[53] Dieva balss Viņa roku darbos. Visur, kur ejam, mēs dzirdam Dieva balsi un redzam Viņa roku darbu. Sākot ar svinīgajiem, dobjajiem pērkona dārdiem un vecā okeāna nemitīgo dunoņu, līdz pat priecīgajām dziesmām, kas pieskandina mežu ar meldijām, daba desmit tūkstošos balsu slavē Viņu. Uz zemes, jūrā un debesīs redzamajos brīnišķajos toņos un krāsās, kas vai nu mainās greznos kontrastos, vai saplūst saskaņā, mēs ieraugām Viņa godību. Mūžīgie kalni stāsta par Viņa spēku. Koki, kas saulē plivina savus zaļos karogus, un puķes savā izsmalcinātajā skaistumā norāda uz Radītāju. Jūras dzelmes un zemes dzīles atklāj Viņa bagātības. Tas, kas ielika okeānā pērles un starp klintīm novietoja ametistu un kriolītu, mīl skaistumu. Austrumos lecoša saule ir simbols Tam, kas ir visu savu radījumu dzīvība un gaisma. Viss spožums un skaistums, kas apņem zemi un izgaismo debesis, runā par Dievu.
Vai tad mēs, priecājoties par Viņa dāvanām, aizmirsīsim Devēju? Lai tas drīzāk pamudina mūs pārdomāt Viņa labestību un mīlestību. Lai viss, kas mūsu zemes mājās ir skaists, atgādina mums par mūsu Debesu mājām – par kristāla jūru un zaļajiem laukiem, par koku šalkām un dzīvības avotiem, par mirdzošo pilsētu un baltās drēbēs tērptajiem dziedātājiem, – par to skaistuma pasauli, kuru nevar uzzīmēt neviens mākslinieks, [54] kuru nevar aprakstīt neviena mirstīga mēle. “Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” 1.Kor. 2:91
Par Dieva mīlestību un raksturu. Mātēm nevajadzētu būt tā saistītām ar mākslīgo un apkrautām ar rūpēm, ka tās nevarētu atvēlēt laiku, lai kopā ar bērniem mācītos no Dieva lielās dabas grāmatas, ietekmējot viņu jaunos prātus ar plaukstošu pumpuru un puķu skaistumu. Cēlie koki un skaistie putni, kas slavē Radītāju ar savām priecīgajām dziesmām, stāsta viņiem par Dieva labestību, žēlastību un devību. Katra lapa un zieds ar savām dažādajām nokrāsām, piepildot gaisu ar savām smaržām, stāsta bērniem, ka Dievs ir mīlestība. Viss, kas šajā pasaule ir labs, jauks un skaists, atklāj tiem mūsu Debesu Tēva mīlestību. Dieva raksturu tie var iepazīt Viņa radītajos darbos.2
Par Dieva pilnību. Kā daba parāda atzinību Meistaram, darot vislabāko, lai padarītu zemi skaistu un atklātu Dieva pilnību, tāpat cilvēkiem vajadzētu censties atklāt Dieva pilnību, ļaujot Viņam caur tiem piepildīt savus taisnības, žēlastības un labestības nodomus.3
Par Radītāju un sabatu. Kas dod mums saules gaismu, lai zeme varētu zaļot un nest augļus? Un kas dod auglīgas lietusgāzes? Kas mums ir devis debesis, sauli un zvaigznes? Kas jums ir devis saprātu un kas sargā jūs dienu no dienas? (..) Ik reizi, kad paskatāmies uz pasauli, mēs saņemam atgādinājumus par Dieva vareno roku, [55] kas to ir izsaukusi esamībā. Debess jums virs mūsu galvām un ar zaļu paklāju klātā zeme zem kājām atsauc atmiņā Dieva spēku un arī Viņa mīlošo laipnību. Viņš varēja radīt brūnu vai melnu zāli, bet Dievs mīl skaistumu, un tāpēc Viņš mums ir piešķīris skaistas lietas, ko aplūkot. Kurš varētu nokrāsot puķes tik smalkos toņos, kādos Dievs tās ir ietērpis? (..)
