[378] Dievs deva tieksmes un ēstgribu. Mūsu dabīgās tieksmes un kāres (..) bija dievišķi ieceltas, un, nodotas cilvēkam, tās bija šķīstas un svētas. Dieva nodoms bija, ka saprāts valdīs pār ēstgribu un ka tā kalpos mūsu laimei. Ja tieksmes regulē un kontrolē svētots saprāts, tad cilvēks ir svēts Kungā.1
Dievišķās aizgādības objekts. Israēliešu audzināšana ietvēra visus viņu dzīves ieradumus. Viss, kas bija saistīts ar viņu labklājību, bija dievišķās aizgādības rūpes un atradās dievišķā likuma ietvaros. Pat sagādājot ēdienu, Dievs meklēja viņu augstāko labumu. Manna, ar ko Viņš ēdināja viņus tuksnesī, bija tāda, kas nodrošināja fizisko, prāta un morālo spēku. (..) Par spīti tuksneša dzīves grūtībām, visās viņu ciltīs nebija neviena vārguļa.2
Miesu būvē ēdiens, ko ēdam. Mūsu miesas ir veidotas no tā ēdiena, ko ēdam. Ķermeņa audi pastāvīgi tiek bojāti; pat vismazākā katra orgāna kustība ir saistīta ar enerģijas zudumu, un šo zudumu atsver ēdiens. Katram ķermeņa orgānam ir vajadzīga sava daļa barības vielu. Smadzenēm ir jānodrošina sava daļa; kauli, muskuļi un nervi prasa savu. Brīnišķīgs process pārvērš ēdienu asinīs un izlieto šīs asinis, lai veidotu dažādas ķermeņa daļas; bet šis process turpinās nepārtraukti, nodrošinot dzīvību un spēku katram nervam, muskulim un audam.3
[379] Sāciet ar pareizu zīdaiņa barošanu. Nav iespējams par augstu novērtēt pareizu uztura ieradumu mācīšanu bērniem. Mazuļiem ir jāmācās, ka viņi ēd, lai dzīvotu, nevis dzīvo, lai ēstu. Audzināšanai ir jāsākas ar zīdaini uz mātes rokām. Bērnam vajadzētu dot ēst tikai pēc noteiktiem starplaikiem, un, augot lielākiem, vairs ne tik bieži. Nevajadzētu dot saldumus vai pieaugušo ēdienu, ko bērns nespēj sagremot. Rūpes un regularitāte zīdaiņu ēdināšanā ne tikai nodrošinās veselību, padarot mierīgus un patīkamus viņu raksturus, bet arī liks pamatus ieradumiem, kas būs tiem par svētību vēlākajos gados.4
Audziniet garšu un ēstgribu. Bērniem, izaugot no zīdaiņa vecuma, vēl joprojām vajadzētu veltīt lielas rūpes, lai audzinātu viņu garšu un ēstgribu. Bieži viņiem ļauj ēst to, ko tie paši izvēlas, un viņi izvēlas, nedomājot par veselību. Pūles un nauda, kas tik bieži izšķiesta neveselīgos gardumos, liek bērniem domāt, ka dzīves aug-stākais mērķis un lielākā laime ir spēja izdabāt ēstkārei. Šādas audzināšanas sekas ir rijība, tad seko slimība. (..)
