[45] Neizsmeļams pamācību avots. Pēc Bībeles mūsu nākamajai lielākajai mācību grāmatai vajadzētu būt dabai.1
Mazajam bērnam, kas vēl nespēj mācīties no drukātām grāmatām un ieiet skolas rutīnā, daba ir neizsmeļams pamācību un prieka avots. Sirds, kas vēl nav apcietināta saskarē ar ļauno, ātri pazīst Tā klātbūtni, kas apņem visas radītās lietas. Ausis, kuras vēl nav sabojājuši pasaules trokšņi, sadzirdēs Balsi, kas runā dabas izpausmēs. Tikpat liels prieka un pamācību avots dabas mācības būs arī vecākiem bērniem, kam pastāvīgi ir vajadzīgi tās klusie atgādinājumi par garīgo un mūžīgo.2
Mācību grāmata Ēdenē. Visa dabas pasaule ir paredzēta, lai izskaidrotu jautājumus par Dievu. Ādamam un Ievai Ēdenes mājās daba bija pilna ar dievatziņu, no tās plūda dievišķas pamācības. Viņu dzirdīgās ausis dabā saklausīja gudrības balsi. Gudrība atvēra acis, un viņi to uzņēma sirdī, jo satikās ar Dievu Viņa radītajos darbos.3
Dabas grāmata, kas viņu priekšā atklāja savas dzīvās mācības, bija neizsīkstošs norādījumu un prieka avots. Uz katras lapas mežā, uz katra akmens kalnos, uz katra saules stara, uz zemes, jūrā un debesīs bija rakstīts Dieva vārds. Ēdenes iemītnieki sarunājās gan ar dzīvo, gan nedzīvo radību – ar lapām, puķēm, kokiem un ikvienu dzīvo radījumu, sākot ar levitānu ūdeņos un beidzot ar puteklīti saules staros, – [46] uzzinot no katra viņu dzīvības noslēpumus. Dieva godība debesu padebešos, neskaitāmas pasaules savā nekļūdīgajā rotācijā, “mākoņu peldēšana” (Īj. 37:16), gaismas un skaņas, dienas un nakts noslēpumi – tie visi bija zemes pirmās skolas audzēkņu mācību priekšmeti.4
Pēc grēkā krišanas pievienotas mācības. Kaut gan pār zemi gūlās lāsts, daba joprojām palika par cilvēka mācību grāmatu. Tagad tā nemācīja tikai labo, jo visur bija redzams ļaunais, kas ar savu samaitājošo pieskārienu sabojāja zemi, jūru un gaisu. Tur, kur kādreiz bija rakstīts tikai Dieva raksturs, labā atziņa, tagad bija rakstīts arī sātana raksturs, ļaunā atziņa. No dabas, kur tagad bija rakstīta labā un ļaunā atziņa, cilvēkam bija nemitīgi jāsaņem brīdinājumi par grēka sekām.5
Daba kā ilustrācija Bībeles mācībām. Bībeles rakstnieki bieži lieto ilustrācijas no dabas; un, novērojot lietu kārtību dabas pasaulē, mēs iemantosim spēju Svētā Gara vadībā pilnīgāk saprast Dieva Vārda mācības.6
Dabas pasaule ir atslēga, ko Dievs ir ielicis cilvēkbērnu rokās, lai atslēgtu Viņa Vārda bagātību krātuvi. Neredzamo attēlo redzamais; tas, ko Dievs ir radījis, palīdz izprast dievišķo gudrību, mūžīgo patiesību un nebeidzamo žēlastību.7
Bērnus vajadzētu pamudināt meklēt dabā to, kas ilustrē Bībeles mācības, un izsekot Bībelē salīdzinājumiem no dabas. Gan dabā, gan Svētajos Rakstos tiem vajadzētu uzmeklēt visu, kas simbolizē Kristu, kā arī to, ko Viņš izmantoja, lai ilustrētu patiesību. Tā var iemācīties saskatīt Viņu kokā un vīnogulājā, lilijā un rozē, saulē un zvaigznē. [47] Tā var iemācīties dzirdēt Viņa balsi putnu dziesmās, koku šalkoņā, pērkona dārdos un jūras mūzikā. Un katrs elements dabā tiem atgādinās Viņa dārgās mācības.
Tiem, kas tā iepazīstas ar Kristu, zeme nekad nebūs vientuļa, pamesta vieta. Tā būs viņu Tēva mājas, pildītas ar Tā klātbūtni, kas reiz mājoja cilvēku vidū.8
Bībele izskaidro dabas noslēpumus. Nonākot saskarē ar dabu, bērns ieraudzīs apjukuma cēloņus. Taču viņš nevar izprast naidīgo spēku darbību. Šeit dabai vajag izskaidrotāju. Redzot, ka ļaunais ir iejaucies pat dabas pasaulē, visiem ir jāmācās tā pati sāpīgā mācība – “To ienaidnieks darījis.” Mat. 13:28
Dabas mācības pareizi var izlasīt tikai no Golgatas plūstošajā gaismā. Lai Betlēmes un krusta stāsts parāda, kā labais uzvar ļauno un kā katra mums piešķirtā svētība kļūst par pestīšanas dāvanu.