Nav labākas mācību grāmatas par dabu. “Ņemiet vērā lilijas, kas ne vērpj, ne auž. Bet Es jums saku: pat Salamans visā savā greznumā nav bijis tā apģērbts kā viena no tām.” Lūk. 12:27 Lai bērnu domas kavējas pie Dieva. Šī iemesla dēļ Dievs mums ir devis septīto dienu un atstājis to par piemiņas zīmi Viņa radītajiem darbiem.4
Paklausība likumam. Tas pats spēks, kas uztur dabu, darbojas arī cilvēkos. Tie paši lielie likumi, kas vienādi vada zvaigznes un atomus, kontrole cilvēku dzīvi. Likumi, kas pārvalda sirdsdarbību, regulējot dzīvības straumes plūsmu organismā, ir varenā Saprāta likumi, kuru pakļautībā atrodas dvēsele. No Viņa rodas dzīvība. Tikai saskaņā ar Viņu var atrast tās patieso darbības lauku. Visiem Viņa radījumiem nosacījumi ir vienādi – dzīvība tiek uzturēta, saņemot dzīvību no Dieva, dzīve tiek izlietota saskaņā ar Radītāja gribu. Pārkāpt Viņa likumus – fiziskos, garīgos vai morālos – nozīmē atteikties no saskaņas ar Universu, radīt disonansi, anarhiju, drupas.
Tam, kas to saprot, atveras visa daba; pasaule ir mācību grāmata, dzīve ir skola. Cilvēka savienība ar dabu un Dievu, likuma vara visā Universā, pārkāpuma sekas [56] – tas viss noteikti ietekmē prātu un veido raksturu. Tās ir mācības, kas mūsu bērniem ir jāapgūst.5
Citas mācības no dabas likumiem. Kopjot zemi, uzmanīgs strādnieks pamanīs, ka viņa priekšā atveras necerētas dārgumu krātuves. Neviens nevar būt veiksmīgs zemkopis vai dārzkopis, neņemot vērā dabā ieliktos likumus. Ir jāizpēta katra atsevišķā auga īpašās vajadzības. Dažādu dzimtu augi pieprasa dažādu augsni un kopšanu, un panākumus nodrošina pakļaušanās katra auga dzīvības likumiem.
Rūpība, kas nepieciešama, augus pārstādot, kad pat nevienu saknes galiņu nedrīkst saspiest vai noraut, rūpes par jaunajiem stādiem, apgriešana un laistīšana, sargāšana no sala naktī un no saules dienā, nezāļu ravēšana, slimības un kaitēkļi, augu veidošana – tas viss ne tikai atklāj svarīgas mācības par rakstura attīstību, bet arī darbojas kā attīstības līdzekļi. Tas sniedz visbūtiskākās mācības, attīstot rūpīgumu, pacietību un uzmanību pret sīkumiem, kā arī mācot paklausīt likumiem.
Pastāvīgā saskare ar dzīvības noslēpumiem un dabas pievilcību, kā arī maigums, kas tiek pamodināts, kalpojot šai skaistajai Dieva radībai, uzmundrina prātu un attīra un padara cildenu raksturu. Un apgūtas mācības sagatavo strādnieku veiksmīgāk apieties ar citiem cilvēkiem.6
Mācības no sēklas sēšanas. Līdzība par sējēju un sēklu izsaka dziļu garīgu mācību. Sēkla simbolizē principus, kas iesēti sirdi, un tās augšana – rakstura attīstību. Šajā vietā jūs mācību varat padarīt praktisku. Bērni var sagatavot zemi [57] un iesēt sēklu. Viņiem strādājot, vecāki vai skolotāji var tiem stāstīt par sirds dārzu, kurā iesēta laba vai slikta sēkla. Kā dārzs jāsagatavo fiziskās sēklas sēšanai, tā arī sirds jāsagatavo patiesības sēklai. Augam augot, var turpināt meklēt sakritības starp fizisko un garīgo sēšanu.7
Sējot sēklu zemē, var mācīt par Kristus nāvi, augam augot – patiesību par augšāmcelšanos.8