Vecākiem vajadzētu audzināt savu bērnu ēstgribu un nevajadzētu atļaut lietot neveselīgus ēdienus.5
Uzturs ietekmē garīgos, mentālos un fiziskos spēkus. Mātes, kuras apmierina savu bērnu vēlēšanās uz veselības un laimes rēķina, sēj sēklu, kas uzdīgs un nesīs augļus. Sevis izdabāšana pieaug līdz ar bērniem, un tiek upurēta gan prāta, gan fiziskā enerģija. Mātes, kuras dara šo darbu, ar rūgtumu pļaus ražu, ko pašas sējušas. Viņas redz, ka bērni ir izauguši [380] ar nesagatavotu prātu un raksturu, nespējot darīt cēlu un derīgu darbu sabiedrībā vai mājās. Neveselīgas barības ietekmē cieš gan garīgie, gan arī fiziskie un prāta spēki. Sirdsapziņa kļūst aptumšota, un uzņēmība pret labiem iespaidiem vājināta.6
Izvēlieties vislabāko barību. Lai uzzinātu, kāda barība ir vislabākā, mums ir jāizpēta Dieva sākotnējais plāns cilvēka uzturam. Tas, kas radīja cilvēku un kas saprot viņa vajadzības, norādīja Ādamam, ko ēst. (..) Radītājs mūsu uzturam izvēlējās labību, augļus, riekstus un dārzeņus.7
Sagatavojiet tos vienkārši un garšīgi. Dievs cilvēku bagātīgi apgādāja ar līdzekļiem nesamaitātas ēstgribas apmierināšanai. Viņš tā priekšā izklāja zemes augļus – dāsnu barības dažādību, kas ir patīkama garšai un barojoša visam organismam. No tiem, saka mūsu labvēlīgais Debesu Tēvs, mēs varam brīvi ēst. Augļi, labība un dārzeņi, vienkārši pagatavoti, bez garšvielām un jebkādiem taukiem, ar pienu vai krējumu ir visveselīgākais uzturs. Tie sagādā ķermenim barības vielas un piešķir izturības spēku un prāta spraigumu, ko nedod uzbudinošs ēdiens.8
Ēstgriba nav drošs vadonis. Vajadzētu izvēlēties tos ēdienus, kas vislabāk apgādā ar ķermeņa uzbūvei nepieciešamām barības vielām. Šajā izvēlē apetīte nav drošs vadonis. Nepareizi ēšanas ieradumi ir samaitājuši apetīti. Bieži tā pieprasa barību, kas bojā veselību un rada nevis spēku, bet vājumu (..) Visur valdošās slimības un ciešanas lielā mērā atbilst izplatītākajām kļūdām uztura jautājumā.9
[381] Bērni, kas sekoja neaudzinātai ēstgribai. Ceļojot esmu dzirdējusi vecākus atzīmējam, ka viņu bērnu apetīte ir ļoti smalka un, ja tiem nepasniedz gaļu un kūkas, tad tie nevar paēst. Kad pienāca pusdienas, es novēroju, kāda bija šiem bērniem pasniegtā ēdiena kvalitāte. Tā bija smalku kviešu maize, šķiņķis ar melnajiem pipariem, marinēti dārzeņi, kūkas un konservi. Šo bērnu bālā, iedzeltenā sejas krāsa skaidri norādīja uz kuņģa ciešanām. Divi bērni novēroja kādas citas ģimenes bērnus, kas ēda sieru, un tie pazaudēja apetīti ēst to, kas tika pasniegts viņiem. Lutinošajai mātei, baidoties, ka viņas dārgie bērni paliks šo ēdienreizi bez ēšanas, vajadzēja lūgt pēc siera gabala saviem bērniem. Māte atzīmēja: “Maniem bērniem tik ļoti garšo šis vai tas, un es dodu viņiem to, ko tie grib, jo apetīte kāro pēc tās barības, ko prasa organisms.”
Tas būtu pareizi, ja ēstgriba nekad nebūtu bijusi samaitāta. Ir dabiska un samaitāta ēstgriba. Vecāki, kuri nepārtraukti māca saviem bērniem ēst neveselīgu, uzbudinošu ēdienu, kamēr garša ir sabojāta un kāro pēc māliem, zīmuļu grafīta, grauzdētas kafijas, tējas biezumiem, kanēļa, krustnagliņām un citām garšvielām, nevar teikt, ka apetīte pieprasa to, kas vajadzīgs organismam. Ēstgriba ir tik ilgi nepareizi audzināta, līdz tā ir samaitāta. Trauslie gremošanas orgāni ir uzbudināti un ievainoti, līdz tie ir zaudējuši savu smalko jutīgumu. Vienkāršs, veselīgs ēdiens tiem šķiet pliekans. Izkropļotais kuņģis neveiks tam doto darbu, ja to nestimulēs ar visuzbudinošākajām vielām. Ja šie bērni no zīdaiņa vecuma būtu mācīti ēst tikai veselīgu barību, pagatavotu visvienkāršākajā veidā, cik vien iespējams saglabājot tā dabīgās īpašības un izvairoties [382] no gaļas ēdieniem, taukiem un garšvielām, garša un apetīte nebūtu sabojāta. Savā dabiskajā stāvoklī tā lielā mērā var norādīt uz barību, kas ir vislabāk piemērota organisma vajadzībām.10
Kā ir ar gaļas ēdieniem? Mēs nenovelkam nekādu precīzu līniju, kurai būtu jāseko uztura jautājumā, bet sakām, ka zemēs, kur ir augļu, labības un riekstu pārpilnība, gaļas ēdieni nav īstā barība Dieva ļaudīm. Es esmu pamācīta, ka gaļas ēdieniem ir tieksme padarīt raksturu dzīvniecisku, laupīt vīriešiem un sievietēm to mīlestību un līdzjūtību, kādu viņiem vajadzētu izjust citam pret citu, un nodot augstākos būtnes spēkus zemāko kaislību pārvaldībā. Ja arī kādreiz ir bijis veselīgi ēst gaļu, tad tagad tas tā noteikti nav.11
Kāpēc vajadzētu atmest gaļas ēdienus? Tie, kas ēd gaļu, ēd pārstrādātu labību un dārzeņus, jo dzīvnieki no tiem saņem barības vielas, kas nodrošina augšanu. Dzīvība, kas bija labībā un dārzeņos, nokļūst ēdājā. Mēs to saņemam, ēdot dzīvnieka gaļu. Cik daudz labāk būtu to saņemt tieši, ēdot barību, ko Dievs mums ir devis!
