Atmetot gaļas barību, tās vietu vajadzētu ieņemt labības, riekstu, dārzeņu un augļu dažādībai, kas būtu gan barojoši, gan garšīgi. Sevišķi nepieciešams tas ir tiem, kas ir vāji vai pārslogoti nepārtrauktā darbā.17
Palīdzēt var labi sagatavoti aizstājēji. Laba pavārmāksla ir būtiska prasība sevišķi tad, ja gaļa nav galvenais uzturlīdzeklis. Ir jāpagatavo kaut kas, kas ieņemtu gaļas vietu, un šiem gaļas aizstājējiem ir jābūt labi pagatavotiem, lai nerastos ilgas pēc gaļas.18
Es pazīstu ģimenes, kas gaļu ir aizstājušas ar nepilnvērtīgu uzturu. Viņu uzturs ir [385] tik trūcīgi pagatavots, ka kuņģis sajūt riebumu pret to. Šīs ģimenes man ir teikušas, ka veselības reforma viņiem nav piemērota, ka viņi zaudē fiziskos spēkus. Šeit ir viens no iemesliem, kāpēc daži ir cietuši neveiksmi, cenšoties vienkāršot savu uzturu. Viņu uzturs ir trūcīgs un pagatavots bez izdomas, tas pastāvīgi ir vienveidīgs.
Vienā ēdienreizē nevajadzētu būt daudziem ēdienu veidiem, bet visām ēdienreizēm nevajadzētu sastāvēt no viena veida ēdieniem bez dažādības. Ēdienu vajadzētu pagatavot vienkārši, tomēr patīkami, lai rosinātu ēstgribu.19
Pārvarot nedabīgu ēstkāri. Personām, kas ir pieradušas pie trekna, uzbudinoša uztura, ir nedabīga garšas sajūta, un tās nevar uzreiz ar baudu ēst vienkāršu barību. Būs vajadzīgs laiks, lai garša kļūtu dabīga un lai kuņģis atgūtos no pārciestās vardarbības. Bet tiem, kas būs neatlaidīgi, lietojot veselīgu barību, pēc kāda laika tā iegaršosies. Viņi augstu vērtēs tās smalko un garšīgo aromātu un ēdīs to ar lielāku baudu nekā agrāk neveselīgus gardumus. Piedevām kuņģis, atrodoties veselīgā stāvoklī, nesakarstot un nepārpūloties, bez grūtībām veiks savu uzdevumu.20
Veselīgs uzturs nav upuris. Mācot bērniem valdīt pār savu ēstgribu un ēst veselīgi, izskaidrojiet viņiem, ka viņi aizliedz sev tikai to, kas nodarīs tiem pāri. Viņi atstāj kaitīgo, lai dotu priekšroku kaut kam labākam. Lai galds ir pievilcīgs un apetīti rosinošs, klāts ar labām lietām, ko Dievs tik dāsni ir devis!21
[386] Ņemiet vērā gadalaiku, klimatu un nodarbošanos. Ne visi veselīgie ēdieni paši par sevi ir vienādi piemēroti mūsu vajadzībām jebkuros apstākļos. Izvēloties barību, ir jābūt ļoti rūpīgam. Mūsu uzturam jāatbilst gadalaikam, klimatam, kādā mēs dzīvojam, un mūsu darbam. Daži uzturlīdzekļi, kas ir piemēroti lietot vienā gadalaikā vai vienā klimatā, nav derīgi citā. Tāpat arī personām ar dažādu nodarbošanos ir piemēroti dažādi ēdieni. Bieži uzturs, kuru ir labi lietot fiziska darba strādniekiem, nav piemērots personām ar sēdošu vai spraigu garīgu darbu. Dievs mums ir devis plašu veselīgu ēdienu dažādību, un katram vajadzētu izvēlēties to, ko pieredze un saprātīgs spriedums atzīst par visderīgāko viņa paša vajadzībām.22
Pagatavojiet ēdienu saprātīgi un prasmīgi. Nav pareizi ēst tikai tāpēc, lai apmierinātu ēstgribu; nevajadzētu būt vienaldzīgam pret ēdiena kvalitāti un veidu, kā tas ir pagatavots. Ja ēdienu nevar ēst baudot, organisms nebūs tik labi pabarots. Barību vajadzētu izraudzīties rūpīgi, un ēdienu pagatavot prasmīgi.23
“Mēs paši varam “iekost” jebko.” Daudzās ģimenēs daudz gatavo viesiem. Uz galda pasniedz dažādus ēdienus. Šie ēdieni ir kārdinājums tiem, kas nav pieraduši pie tādas sātīga uztura dažādības. (..)
