(Piezīme. Grāmata “Padomi par barību un diētu” sniedz izvērstus padomus par visu ēšanas jautājumu.)
[371] Mājsaimnieces augstais aicinājums. Nav nevienas svarīgākas nodarbošanās par mājsaimniecību. Lai pagatavotu labu ēdienu, pasniegtu to uz galda pievilcīgu, ir vajadzīgas vispusīgas zināšanas un pieredze. Tas, kurš gatavo mums ēdienu, kas nonāks kuņģī un pārvērtīsies asinīs, lai barotu visu sistēmu, ieņem vissvarīgāko un viscēlāko posteni.1
Ir svarīgi, lai ikviens jaunietis pamatīgi iepazītos ar ikdienas pienākumiem. Ja vajadzīgs, jauna sieviete var iztikt bez franču valodas un algebras zināšanām, vai pat bez klavierspēles. Bet nevar iztikt bez tā, ka viņa iemācās izcept labu maizi, rūpīgi pašūt piemērotu apģērbu un paveikt prasmīgi daudzos mājsaimniecības pienā-kumus.
Nav nekas, kas būtu vēl svarīgāks par pavāra spējām un inteliģenci, lai nodrošinātu visas ģimenes veselību un laimi. Ar slikti pagatavotu, neveselīgu ēdienu viņa var aizkavēt un pat sagraut gan pieaugušā lietderību, gan bērna attīstību. Vai arī, sagādājot ēdienu, kas piemērots miesas vajadzībām un reizē ir pievilcīgs un garšīgs, viņa var paveikt tik daudz laba taisnības pusē, cik citādāk būtu paveikusi ļaunā pusē. Tā dzīves laime dažādos veidos ir saistīta ar uzticību parastajos pienākumos.2
[372] Ēdienu gatavošanas zinātne ir svarīga māksla. Ēdienu gatavošanas zinātne nav sīkums. (..) Šo mākslu vajadzētu uzskatīt par visvērtīgāko no visām mākslām, jo tā ir cieši saistīta ar dzīvi. Tai vajadzētu pievērst lielāku uzmanību, jo, lai radītu labas asinis, organismam ir vajadzīgs labs ēdiens. Lai ļaudis būtu veseli, ir nepieciešams veikt medicīnisko misijas darbu, mācot gatavot labu ēdienu.
Bieži ar negaršīgu ēdienu veselības reformu pārtaisa par veselības sagrāvēju. Pirms veselības reformai ir panākumi, ir nepieciešams novērst zināšanu trūkumu veselīgu ēdienu gatavošanā.
Ir maz labu pavāru. Daudzām, daudzām mātēm ir jāskolojas pavārmākslā, lai viņas varētu ģimenei labi pagatavot un glīti pasniegt ēdienu.3
Centies kļūt par mākslas meistari. Mūsu māsas bieži nezina, kā gatavot. Es rīkotos šādi: ietu pie vislabākā pavāra, kādu var atrast valstī, un paliktu pie viņa, ja vajadzīgs, vairākas nedēļas, līdz būtu kļuvusi par mākslas meistari – par vispusīgu, prasmīgu pavāru. Es to darītu arī tad, ja būtu četrdesmit gadus veca. Jūsu pienākums ir zināt, kā gatavot ēdienu, un mācīt to darīt savām meitām.4
Pētiet un dariet. Ēdienus var pagatavot vienkārši un veselīgi, bet ir māksla tos padarīt gan gardus, gan barojošus. Sievām vajadzētu iemācīties pareizi gatavot, un tad to, ko iemācījušās, ar pacietību lietot. Tādēļ, ka viņas negrib to darīt, daudziem ir jācieš. Tādām es saku: “Ir laiks modināt jūsu snaudošās spējas un sākt mācīties! Neticiet, ka laiks, kas izmantots, [373] lai iegūtu zināšanas, kā pagatavot veselīgu un garšīgu ēdienu, ir veltīgi izšķiests. Nav svarīgi, cik liela pieredze ir gatavošanā. Ja kādam ir atbildība par ģimeni, tad viņa pienākums ir mācīties, kā par to pareizi rūpēties.5
Būtiska ir gan dažādība, gan vienkāršība. Maltītēm vajadzētu būt daudzveidīgām. Tiem pašiem ēdieniem, pagatavotiem tādā pašā veidā, nevajadzētu parādīties uz galda dienu no dienas, ēdienreizi pēc ēdienreizes. Ja ēdieni ir dažādi, tos ēd ar lielāku baudu, un organisms tiek labāk barots.6
