[527] Valdošā nevērība pret sabatu. Man ir rādīts, ka daudzi vecāki, kas apliecina ticību šim laikam dotajai svinīgajai vēstij, nav audzinājuši savus bērnus Dievam. Viņi nav savaldījuši paši sevi un ir iedegušies dusmās pret katru, kas tos ir mēģinājis savaldīt. Viņi dzīvā ticībā nav ik dienas nolikuši savus bērnus uz Kunga altāra. Daudziem no šiem jauniešiem ir atļauts pārkāpt ceturto bausli, meklējot Kunga svētajā dienā savu prieku. Tie nav izjutuši sirdsapziņas pārmetumus, izejot sabatā uz ielas, lai izklaidētos un uzjautrinātos. Daudzi iet, kur viņiem patīk, un dara, kas viņiem patīk, un viņu vecāki tik ļoti bīstas viņus sakaitināt, ka, atdarinot Ēļa rīcību, tie viņiem neko nepavēl. šie jaunieši beidzot zaudē visu cieņu pret sabatu un neatrod nekā pievilcīga reliģiskās sanāksmēs vai svētās un mūžīgās lietās.1
Pievērsiet uzmanību pirmajam ceturtā baušļa vārdam. Vārds “piemini” ir pats pirmais ceturtā baušļa vārds. Vecāki, jums pašiem ir jāpiemin sabata diena, lai turētu to svētu. Un ja jūs to darīsiet, jūs saviem bērniem sniegsiet pareizu pamācību; tie cienīs Dieva svēto dienu. (..) Mūsu mājās ir vajadzīga kristīga audzināšana. Visu nedēļu domājiet par Kunga svēto sabatu, jo šai dienai ir jābūt veltītai kalpošanai Dievam. Tā ir diena, kad rokām ir jāatpūšas no pasaulīgas nodarbošanās un īpaša uzmanība ir jāvelta dvēseles vajadzībām.2
[528] Ja sabatu šādi pieminēs, tad laicīgajam nebūs iespējams ielauzties garīgajā. Neviens pienākums, kas attiecas uz sešām darba dienām, netiks atstāts uz sabatu. Nedēļas laikā mūsu spēki nebūs tik izsmelti laicīgajā darbā, ka dienā, kad Kungs atpūtās un guva atspirdzinājumu, mēs būtu pārāk noguruši, lai iesaistītos kalpošanas darbā.3
Lai piektdiena ir sagatavošanās diena. Pabeidziet gatavošanos sabatam piektdienā. Raugiet, lai visas drēbes ir gatavībā un lai ēdiens ir pagatavots. Lai kurpes ir nospodrinātas un ģimene – nomazgājusies. To ir iespējams izdarīt. Ja jūs to padarīsiet par likumu, tad varēsiet to izdarīt. Sabats nav dots, lai lāpītu drēbes, gatavotu ēdienu, meklētu izpriecas vai jebkuru citu nodarbošanos. Lai visi laicīgie darbi ir nolikti malā pirms saules rieta un visi laicīgie papīri nolikti nost no acīm. Vecāki, paskaidrojiet bērniem, ko jūs darāt un kāpēc, un lai viņi piedalās sagatavošanās darbos un ievēro sabatu saskaņā ar bausli.4
Daudzās ģimenēs [sabatā] tiek spodrinātas un tīrītas kurpes un lāpītas drēbes, un tas viss tāpēc, ka šie mazie sīkumiņi nav padarīti piektdienā. Viņi nepiemin sabata dienu, lai turētu to svētu. (..)
