dod reliģija, tad tie ir tie, kas ir atbildīgi par bērnu audzināšanu un mācīšanu. Bērni raugās uz viņiem kā uz savu vadoni, un vecāki nevar paveikt savu darbu Dievam pieņemami, ja ik dienas ar savu piemēru māca tos, ka viņi var dzīvot bez Dieva. Ja tie audzina savus bērnus vienīgi šai dzīvei, tie nesagatavos viņus mūžībai. Tie nomirs, kā ir dzīvojuši, bez Dieva, un vecākiem būs jāatbild par viņu dvēseļu zaudējumu. Tēvi, mātes, jums ir jāmeklē Dievs no rītiem un vakaros pie ģimenes altāra, lai jūs varētu iemācīties, kā gudri, maigi un mīloši mācīt savus bērnus.1
Atstāta novārtā ģimenes kalpošana. Ja kādreiz ir bijis laiks, kad katrai mājai vajadzētu būt lūgšanu namam, tad tas ir tagad. Valda bezdievība un skepse. Pieaug netaisnība. Samaitātība ieplūst dvēseles dzīvības straumē un sacelšanās pret Dievu ielaužas dzīvē. Pakļauti grēkam, morālie spēki ir sātana pārvaldībā. Dvēsele ir padarīta par apsmieklu viņa kārdināšanām; un, ja netiks izstiepta kāda spēcīga roka, lai viņu glābtu, cilvēks ies tur, kur viņu ved viltīgais dumpinieks.
Un tomēr šajā baiļpilnajā briesmu laikā daži, kuri saucas kristieši, neizved ģimenes kalpošanu. Tie nepagodina Dievu savās mājās; tie nemāca savus bērnus mīlēt un bīties Viņu. Daudzi ir tik tālu atšķīruši sevi no Viņa, ka tie izjūt nosodījumu, [518] tuvojoties Viņam. Tie nevar pieiet “bez bailēm pie žēlastības troņa”, “paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām”. (Ebr. 4:16, 1. Tim. 2:8) Viņiem nav dzīvas savienības ar Dievu, bet ir dievbijības forma bez spēka.2
Doma, ka lūgšana nav tik būtiska, ir viena no sātana visveiksmīgākajām viltībām, lai sagrautu dvēseles. Lūgšana ir sazināšanās ar Dievu, gudrības Avotu, spēka, miera un laimes Pirmsākumu.3
Māja bez lūgšanām – ģimenes traģēdija. Es nezinu neko citu, kas manī radītu tādas skumjas kā māja bez lūgšanām. Šādā mājā es nejūtos droši pat vienu nakti; es tur nepaliktu, ja nebūtu cerības palīdzēt vecākiem saprast viņu vajadzību un bēdīgo nolaidību. Šīs nevērības sekas parāda bērni, jo viņi nebīstas Dievu.4
Formāla lūgšana nav pieņemama. Daudzos gadījumos rīta un vakara kalpošana ir tikai kaut kas nedaudz vairāk par formu, garlaicīga, monotona iepriekš sastādītu frāžu atkārtošana, kurās neizpaužas pateicības gars vai vajadzības sajūta. Kungs neatzīst šādu kalpošanu. Bet pazemīgas sirds lūgumus un nožēlas pilnu garu Viņš nenopels. Atvērt savas sirdis mūsu Debesu Tēvam, atzīt savu pilnīgo atkarību, izteikt savas vajadzības, slavēt Viņa mīlestību pateicībā – tā ir patiesa lūgšana.5
Lai mūsu mājas ir lūgšanu nami. Kas mīl Dievu, tiem, tāpat kā seno laiku sentēviem, jāuzceļ altāris visur, kur viņi iekārto savas teltis. (..) Tēviem un mātēm par saviem bērniem bieži jāpaceļ savas sirdis pazemīgās lūgšanās uz Dievu. [519] Lai tēvs kā ģimenes priesteris noliek uz altāra rīta un vakara upurus, un lai sieva ar bērniem pateicībā viņam pievienojas. Tādā ģimenē labprāt uzkavēsies Jēzus.6
Lai katras ģimenes locekļi atceras, ka viņi ir cieši savienoti ar Debesīm. Kungam ir sevišķa interese par Viņa bērnu ģimenēm šeit virs zemes. Par svētajiem uz lūgšanu ceļiem eņģeļi kvēpina smaržīgu vīraku. Lai tad katrā ģimenē uz Debesīm gan no rītiem, gan vēsās saulrieta stundās paceļas lūgšana, kas Dieva priekšā uzrāda Glābēja nopelnu mūsu labā. Rītos un vakaros Debesu Universs atzīmē katru lūdzošu saimi.7