Sirds dārzam ir nepieciešama kopšana. Apstrādājot augsni, nepārtraukti var kaut ko mācīties. No neapstrādāta zemes gabala neviens negaida, ka tas reiz nesīs ražu. Augsnes sagatavošanā, sēklas sēšanā un labības audzēšanā jāpieliek uzcītīgs, neatlaidīgs darbs. Tā tam vajadzētu būt arī garīgajā sēšanā. Sirds dārzs ir jākopj. Dvēsele ir jāsalauž nožēlā. Ļaundabīgie augi, kas nomāc labos, ir jāizravē. Kā augsni, kas noaugusi ar ērkšķiem un dadžiem, var iegūt tikai ar uzcītīgu darbu, tā sirds ļaunās tieksmes var uzvarēt tikai ar nopietnām pūlēm Kristus vārdā un spēkā.9
Pieaugt žēlastībā. Stāstiet saviem bērniem par Dieva brīnumdarošo spēku. Studējot lielo dabas mācību grāmatu, Dievs iespaidos viņu prātus. Zemnieks uzar zemi un iesēj sēklu, bet viņš nevar likt sēklai augt. Viņam jāpaļaujas uz Dievu, ka Viņš darīs to, kas cilvēka spēkos nav iespējams. Kungs sēklā ieliek savu dzīvības spēku, liekot tai uzdīgt. Viņa uzraudzībā dzīvības dīglis izlaužas cauri cietajam apvalkam, kas to apņem, un aug, lai nestu augļus. [58] Vispirms parādās stiebrs, tad vārpa un tad brieduši graudi vārpā. Stāstot bērniem par Dieva darbu, ko Viņš paveic sēklā, viņi mācās noslēpumu par pieaugšanu žēlastībā.
Pacelties pāri videi. Amerikā dabā aug ūdensrozes. Šīs skaistās rozes izaug tīras, neaptraipītas, pilnīgas, bez neviena bojājuma. Tās izaug no sārņu masas. Es sacīju savam dēlam: “Es gribu, lai tu pacenstos noplūkt šo rozi cik vien iespējams tuvu saknei. Es gribu, lai tu kaut ko iemācītos.”
Viņš izvilka pilnas rokas ar ūdensrozēm, un es paskatījos uz tām. To kātiņos bija daudz atvērtu kanālu, un, tā kā tie ieguva barības vielas no tīrajām smiltīm upes dibenā, tad izauga šķīsts un neaptraipīts zieds. Augs atsacījās no sārņiem. Nekas nešķīsts viņu neietekmēja, bet tas attīstījās savā šķīstumā.
Tieši tā mums jāaudzina jaunieši šajā pasaulē. Lai viņu sirdis un prāti tiek apgaismoti, kas ir Dievs, kas ir Jēzus Kristus un kādu upuri Viņš pienesa mūsu labā. Lai viņi uzsūc šķīstumu, tikumību, žēlsirdību, laipnību, mīlestību un atturību; lai tie smeļ to no visa spēka Avota.11
Mācības uzticībā un pacietībā. “Bet prasi dzīvniekiem, tie tevi pamācīs, un debesu putniem, tie tev pavēstīs, (..) un jūras zivis tev to izstāstīs.” “Dodies pie skudrām, (..) novēro viņu rīcību.” “Skatieties uz putniem.” “Ņemiet vērā kraukļus.” Īj. 12:7,8; Sal.pam. 6:6; Mat. 6:26; Lūk. 12:24
Mums nav tikai jāpastāsta bērnam par šiem Dieva radījumiem. Dzīvniekiem pašiem ir jābūt viņu skolotājiem. [59] Skudras māca pacietību un čaklumu, neatlaidību, pārvarot šķēršļus, tālredzību nākotnē. Putni ir jaukās uzticības mācības skolotāji. Mūsu Debesu Tēvs gādā par tiem; bet tiem jāsavāc barība, jāvij ligzdas un jāaudzina savi mazuļi. Katru brīdi putni ir pakļauti ienaidniekam, kas grib tos iznīcināt. Tomēr cik priecīgi tie dodas savā darbā! Cik prieka pilnas ir viņu mazās dziesmas!
Dziesminieks skaisti apraksta Dieva rūpes par meža dzīvniekiem: “Augstie kalni ir par mājokli kalnu kazām, un klintis āpšiem par patvērumu.” Ps. 104:18 Viņš liek strautiem burbuļot dziļumos starp kalniem, kur mājo putni un “dzied koku zaros dziesmas”. (Ps. 104:12) Visi meža un kalnu dzīvnieki ir daļa no Viņa lielās saimes. Viņš atver savu roku un apmierina “katra dzīva radījuma ilgas”. (Ps. 145:16, angļu tulk.)12