[286] Uz bardzību. Vecāki, kas piekopj virskundzības un autoritārisma garu, ko viņi ir saņēmuši no saviem vecākiem un kas liek tiem būt prasīgiem savā disciplīnā un pamācībās, neaudzina bērnus pareizi. Bargi izturoties pret viņu kļūdām, tēvs un māte pamodina mazajās sirdīs visļaunākās jūtas un atstāj savus bērnus ar netaisnības un pāridarījuma sajūtu. Vecāki saskaras tieši ar tām bērnu rakstura īpašībām, kuras paši tiem ir nodevuši mantojumā.
Šādi vecāki, runājot ar bērniem par reliģiskiem jautājumiem, vada viņus prom no Dieva, jo kristīgā reliģija ar šādu nepareizu patiesības atklāšanu ir padarīta nepievilcīga un pat atbaidoša. Bērni sacīs: “Ja tāda ir reliģija, tad es negribu neko no tās.” Šādi bērnu sirdīs rada ienaidu pret reliģiju, un patvaļīgas autoritātes uzspiešanas dēļ bērni nicina arī Debesu likumus un pārvaldību. Ar savu nepareizo vadīšanu vecāki nosaka bērnu mūžīgo likteni.19
Uz mierīgu, laipnu attieksmi. Ja vecāki vēlas, lai viņu bērni būtu priecīgi, viņiem nekad nevajadzētu ar tiem runāt strostējoši. Diemžēl māte bieži atļaujas kļūt uzbudināta un nervoza. Bieži viņa sakampj bērnu un izsaka bargus vārdus. Ja pret bērnu izturas mierīgi un laipni, tad tas lielā mērā saglabās viņā priecīgu garu.20
Uz mīlošiem lūgumiem. Tēvam kā saimes priesterim vajadzētu pret saviem bērniem izturēties maigi un pacietīgi. Viņam vajadzētu būt uzmanīgam, lai nepamodinātu mazajos kaujinieciskas tieksmes. Viņš nedrīkst ļaut pārkāpumam palikt neizlabotam, un tomēr tas ir jāizlabo, neradot cilvēka sirdī ļaunas emocijas. [287] Lai tēvs runā ar saviem bērniem mīlestībā, stāstot tiem, cik Pestītājs ir apbēdināts par viņu rīcību, un tad lai viņš zemojas kopā ar bērniem žēlastības krēsla priekšā, pienes tos Kristum, lūdzot, lai Viņš ir žēlsirdīgs un vada viņus pie nožēlas, un lūdz grēku piedošanu. Šāda disciplinēšana gandrīz vienmēr salauzīs pat visietiepīgāko sirdi.
Dievs vēlas, lai mēs izturamies pret saviem bērniem vienkārši.
Mēs esam atbildīgi par to, ja aizmirstam, ka bērniem nav bijusi tāda
priekštiesība iegūt gadiem ilgu pieredzi, kas ir vecākiem cilvēkiem. Ja
mazuļi ar visu cieņu nerīkojas saskaņā ar mūsu gribu, mēs dažreiz
domājam, ka viņi ir pelnījuši rājienu. Bet tas neko neizlabos. Nesiet
viņus pie Glābēja un stāstiet Viņam visu. Tad ticiet, ka Viņa svētība
būs pār jūsu bērniem.21
_______________
1Manuskripts 38, 1895. g.
2Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 117. lpp.
3The Signs of the Times, 1884. g. 10. aprīlis
4Review and Herald, 1894. g. 13. marts
5Manuskripts 42, 1903. g.
6Vēstule 18b, 1891. g.
7Audzināšana, 291. lpp.
8Liecības draudzei, 1. sēj., 384., 385. lpp.
9Manuskripts 7, 1899. g.
10Liecības draudzei, 3. sēj., 532., 533. lpp.
11Manuskripts 45, 1911. g.
12Vēstule 47a, 1902. g.
13Kristīgās audzināšanas pamati, 67., 68. lpp.
14Liecības draudzei, 1. sēj., 398. lpp.
15Pacific Health Journal, 1890. g. aprīlis
16The Signs of the Times, 1882. g. 9. februāris
17The Signs of the Times, 1912. g. 27. augusts
18The Signs of the Times, 1912. g. 27. augusts
19Review and Herald, 1894. g. 13. marts
20Review and Herald, 1898. g. 17. marts
21Manuskripts 70, 1903. g.