No tā, ko ēdam, ir veidots mūsu ķermenis, un, lai tas būtu vesels, mums jāēd pareiza barība. Tā jāsagatavo ar visu rūpību, lai apgādātu miesas vajadzības. Visiem, kas gatavo ēdienu, ir reliģisks pienākums mācīties sagatavot dažāda veida veselīgus un garšīgus ēdienus.7
Pat pie galda mode un ārišķības atstāj savu kaitīgo iespaidu. Veselīgi pagatavots ēdiens ir kļuvis par otršķirīgu jautājumu. Liela ēdienu dažādība prasa laiku, naudu un darbu, nenesot nekāda labuma. Varbūt mode prasa, lai vienā ēdienreizē būtu seši ēdieni, bet šāds ieradums grauj veselību. Tā ir paraža, kuru saprātīgiem vīriem un sievām vajadzētu gan vārdos, gan darbos nosodīt. (..) Mājas pienākumi aizņem gandrīz visu namamātes laiku. Visas saimes veselība būtu labāka, ja ēdienus sagatavotu vienkāršāk. 8
Sliktas ēdienu gatavošanas sekas. Tūkstoši pazaudē dzīvības spēkus vienīgi nepareizas ēdienu gatavošanas dēļ. Šādā ceļā iet bojā daudz vairāk dvēseļu, nekā spējam iedomāties. Ķermenis nedarbojas pareizi, [374] un rodas slimības. Šādā stāvoklī cilvēks arī Debesu lietas labprāt nepieņem.9
Trūcīgs, slikti pagatavots ēdiens samaitā asinis, vājinot asinsradošos orgānus. Tas traucē organisma darbību un rada slimības ar to pavadonēm – uzbudinātiem nerviem un sliktu garastāvokli. Trūcīgas ēdienu gatavošanas upurus var skaitīt tūkstošos un desmit tūkstošos. Uz daudziem kapakmeņiem varētu rakstīt: “Miris ne-pilnvērtīga ēdiena dēļ” vai “Miris, jo nepareizi rīkojās ar savu kuņģi”.10
Māciet saviem bērniem gatavot. Neatstājiet novārtā pienākumu mācīt bērniem gatavot ēst. Darot to, jūs viņiem iemācāt principus, kas ir jāsaņem reliģiskajā izglītībā. Mācot saviem bērniem fizioloģiju un vienkāršu, bet prasmīgu pavārmākslu, jūs ieliekat pamatus vislietderīgākajai izglītības nozarei. Ir vajadzīga prasme izcept labu, vieglu maizi. Laba pavārmāksla ir reliģija, un es šaubos par tās šķiras reliģiju, kas ir pārāk nezinoša un bezrūpīga, lai mācītos pavārmākslu.11
Pamāciet pacietīgi un priecīgi. Mātēm vajadzētu turēt savas meitas jau no agras bērnības pie sevis virtuvē un mācīt tām pavārmākslu. Mātes nevar gaidīt, ka viņu meitas sapratīs mājturības noslēpumus bez audzināšanas. Viņām vajadzētu tās pamācīt pacietīgi un ar mīlestību, ar savu priecīgo sejas izteiksmi un atzinības vārdiem padarīt darbu tik patīkamu, cik vien iespējams.12
Neizsakiet nopēluma vārdus, ja tām vienreiz, divreiz vai trīsreiz kaut kas neizdodas! Mazdūšība jau tā dara savu darbu un kārdina viņas teikt: “Nav jēgas. Es to nevaru izdarīt.” Šis nav laiks nopēlumam. Griba kļūst vāja. Tai vajag pretimnākošu pamudinājumu, priecīgus, cerības pilnus vārdus: “Neuztraucies [375] par kļūdām. Tu vēl tikai mācies, un tāpēc tev jābūt gatavai arī rupji kļūdīties. Mēģini vēlreiz. Domā līdzi, ko tu dari. Esi ļoti rūpīga, un tu noteikti gūsi panākumus.”13
Kā laupa interesi un degsmi. Daudzām mātēm neizdodas saprast, cik svarīgas ir zināšanas šajā nozarē, un viņas labāk izdara visu pašas, nekā uzņemas grūtības un rūpes, pamācot savus bērnus un paciešot viņu kļūdas un neveiksmes. Kad meitas izdara kādu kļūdu, mātes sūta viņas prom un saka: “Nav jēgas. Tu nevari izdarīt šo vai to. Tu mani apgrūtini un traucē vairāk nekā palīdzi.”