Piektdienā ir jāpārskata bērnu drēbes. Nedēļas laikā viņiem vajadzētu mātes vadībā pašiem savām rokām to sakārtot, tā lai viņi varētu apģērbties mierīgi, bez kādas steigas, jucekļa un asiem vārdiem.5
Ir vēl kāds darbs, kam vajadzētu pievērst uzmanību sagatavošanās dienā. [529] Šajā dienā vajadzētu izlīdzināt visas domstarpības starp brāļiem gan ģimenē, gan draudzē.6
Sabats iesākas ar ģimenes svētbrīdi. Lai ģimenes locekļi pirms saules rieta sapulcējas lasīt Dieva Vārdu, dziedāt un lūgt. Šajā jautājumā ir vajadzīga reforma, jo šeit daudzi ir bijuši nolaidīgi. Mums ir jāizsūdz grēki Dievam un cits citam. Mums no jauna ir jāvelta īpašas pūles, lai katrs ģimenes loceklis būtu sagatavots godināt dienu, kuru ir iesvētījis un svētījis Dievs.7
Sabata stundas pieder Dievam, nevis mums. Dievs mums ir devis pilnas sešas dienas, kad paveikt savus darbus, un tikai vienu paturējis sev. Tai vajadzētu būt svētību dienai – dienai, kad mums vajadzētu nolikt malā visas laicīgās rūpes un vērst savas domas uz Dievu un Debesīm.8
Sabatam iesākoties, mums jāuzmana pašiem sevi, savi darbi un savi vārdi, ka neaplaupām Dievu, izlietojot savām vajadzībām laiku, kas stingri noteikts kā Kunga laiks. Mēs nedrīkstam ne paši darīt kāda veida darbu iztikas iegādei vai arī kaut ko citu, ko varam padarīt sešās darba dienās, nedz arī pieļaut, ka mūsu bērni to dara. Piektdiena ir sagatavošanās diena. Tad laiku var veltīt, lai sagatavotos, domājot un runājot par to. Neko, ko Debesis uzskatītu par svētā sabata pārkāpšanu, nevajadzētu atstāt nepateiktu vai nepadarītu piektdienā, lai to pateiktu vai padarītu sabatā. Dievs prasa, lai mēs sabatā atturētos ne tikai no fiziska darba, bet lai mēs arī savām domām liktu kavēties pie svētiem tematiem. [530] Runājot par pasaulīgām lietām vai ielaižoties vieglprātīgās un nenozīmīgās sarunās, tiek pārkāpts ceturtais bauslis. Tērzēt un runāt kaut ko un visu ko, kas ienāk prātā, jāuzskata par savu vārdu runāšanu. Ikkatra novirzīšanās no taisnības ieved mūs verdzības saitēs un pakļauj notiesāšanai.9
Sabata laiks ir pārāk dārgs, lai tajā gulētu. Nevienam nevajadzētu atļauties nedēļas laikā tā izsmelt savus spēkus laicīgās interesēs un būt tik nogurušam, ka sabatā pietrūktu spēka un enerģijas, lai kalpotu Dievam. Mēs aplaupām Dievu, ja nesagatavojam sevi kalpot Viņam Viņa svētajā dienā. Un mēs aplaupām arī sevi; jo mums ir vajadzīgs biedru siltums un sirsnība, kā arī spēks, ko var smelties citu kristiešu gudrībā un pieredzē.10
Neizšķiediet dārgās sabata stundas gultā. Sabata rītā ģimenei vajadzētu jau agri būt nomodā. Ja tā pamodīsies vēlu, būs juceklis un kņada, lai sagatavotos brokastīm un sabatskolai. Būs steiga, grūstīšanās un nepacietība. Tā mājās ienāks nesvētas jūtas. Šādi apgānīts, sabats kļūs nogurdinošs un tā tuvošanās drīzāk radīs bailes, nevis mīlestību.11
Apmeklējiet dievkalpojumu kopā ar bērniem. Tēviem un mātēm kā likumu vajadzētu izvirzīt to, ka viņu bērni apmeklē sabata dievkalpojumu, un ar savu priekšzīmi šo likumu nostiprināt. Mūsu pienākums ir pavēlēt saviem bērniem un savai saimei pēc sevis, kā to darīja Ābrahāms. Gan ar paraugu, gan ar vārdiem mums vaja-dzētu viņos iedvest reliģisko mācību svarīgumu. Visi, kas ir devuši kristību solījumu, ir svēti ziedojuši sevi kalpošanai Dievam; viņi ir [531] noslēguši līgumu ar pienākumu nolikt sevi un savus bērnus tur, kur tie var iegūt visus iespējamos pamudinājumus un iedrošinājumus kristieša dzīvei.12
Kalpošana Dievam mums nav jāuzskata par garlaicīgu darbu. Kunga sabatam ir jābūt mums un mūsu bērniem par svētību. Viņiem ir jāuzlūko sabats kā prieka diena, diena, ko Dievs ir iesvētījis, un viņi to par tādu uzskatīs tad, ja būs atbilstoši pamācīti.13