Eņģeļi pasargā Dievam veltītus bērnus. Pirms atstājat māju, aizejot uz darbu, vajadzētu sasaukt kopā visu ģimeni, un tēvam, vai viņa prombūtnē mātei, dedzīgi vajadzētu lūgt Dievu, lai Tas viņus pasargā visās dienas gaitās. Nāciet pie Dieva pazemīgi, ar iejūtīgām, maiguma pilnām sirdīm, apzinoties jums un jūsu bērniem priekšā stāvošās kārdināšanas un briesmas; ticībā saistot viņus uz altāra, izlūdzieties pār viņiem Kunga gādību. Kalpojošie eņģeļi sargās bērnus, kas tā būs novēlēti Dievam.8
Lūgšana izveido ap bērniem sētu. Rītos kristieša pirmajām domām vajadzētu steigties pie Dieva. Pasaulīgajam darbam un savām interesēm vajadzētu būt otrā vietā. Bērnus vajadzētu mācīt ievērot un godāt lūgšanas stundu. (..) Kristīgu vecāku pienākums ir rītos un vakaros ar nopietnām lūgšanām un neatslābstošu ticību izveidot sētu ap saviem bērniem. Viņiem tos vajadzētu pacietīgi pamācīt, laipni un nenogurstoši stāstot, kā dzīvot, lai patiktu Dievam.9
[520] Nosakiet laiku lūgšanu stundām. Katrā ģimenē vajadzētu būt noteiktam laikam rīta un vakara svētbrīžiem. Cik pareizi ir, ja vecāki sapulcina savus bērnus ap sevi pirms brokastīm, lai pateiktos Debesu Tēvam par Viņa aizsardzību naktī un lūgtu no Viņa palīdzību un vadību, un modru uzmanību dienas gaitās! Cik piemēroti ir arī tas, ka vecāki un bērni vakarā vēlreiz sapulcējas Viņa priekšā un izsaka pateicību par Viņa svētībām aizgājušajā dienā.10
Neļaujiet valdīt apstākļiem. Ģimenes lūgšanu brīžus nevajadzētu pārvaldīt apstākļiem. Lūgšanām nevajadzētu būt gadījuma rakstura, un tās nedrīkst atstāt, ja dienā ir daudz darba. Tā darot, jūs liekat bērniem domāt, ka lūgšanai nav nekādu īpašu seku. Lūgšana Dieva bērniem nozīmē ļoti daudz, un pateicības dāvanām vajadzētu nonākt pie Dieva rītos un vakaros. Dziesminieks aicina: “Nāciet, dziedāsim līksmi Tam Kungam, gavilēsim mūsu glābiņa un pestīšanas klints patvērumam! Iesim ar pateicību Viņa vaiga priekšā, uzgavilēsim Viņam ar mūsu slavas dziesmām!” Ps. 95:111
Tēvi un mātes, lai cik nospiedošas ir jūsu darīšanas, neaizmirsiet sapulcināt savu ģimeni ap Dieva altāri. Lūdziet pēc svēto eņģeļu apsardzības savā mājā. Atcerieties, ka jūsu dārgie ir pakļauti kārdinājumiem.12
Pūloties sagādāt ērtības un laimi viesiem, neaizmirsīsim savus pienākumus pret Dievu. Lūgšanu stundu nekādu apstākļu dēļ nedrīkst atstāt novārtā. Nerunājiet un neizklaidējieties tik ilgi, līdz visi ir pārāk noguruši, lai baudītu svētbrīdi. To darot, jūs pienesat Dievam kroplu upuri. Agrās vakara stundās, kad mēs varam lūgt bez steigas un ar izpratni, [521] mums vajadzētu pienest Dievam savus lūgumus un pacelt balsi laimīgā, pateicīgā slavā.
Lai visi, kas apmeklē kristiešus, redz, ka lūgšanu stunda ir visdārgākais, vissvētākais un vislaimīgākais dienas brīdis. Šie svētbrīži izplata attīrošu, paceļošu iespaidu uz visiem, kas tajos piedalās. Tie sagādā dvēselei mieru un pateicības pildītu atpūtu.13
Bērniem
ir jābūt cieņai pret lūgšanu stundu. Jums bērni jāmāca būt laipniem,
uzmanīgiem un atsaucīgiem pret citiem un pāri visam cienīt reliģiskas
lietas un saprast Dieva prasību svarīgumu. Viņiem jāmāca cienīt lūgšanu
brīžus un jāprasa agrāku piecelšanos no rītiem, lai kopā ar visu ģimeni
pielūgtu un godātu Dievu.14
Lai svētbrīdis ir interesants. Tēvam, saimes priesterim,
vajadzētu vadīt rīta un vakara svētbrīžus. Nav iemesla, kāpēc tā
nevarētu būt visinteresantākā un patīkamākā nodarbība mājas dzīvē.