Tā mācekļu pirmās pūles tiek noraidītas, un neveiksme nogalina viņu interesi un aizrautību mācīties. Viņas baidās mēģināt vēlreiz un labāk ada, šuj, tīra māju vai dara jebko citu, tikai ne gatavo ēdienu. Šeit lielā mērā ir vainojama māte. Viņai vajadzēja pacietīgi savu meitu pamācīt, lai darot tā varētu apgūt šo prasmi, kas galu galā novērsīs neveiklumu, kompensējot neprasmīgās nepieredzējušā strādnieka kustības.14
Jaunas sievietes visnepieciešamākā sagatavotība praktiskajai dzīvei. Jaunas sievietes vajadzētu pamatīgi skolot pavārmākslā. Lai arī kādi būtu apstākļi dzīvē, tās ir zināšanas, kuras praktiski var likt lietā. Tā ir izglītības nozare, kura vistiešāk ietekmē cilvēku dzīvi, sevišķi mūsu vistuvāko dzīves.15
Es slavēju savu šuvēju; es vērtēju savu pārrakstītāju, bet mans pavārs, kurš zina, kā pagatavot ēdienu, lai uzturētu dzīvību un barotu smadzenes, kaulus un muskuļus, ieņem vissvarīgāko vietu starp palīgiem manā ģimenē.16
[376] Jaunas sievietes domā, ka gatavot ēst un darīt citus mājsaimniecības pienākumus ir sulaiņa darbs. šī iemesla dēļ daudzas meitenes, kas apprecas un uzņemas rūpes par ģimeni, maz saprot pienākumus, kas gulstas uz sievu un māti.17
Radiet barjeru pret muļķībām un netikumiem. Mācot savām meitām pavārmākslu, jūs ap viņām uzceļat barjeru, kas pasargās viņas no muļķībām un netikumiem, kurus citādāk viņas būtu kārdinātas pieņemt.18
Arī vīriešiem jāmācās gatavot. Vīriešiem, tāpat kā sievietēm, vajadzētu prast pagatavot vienkāršu, veselīgu ēdienu. Viņu darījumi bieži liks atrasties viņiem vietās, kur tie nevar iegūt veselīgu ēdienu. Tad, protot pagatavot paši, viņi šo mākslu var izlietot labiem nolūkiem.19
Gan vīriešiem, gan sievietēm vajadzētu mācīt, kā taupīgi pagatavot ēdienu un iztikt bez gaļas.20
Mācieties taupīt; izvairieties no zudumiem. Jebkurā pavārmākslas nozarē vajadzētu pārdomāt jautājumu: “Kā pagatavot ēdienu visdabiskāk un vislētāk?” Turklāt vajadzētu rūpēties, lai ēdiena atlikumus, kas palikuši pāri, neizmestu ārā. Izdomājiet, kā šos pārpalikumus izmantot. Šī prasme, taupība un smalkjūtība ir veiksme. Siltākajos gadalaikos pagatavojiet mazāk. Lietojiet vairāk sausas vielas. Ir daudzas nabadzīgas ģimenes, kurām bieži tik tikko pietiek ēdamā. Tās var uzzināt, kāpēc ir trūcīgas; tās izmet tik daudz drusku un kripatiņu.21
Nopietni jautājumi pārdomām. “Ēdat vai dzerat, visu to dariet
Dievam par godu.” [377] Vai jūs to darāt, gatavojot ēst un aicinot pie
galda savu ģimeni? Vai jūs savu bērnu priekšā liekat tikai tādu ēdienu,
par kuru zināt, ka tas dos vislabākās asinis? Vai tas ir ēdiens, kas
saglabās viņu ķermeni pēc iespējas mazāk satrauktā stāvoklī? Vai tas ir
tas, kas nodrošinās tiem vislabāko attieksmi pret dzīvību un veselību?
Vai tas ir ēdiens, ko jūs cenšaties pasniegt saviem bērniem? Vai arī,
neskatoties uz viņu nākotnes labklājību, jūs gatavojat tiem neveselīgu,
uzbudinošu, kairinošu ēdienu?22
_______________
1Liecības draudzei, 3. sēj., 158. lpp.
2Audzināšana, 216. lpp.
3Veselīga uztura pamati, 263. lpp.
4Liecības draudzei, 2. sēj., 370. lpp.
5Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 49. lpp.
6Dziednieciskā kalpošana, 300. lpp.
7Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 48., 49. lpp.
8Turpat, 73. lpp.
9Turpat, 49. lpp.
10Dziednieciskā kalpošana, 302. lpp.
11Liecības draudzei, 2. sēj., 537. lpp.
12Turpat, 1. sēj. 684. lpp.
13Turpat, 684., 685. lpp.
14Turpat, 685. lpp.
15Turpat, 683., 684. lpp.
16Turpat, 2. sēj., 370. lpp.
17Dziednieciskā kalpošana, 302. lpp.
18Liecības draudzei, 2. sēj., 370. lpp.
19Dziednieciskā kalpošana, 323. lpp.
20Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 313. lpp.
21Veselīga uztura pamati, 258. lpp.
22Liecības draudzei, 2. sēj., 359., 360. lpp.