Es zinu, pa kādu ceļu iet daži no tiem, kas šādi uzņem viesus. Viņu pašu ģimenēs tie neievēro regularitāti. Ēdienreizes sagatavo tad, kad mātei un sievai tas ir ērtāk. Viņa nepēta, kas ir vajadzīgs vīra un bērnu laimei. Viesiem gatavo šādu parādi, [387] taču “tikai mums” viss ir pietiekami labs. Pārāk bieži ir redzams galds pie sienas, aukstās uzkodas uz tā, bez sevišķām pūlēm padarīt tās pievilcīgas. “Tikai mums,” viņi saka. “Mēs varam “iekost” vienalga ko.”24
Lai ēdienreize ir patīkams kopā pavadīts laiks. Ēdienreizei vajadzētu būt satiksmes un atpūtas laikam. Visu, kas var nospiest un satraukt, vajadzētu izraidīt no prāta. Lai valda uzticība un laipnība, kā arī pateicība visa labā Devējam, tad sarunas būs patīkamu, priecīgu domu straume, kas pacels un nenogurdinās.25
Galds nav tā vieta, kur vecākiem ar savu nesaprātīgo rīcību vajadzētu attīstīt bērnos sacelšanos. Visai ģimenei vajadzētu ēst ar prieku un pateicību, paturot prātā, ka tie, kas mīl un paklausa Dievam, piedalīsies Jēra kāzu mielastā Dieva valstībā un ka Jēzus pats viņus apkalpos.26
Regularitāte ēšanā. Neregulāras ēdienreizes izjauc gremošanas orgānu veselīgo tonusu, kaitējot veselībai un priekam.27
Nevienā gadījumā ēdienreizei nevajadzētu būt neregulārai. Ja pusdienas ēd stundu vai divas pirms parastā laika, kuņģis nav sagatavots jaunajai slodzei, jo tas vēl nav pārstrādājis iepriekšējā ēdienreizē apēsto un tam nav dzīvības spēku jaunajam darbam. Tā gremošanas sistēma ir pārslogota.
Ēdienreizi nevajadzētu arī vienu vai divas stundas nokavēt, pielāgojoties apstākļiem vai lai paveiktu noteiktu darba daudzumu. Kuņģis pieprasa ēst tai laikā, kad tas ir pieradis saņemt uzturu. Ja šis laiks ir nokavēts, sistēmas dzīvības spēki samazinās un beidzot tā ir tik zema un panīkusi, ka ēstgriba ir pilnībā pār-gājusi. [388] Ja tad uzņem barību, kuņģis nespēj attiecīgi parūpēties par to. Ēdienu nevar pārvēst labās asinīs. Ja visi ēstu noteiktā laikā, neko nebaudot starp ēdienreizēm, viņi būtu gatavi ēdienreizei, un tā sagādātu prieku kā algu par viņu pūlēm.28
Māciet bērniem, kad, kā un ko ēst. Bērniem parasti nemāca, cik svarīgi ir, kad, kā un ko viņi ēd. Tiem atļauj brīvi apmierināt savu garšu, ēst jebkurā laikā, apēst augli, ja to iekāro viņu acis; un kūkas, cepumi, sviestmaizes, gandrīz nepārtraukti ēstie saldumi padara viņus par kārumniekiem un gremošanas orgānu slimniekiem. Gremošanas orgāni, kam līdzīgi dzirnavām liek nepārtraukti darboties, kļūst vāji, smadzenēm tiek atņemti dzīvības spēki, lai palīdzētu veikt virsstundas kuņģim, un tā prāta spēki tiek vājināti. Nedabiskais uzbudinājums un dzīvības spēku vājums padara viņus nervozus, nesavaldīgus, ietiepīgus un uzbudinātus. Vecāki gandrīz nedrīkst nolaist no tiem acis. Daudzos gadījumos liekas, ka morālie spēki ir tā notrulināti, ka ir grūti pamodināt kauna jūtas un izpratni par grēka mokošo dabu; tie viegli piesavinās ieradumu izlocīties, krāpt un bieži atklāti melot.
Vecāki apraud savu bērnu sliktos ieradumus, bet nesaprot, ka šo ļaunumu ir izraisījusi viņu pašu sliktā audzināšana. Viņi nav redzējuši nepieciešamību savaldīt savu bērnu ēstkāri un kaislības, un, bērniem kļūstot vecākiem, arī nepareizās tieksmes ir augušas un nostiprinājušās. Mātes ar savām rokām pagatavo un pasniedz saviem bērniem ēdienu, kas ievaino miesu un prātu.29
[389] Nekad neēdiet starp ēdienreizēm. Kuņģim ir jāvelta rūpīga uzmanība. To nedrīkst pastāvīgi nodarbināt. Atvēliet šim bieži nepareizi un ļaunprātīgi izmantotajam orgānam arī mieru un atpūtu. (..)