Ar ērkšķiem un dadžiem, dzelkšņiem un nezālēm ir attēlots ļaunais, kas sagrauj un izkropļo. Dziedošos putnos un plaukstošos ziedos, lietū un saules staros, vasaras vēsmās un liegajā rasā, desmit tūkstošos dabas elementu, sākot ar ozolu mežā un beidzot ar vijolīti, kas zied pie tā saknēm, ir redzama mīlestība, kas atjauno. Un daba joprojām stāsta mums par Dieva labestību.9
Mācības ideālā skolas telpā. Kā Ēdenes iemītnieki mācījās no dabas lappusēm, kā Mozus saskatīja Dieva rokrakstu Arābijas kalnos un līdzenumos un bērns Jēzus Nācaretes kalnu nogāzēs, [48] tā arī šodien bērni var mācīties no Viņa. Neredzamo attēlo redzamais.10
Attīstiet mīlestību pret dabu. Lai māte (..) atrod laiku, lai attīstītu sevī un savos bērnos mīlestību pret skaisto dabā. Lai viņa norāda uz krāšņumu, kas plešas debesīs, uz tūkstošiem skaistuma veidu, kas grezno zemi, un tad stāsta bērniem par To, kas visu ir radījis. Tā viņa var pacelt jaunos prātus pie Radītāja un pamodināt sirdīs cieņu un mīlestību pret visu svētību Devēju. Laukiem un pakalniem – dabas auditorijām – vajadzētu būt mazo bērnu klases telpām. Tās bagātībām vajadzētu būt viņu mācību grāmatai. Mācību stundas, kas tā būs ierakstītas viņu prātos, tik drīz neaizmirsīsies.
Vecāki var darīt daudz, lai savienotu savus bērnus ar Dievu, pamudinot viņus mīlēt dabu, ko Viņš tiem ir devis, un pazīt Devēja roku visā, ko viņi ir saņēmuši. Tā var jau agri sagatavot sirds augsni dārgajai patiesības sēklai, kas noteiktajā laikā izaugs un nesīs bagātīgu ražu.11
Pievienojieties putniem slavas dziesmās. Maziem bērniem vajadzētu būt sevišķi tuvu dabai. Sargiet viņus no modes važām un ļaujiet būt brīviem kā jēriem, spēlēties patīkamajā un veselīgajā saules gaismā. Rādiet tiem krūmus un puķes, vienkāršo zālāju un varenos kokus un ļaujiet iepazīt to skaisto un izsmalcināto formu dažā-dību. Māciet tiem ieraudzīt Dieva gudrību un mīlestību Viņa radītajos darbos; un, kad bērnu sirdis viļņojas priekā un pateicīgā mīlestībā, lai tie pievienojas putniem viņu slavas dziesmās.
Māciet bērniem un jauniešiem aplūkot [49] lielā Mākslinieka darbus un atdarināt to pievilcīgās īpašības savā rakstura celtnē. Kad Dieva mīlestība ir iekarojusi viņu sirdis, lai tie ienes savās dzīvēs svētuma skaistumu. Tā viņi izlietos savas spējas par svētību citiem un par godu Dievam.12
Vērsiet uzmanību no dabas uz tās Dievu. Bērniem ir nepieciešamas mācību stundas, kas viņos ieaudzina drosmi stāties pretī ļaunumam. Māciet tiem dabā saskatīt dabas Dievu, un tā viņi iepazīs Radītāju. Kā es varu vislabāk iemācīt saviem bērniem kalpot Dievam un pagodināt Viņu? Šim jautājumam vajadzētu nodarbināt vecāku prātus. Ja visas Debesis ir ieinteresētas cilvēces labklājībā, vai arī mums nevajadzētu darīt visu, kas mūsu spēkos, savu bērnu labklājības dēļ?13
Dabas izpēte stiprina prātu. Dieva godība atklājas Viņa roku darbos. Šeit atrodami noslēpumi, ko izpētot tiek stiprināts prāts. Daba var kļūt par atvērtu grāmatu tiem, kas ir izklaidējušies, lasot daiļliteratūru, un tādā veidā izšķērdējuši dārgo laiku. Visapkārt esošajos Dieva darbos viņi var izlasīt patiesību. Vienkāršajās meža koku lapās, zāles stiebros, kas noklāj zemi kā ar zaļu samta paklāju, augos un puķēs, cēlajos meža kokos, diženajos kalnos, granīta klintīs, nemierīgajā okeānā, dārgajos gaismas briljantos, kas izkaisīti debesīs, lai padarītu skaistu nakti, neizsmeļamajās saules gaismas bagātībās, mēness svinīgajā krāšņumā, ziemas aukstumā, vasaras karstumā, gadalaiku maiņā, pilnīgajā kartībā un saskaņā, ko pārvalda bezgalīgs spēks, ikviens var atrast tēmas izpētei; šeit ir jautājumi, kuri aicina uz dziļām pārdomām, aicina kādu brīdi ļauties radošu domu lidojumam.