Sausas un apnicīgas lūgšanu stundas apkauno Dievu. Lai ģimenes svētbrīži
ir īsi un apgaroti. Nelieciet saviem bērniem vai kādam jūsu ģi-menes
loceklim izvairīties no tiem garlaicības vai intereses trūkuma dēļ. Ja
tiek lasīta un izskaidrota gara nodaļa un pienesta gara lūgšana, šī
dārgā kalpošana kļūst nogurdinoša un dvēsele ir atvieglota, kad
svētbrīdis ir beidzies.
Padarīt svētbrīdi interesantu vajadzētu būt ģimenes galvas sevišķam uzdevumam. Ar nelielām pārdomām un rūpīgu sagatavošanos šim mirklim, kad mēs atrodamies Dieva klātbūtnē, ģimenes svētbrīdi var padarīt patīkamu, un tas dos rezultātu, ko atklās tikai mūžība. Lai tēvs izvēlas [522] kādu interesantu un viegli saprotamu Rakstu daļu; nedaudz pantu pietiks, lai pasniegtu mācību, ko pārdomāt un pildīt dienas garumā. Var uzdot jautājumus, izteikt nedaudzas nopietnas un saistošas piezīmes vai kā ilustrāciju pastāstīt kādu īsu un tematam atbilstošu gadījumu. Var nodziedāt vismaz dažus kādas garīgas dziesmas pantus un pienest īsu, konkrētu lūgšanu. Tam, kas ievada lūgšanas, nevajadzētu lūgt par visu, bet vajadzētu izteikt savas vajadzības īsos vārdos un ar pateicību slavēt Dievu.15
Pamodinot un nostiprinot mīlestību uz Bībeles izpēti, daudz kas ir atkarīgs no svētbrīžiem. Rīta un vakara svētbrīžu stundām vajadzētu būt vissaldākajām un visderīgākajām dienā. Lieciet saprast, ka šajās stundās nedrīkst uzmākties nemierīgas, ļaunas domas; ka vecāki un bērni sapulcējas, lai satiktos ar Jēzu un ielūgtu savās mājās svētos eņģeļus. Lai svētbrīdis ir īss un dzīvs, piemērots gadījumam un laiku pa laikam atšķirīgs. Lai visi iesaistās Bībeles lasīšanā, mācās un bieži atkārto Dieva likumu. Bērnu interesi palielinās tas, ja viņiem dažreiz atļaus izvēlēties lasījumu. Jautājiet viņiem par to un ļaujiet uzdot jautājumus. Miniet kaut ko, kas palīdzētu ilustrēt tā nozīmi. Ja svētbrīdis netiks tādā veidā padarīts par garu, ļaujiet mazajiem pienest lūgšanu un pievienoties dziesmai, ja arī tas būtu tikai viens pantiņš.16
Lūdziet skaidri un noteikti. Māciet bērnus paši ar savu priekšzīmi lūgt skaidrā, noteiktā balsī. Māciet tos pacelt galvas no krēsla un nekad neapklāt seju ar rokām. Tā viņi var pienest savas [523] vienkāršās lūgšanas, kopīgi atkārtojot Kunga parauglūgšanu.17
Mūzikas spēks. Bībeles dziesmu vēsture ir pilna norādījumu par mūzikas un dziesmu lietderību un labumu. Mūzika bieži ir sabojāta, lai kalpotu ļaunā nolūkiem, un tādā veidā tā kļūst par vienu no visvilinošākajiem kārdinājumiem. Bet, pareizi izmantota, tā ir dārga Dieva dāvana, kas paceļ domas augstu un cēlu tematu apcerei, iedvesmo un izdaiļo dvēseli. (..)
Tas ir viens no visefektīvākajiem līdzekļiem, lai iedvestu sirdī garīgās patiesības. Cik bieži kārdināšanas zaudē savu spēku, dzīve iegūst jaunu nozīmi un jaunu mērķi un citas dvēseles iegūst drosmi un prieku, kad kādai nospiestai dvēselei, kas ir gatava krist mazdūšībā, atmiņā uzplaiksnī kāds Dieva vārds – sen aizmirsta, bērnībā dziedāta dziesma!