Pēc laikā ēstās maltītes kuņģim vajadzētu atļaut piecas stundas atpūsties. Līdz nākamajai ēdienreizei kuņģī nevajadzētu nokļūt nevienam kumosiņam. Šajā laikā kuņģis paveiks savu darbu un tad būs sagatavots atkal uzņemt barību.30
Mātes dara lielu kļūdu, atļaujot ēst starp ēdienreizēm. Šis sliktais ieradums sabojā kuņģi un liek pamatus vēlākām ciešanām. Bieži vien kaprīzumu izraisa neveselīgie, vēl nesagremotie ēdieni. Bet māte neuzskata par vajadzīgu veltīt laiku, lai noskaidrotu cēloni un labotu savu neprātīgo rīcību. Viņai nav arī vaļas apklusināt nemierīgo brēkuli. Lai mazo cietēju nomierinātu, viņa tam iedod kūkas gabalu vai kādu citu gardumu, bet tas ļaunumu tikai palielina. (..)
Mātes bieži sūdzas par bērnu vājo veselību un prasa padomu ārstam, bet, ja viņas būtu kaut nedaudz saprātīgas, tad redzētu, ka šīs problēmas izraisa nepareiza ēšana.31
Vēlas uzkodas – kaitīgs ieradums. Cits slikts ieradums ir ēst tieši pirms gulētiešanas. Cilvēks ir ievērojis regulāras ēdienreizes, bet noguruma sajūtas dēļ uzņem vēl barību. Šī nepareizā rīcība kļūst par ieradumu un bieži tik ļoti nostiprinās, ka viņš domā, ka nav iespējams gulēt bez ēdiena. Tā, ēdot vēlas vakariņas, gremošanas process turpinās gulēšanas stundās. Kuņģis turpina nepārtraukti strādāt, bet tā darbs nav pilnīgs. [390] Miegu bieži traucē nepatīkami sapņi, no rīta cilvēks pamostas neatspirdzis un nevēlas brokastis. Kad mēs ejam gulēt, kuņģim vajadzētu būt savu darbu paveikušam, lai tas, tāpat kā citi ķermeņa orgāni, varētu baudīt mieru. Sēdoša darba strādniekiem vēlas vakariņas ir sevišķi kaitīgas. Bieži vien šādi traucējumi ir sākums slimībai, kas beidzas ar nāvi.32
Mātei ir atklāts, cik svarīgas ir brokastis. Tavai meitai ir nervozs uzbudinājums, un viņas uzturu vajadzētu rūpīgi uzraudzīt. Viņai nevajadzētu ļaut izvēlēties ēdienu, kas apmierinās viņas garšu, nesniedzot nepieciešamās barības vielas (..) Nekad neļauj viņai iziet no mājas uz skolu bez brokastīm. Neuzdrošinies šajā jautājumā pakļauties savām tieksmēm. Noliec sevi pilnīgi Dieva pārvaldībā, un Viņš palīdzēs tev visas savas ilgas saskaņot ar Viņa prasībām.33
Vieglas brokastis ir sabiedrības tradīcija un kārtība. Bet tas nav labākais veids, kā apieties ar kuņģi. Brokastu laikā kuņģis ir labākā stāvoklī, lai pārstrādātu lielāku barības daudzumu nekā otrajā vai trešajā ēdienreizē. Ieradums ēst trūcīgas brokastis un pamatīgas pusdienas ir nepareizs. Lai brokastis ir jūsu galvenā maltīte dienā!34
Sagādājiet bagātīgi vislabākos ēdienus. Bērniem un jauniešiem nevajadzētu pat vismazākajā mērā būt nepietiekami paēdušiem; viņiem vajadzētu sagādāt papilnam veselīgas barības, bet tas nenozīmē, ka ir pareizi tiem pasniegt treknus cepumus un kūkas. Viņiem vajadzētu būt vislabākajām kustībām un vislabākajam uztu-ram, [391] jo tas lielā mērā nosaka psihisko un morālo spēku stāvokli. Pareiza, veselīga diēta būs viens no līdzekļiem, kā nodrošināt veselīgu gremošanu.35
Ieturiet mērenību. Vecāki bieži pieļauj kļūdu, pārbarojot bērnus. Ja ar bērniem šādi apietas, viņi kļūst par gremošanas orgānu slimniekiem. Arī labu pārtiku ir būtiski lietot ar mēru. Vecāki, nolieciet bērniem priekšā tik daudz, cik viņiem vajadzētu apēst. Neļaujiet tiem ēst tik, cik viņiem liekas nepieciešams. (..) Vecāki, ja jūs šajā lietā nebūsiet modri sargi, jūsu bērniem būs notrulināta uztvere. Viņi var apmeklēt skolu, bet nespēt mācīties tā, kā vajadzētu; jo viņu spēki, kam vajadzēja būt smadzenēs, pārstrādā lieko barību, kas noslogo kuņģi. Vecākiem vajadzētu saprast, ka pārāk daudz barības padara bērnus nevis spēcīgus, bet gan vājus.36