[50] Ja vieglprātīgie un izpriecu meklētāji ļaus savām domām kavēties pie reālā un patiesā, viņu sirdis nepaliks vienaldzīgas, bet būs pildītas ar godbijību, un tie pielūgs dabas Dievu. Dieva rakstura apcere un izpēte, kā tas atklāts Viņa radītajos darbos, atvērs lauku pārdomām, atraujot prātu no zemiskām, degradējošām, spēkus atņemošām izpriecām. Radītāja raksturu mēs varam lasīt gan debesīs virs mums, gan zemē zem mūsu kājām, piepildot sirdis ar pateicību. Katrs nervs un katra sajūta atsauksies Dieva mīlestības izpausmei Viņa brīnišķajos darbos.14
Daba un Bībele bija Jēzus mācību grāmatas. Viņš (Jēzus) audzināšanu saņēma no Debesu norādītajiem avotiem: no derīga darba, no Rakstu studijām, no dabas un no dzīves piedzīvojumiem – no Dieva mācību grāmatām, kas bagātīgi sniedz pamācības katram, kas tās satver ar labprātīgām rokām, atvērtām acīm un saprotošu sirdi.15
Viņa pamatīgā Svēto Rakstu pazīšana rāda, cik čakli Viņš jaunībā ir studējis Dieva Vārdu. Turklāt Viņa priekšā bija atvērta arī Dieva radības grāmata. Visu lietu Radītājs apguva tās mācības, ko Viņa paša roka bija rakstījusi zemes, jūras un debess plašumos. Norobežojies no pasaules nesvētajiem iespaidiem, Viņš no dabas sakopoja lielu zinātnisko atziņu krājumu. Jēzus pētīja augu, dzīvnieku un cilvēku dzīvi. Kopš visagrākās bērnības Viņam bija tikai viens mērķis – Viņš dzīvoja, lai būtu par svētību citiem. [51] Tam Jēzus smēlās spēkus dabā. Pētot augu un dzīvnieku valsti, Viņam radās jaunas idejas. (..)
Mēģinot izprast visu lietu jēgu, Jēzum pavērās Dieva Vārda un darbu nozīme. Viņu pavadīja Debesu būtnes, un Viņš domāja svētas domas un uzturēja svētas attiecības ar citiem. No agras bērnības Viņš pastāvīgi pieauga garīgumā un patiesības atziņā.
Kā Jēzus ieguva izglītību, tā to var iegūt katrs bērns. Kad mēs centīsimies ar Dieva Vārda palīdzību iepazīties ar Debesu Tēvu, mums tuvosies eņģeļi, prāts tiks stiprināts un mūsu raksturs kļūs pilnīgāks un cēlāks.16
Vēlāk Jēzus izmantoja dabu savās mācībās. Lielais Skolotājs veda savus klausītājus savienībā ar dabu, lai tie varētu ieklausīties balsī, kas runā no visām radītajām lietām; un, kad viņu sirdis atmaiga un prāti kļuva uzņēmīgi, Viņš palīdzēja tiem iztulkot to skatu garīgās mācības, pie kurām kavējās viņu acis. Līdzības, Viņa iemīļotais patiesības mācīšanas līdzeklis, parāda, cik Viņa gars bija atvērts pret dabas iespaidiem un kā Viņš priecājās, iegūstot no ikdienas dzīves garīgas mācības.
Putni gaisā, lilijas uz lauka, sējējs un sēkla, gans un avis – ar tiem Kristus ilustrēja nemirstīgās patiesības. Viņš ņēma ilustrācijas arī no dzīves notikumiem, kas bija pazīstami klausītājiem – raugs, ādas trauki, pērle, zivju tīkls, pazaudētais grasis, izšķērdīgais dēls, mājas uz klints un uz smiltīm. [52] Viņa mācībās bija kaut kas, ar ko ieinteresēt katru prātu, uzrunāt katru sirdi. Pateicoties pastāvīgajiem atgādinājumiem par garīgo un neredzamo, ikdienas pienākumi, kas tika uzskatīti par smagu, jebkuras augstākas domas laupītu darbu virkni, tika atdzīvināti un padarīti cildeni.
Tā vajadzētu mācīt arī mums. Lai bērni mācās ieraudzīt dabā Dieva mīlestības un gudrības izpausmi; lai domas par Viņu saistās ar putniem, puķēm un kokiem; lai visas redzamās lietas tiem kļūst par neredzamā izskaidrotājām un visi dzīves notikumi – par dievišķajiem audzināšanas līdzekļiem.
Kad bērni šādā veidā mācās pētīt, kādu mācību sniedz katra
radītā lieta un katrs dzīves piedzīvojums, parādiet tiem, ka tie paši
likumi, kas pārvalda dabas parādības un dzīves notikumus, kontrolē arī
mūs, ka tie ir doti mūsu labumam un ka tikai paklausībā tiem mēs varam
atrast patiesu laimi un panākumus.17
_______________