Dodoties uz lūgšanu namu, ģērbieties īpašās drēbēs. Daudziem ir nepieciešamas pamācības, kādā izskatā viņiem vajadzētu parādīties draudzē, lai kalpotu sabatā. Tiem nevajadzētu nākt Dieva priekšā parastās drēbēs, kas ir valkātas nedēļas laikā. Visiem vajadzētu būt īpašām sabata drēbēm, ko apvilkt, ierodoties uz dievkal-pojumu lūgšanu namā. Lai gan mums nevajadzētu saskaņoties ar pasaules modi, mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret savu ārējo izskatu. Mums ir jābūt tīriem un kārtīgiem, lai arī bez rotaslietām. Dieva bērniem vajadzētu būt šķīstiem gan iekšēji, gan ārēji.14
Paskaidrojiet bērniem sabata svētrunu. Sludinātājiem ir svēts, svinīgs darbs, bet uz tiem, kas klausās, gulstas tikpat svinīga atbildība. Viņiem ir jāklausās ar apņēmību sekot pamācībai, kas ir jāņem vērā visiem, kas iegūs mūžīgo dzīvību. Katram klausītājam vajadzētu censties uztvert katru Dieva patiesības vārdu kā Dieva vēsti viņam, kas ir jāsaņem ticībā un jālieto ikdienas dzīvē. Vecākiem vajadzētu paskaidrot saviem bērniem vārdus, kas tiek runāti no katedras, lai viņi arī varētu saprast un iegūt atziņas, kas, ieviestas dzīvē, nes žēlastības pārpilnību un mieru.15
[532] Sagādājiet ēdienreizē īpašu cienastu. Mums nevajadzētu sabatam sagādāt bagātīgākus krājumus vai lielāku ēdienu dažādību nekā citās dienās. Ēdienam vajadzētu būt vienkāršākam un ēst vajadzētu mazāk, lai prāts būtu skaidrāks un spraigāks un saprastu garīgas lietas. Pārēšanās aizmiglo smadzenes. Var dzirdēt visdārgākos vārdus, bet tos neizprast, jo prātu ir sajaucis nepareizs uzturs. Ar pārēšanos sabatā daudzi ir vairāk apkaunojuši Dievu nekā viņi domā.
Lai gan ir jāizvairās sabatā gatavot ēdienu, tas nenozīmē, ka tas ir jāēd auksts. Aukstā laikā sasildiet ēdienu, kas pagatavots dienu iepriekš. Lai ēdieni ir garšīgi un pievilcīgi, kaut arī vienkārši. Sagādājiet kaut ko tādu, ko ģimene uzskatīs par cienastu, kas nav katru dienu.16
Sabata miers ir dārgs. Sabatskola un dievkalpojums aizņem tikai daļu no sabata. Atlikusī daļa ģimenei var būt vissvētākais un visdārgākais laiks no visām sabata stundām. Lielāko daļu šī laika vecākiem vajadzētu pavadīt kopā ar saviem bērniem.17
Ieplānojiet piemērotu lasāmvielu un sarunas. Sabats! Ak, padariet to par vissaldāko, vissvētīgāko nedēļas dienu! (..)
Vecāki var un viņiem vajadzētu veltīt uzmanību saviem bērniem, lasot tiem visskaistākos Bībeles vēstures posmus, mācot godāt sabata dienu, turot to saskaņā ar bausli. To nevar izdarīt, ja vecāki neizjūt nekādu nastu, lai ieinteresētu savus bērnus. Bet tie var padarīt sabatu par prieku, ejot pa pareizo ceļu. [533] Bērni var būt ieinteresēti labā lasīšanā vai sarunās par viņu dvēseļu glābšanu. Bet viņus šajā virzienā ir jāaudzina un jāpamāca. Dabiskā sirds nemīl domāt par Dievu, par Debesīm un Debesu lietām. Pastāvīgi ir jāaiztur pasaulīguma un ļauno tieksmju straume un jāielaiž Debesu gaisma.18
Neesiet vienaldzīgi pret savu bērnu nodarbībām. Es esmu secinājusi, ka sabatā daudzi ir vienaldzīgi un nezina, kur viņu bērni ir un ko dara.19
Vecāki, pāri visam rūpējieties par saviem bērniem sabatā! Nepieļaujiet, ka viņi apgāna Dieva svēto dienu, spēlējoties mājās vai ārā. Jūs tikpat labi varat paši pārkāpt sabatu kā ļaut bērniem to darīt, un, ja jūs pieļaujat, ka jūsu bērni klīst apkārt un spēlējas sabatā, tad Dievs uz jums skatās kā uz sabata pārkāpējiem.20
Laukā kopā ar bērniem. Vecāki var izvest savus bērnus laukā, lai domātu par Dievu dabā. Viņiem var rādīt ziedošas puķes un plaukstošus pumpurus, cēlos kokus un skaistos zāles stiebrus, un mācīt, ka Dievs to visu radīja sešās dienās un atpūtās septītajā un iesvētīja to. Tādā veidā vecāki var saistīt mācību stundas pie bērniem, lai tie, redzot dabā šīs lietas, atcerētos lielo Radītāju. Viņu domas būs saistītas pie dabas Dieva – pie mūsu pasaules radīšanas vēstures, kad tika likti pamati sabatam un visi Dieva dēli priekā gavilēja. Šādām mācībām vajadzētu būt iespiestām bērnu prātos.