Gaļa nekad nav bijusi labākais uzturlīdzeklis; bet tās lietošana tagad ir vēl vairāk apšaubāma, jo strauji pieaug dzīvnieku slimības. Tie, kas ēd gaļas ēdienus, maz zina, ko viņi ēd. Bieži vien, ja viņi varētu redzēt apēstos lopus dzīvus, un zinātu, kāda ir apēstās gaļas kvalitāte, tie ar pretīgumu novērstos no tās. Ļaudis nepār-traukti ēd gaļu, kas ir pilna ar tuberkulozes un vēža iedīgļiem. Tas izraisa tuberkulozi, vēzi un citas neārstējamas slimības.12
Sekas uzreiz neizjūt. Gaļas uztura sekas var arī uzreiz neizjust, bet tas nav pierādījums tam, [383] ka tā ir nekaitīga. Tikai nedaudzi tic, ka ieēstā gaļa ir tā, kas ir saindējusi asinis un radījusi ciešanas. Daudzi mirst no slimībām, kuras viennozīmīgi izraisa gaļas ēšana, lai gan patieso slimības un nāves cēloni nenojauš ne viņi paši, ne citi.13
Atgriezieties pie sākotnējā veselīgā uztura! Vai nav pienācis laiks ikvienam atteikties no gaļas uztura? Kā tie, kas ilgojas kļūt šķīsti, tīri un svēti, lai varētu būt Debesu eņģeļu sabiedrībā, var turpināt lietot uzturā to, kas rada tik kaitīgas sekas dvēselē un miesā? Kā viņi var atņemt dzīvību Dieva radījumiem, lai varētu kā gardumu baudīt to gaļu? Lai tie drīzāk atgriežas pie veselīgā un garšīgā uztura, ko Dievs cilvēkam deva iesākumā!14
Kristus gaidītāju ejamais ceļš. Tie, kas gaida Kunga atnākšanu, atteiksies no gaļas uztura. Gaļa vairs nebūs viņu ēdienkartes daļa. Mums vienmēr vajadzētu paturēt šo mērķi savā acu priekšā un censties pastāvīgi iet tā virzienā. Es nedomāju, ka, ēdot gaļu, mēs būtu saskaņā ar gaismu, kuru Dievam ir paticis mums dot.15
Atgriežoties pie Dieva sākotnējā nodoma. Atkal un atkal man ir rādīts, ka Dievs savus ļaudis ved atpakaļ pie sava sākotnējā nodoma, tas ir, nelietot uzturā mirušu dzīvnieku gaļu. Viņš vēlētos, kaut mēs mācītu ļaudīm labāku ceļu. (..) Ja gaļa ir atmesta, ja garša netiek audzināta šajā virzienā, ja ir pamodusies patika pret augļiem un labību, tad drīz būs tā, kā Dievs iesākumā bija paredzējis. Viņa tauta nelietos gaļu.16
[384] Pamācības par uztura maiņu. Ir kļūda uzskatīt, ka muskuļu spēks ir atkarīgs no gaļas uztura. Organisma vajadzības labāk var apmierināt un labāku veselību var baudīt bez gaļas. Labība ar augļiem, riekstiem un dārzeņiem satur visas nepieciešamās barības vielas, lai veidotu labas asinis. Gaļas uzturs nenodrošina šos elementus tik labi un tik pilnīgi. Ja gaļas lietošana būtu tik svarīga veselībai un spēkam, tad tā būtu iekļauta uzturā, ko cilvēkam deva iesākumā.
Pārtraucot lietot gaļu, bieži parādās vājuma izjūta, nespēks. Daudzi to izvirza par pierādījumu, ka gaļas uzturs ir svarīgs, bet patiesībā tās trūkumu tik ļoti izjūt tāpēc, ka gaļa ir uzbudinoša, jo tā sakarsē asinis un satrauc nervus. Dažiem atmest gaļas ēšanu būs tikpat grūti kā dzērājam atstāt degvīna malku, bet tomēr ir labāk mainīt savu uzturu.